manu kaunu un mani ar varu piespieduši krist briesmām par upuri.
Es negribu izsekot dienu pa dienai šiem notikumiem. Deverī kundze pārliecināja savu dēlu, ka tās nav bijušas viņa augstības vēstules. Viņa pat apgalvoja, ka es liekuļojot sev kādu viltus mīļāko, lai apgādātos ar īstu. Tam nu viņš varbūt arī neticēja, bet vismaz likās ticam, lai pie gadījuma rastu sev attaisnojošu iemeslu.
Kad es Pjemontā biju zaudējusi, man atlika vēl tikai Francija. Es lūdzu manu māti izprasīt mani vīram uz dažiem mēnešiem kā viešņu. Velti būtu piebilst, ka uzaicinājums tika strikti noraidīts. Es patiesi jutos slima, jo manis vajāšana nemitējās, gan no prinča, gan arī no ciiu puses, kas man ne mirkli nedeva mieru.
Manai vīramātei bija izdevies saost par Darmštates prinča jūtām pret mani, un viņa no tā tūdaļ izveidoja manis iecerētu mīļāko. Nācās tam atteikt viņa parastās vizītes mūsu namā, kas to ļoti pārsteidza, bet kas ļoti atkal patika Savojas hercogam, kurš uz princi bija greizsirdīgs. Likās, ka mana vīramāte strādā kā viņa augstības slepenais aģents, un ko var zināt? Viņa uz to bija spējīga.
Mans ārsts bija gudrs cilvēks. Kādudien, kad viņš mani apmeklēja, man paspruka, ka es slimoju ar šis zemes sērgu. Šie vārdi nebija zemē mesti. Viņš jau bija kaut ko nojautis, kas ar mani notiek, lai gan nezināja īstos cēloņus. Nākamajā dienā viņš man parakstīja Burbonas avotus.
— Ak, doktor, — es iesaucos, — jūs glabjat manu dzīvību!
— Es to zinu, madame, un tas ir mans amats, ko es, gods Dievam, pēc sirdsapziņas cenšos veikt!
Es aizrakstīju savam tēvam, ka esmu spiesta doties uz kūrortu un, tā kā man nebija atļauts braukt uz Parīzi, lūdzu viņu ierasties Burbonā, kur man būtu viņam šis tas sakāms, kam pēc mana viedokļa ir ļoti liela nozīme.
Lai viss būtu drošāk, vēstule tika aizsūtīta ar Babeti, un es nešaubījos, ka Deluinas hercogs uzklausīs manu lūgumu. Babete bez manas ziņas to papildināja vēl ar dažiem tik pārliecinošiem norādījumiem, ka manā ģimenē varēja rasties nopietnas bažas. Lāga meiča cerēja, ka šādā veidā drīzāk būs sagaidāma atsaukšanās uz manu aicinājumu.
Viņa cieta tāpat kā es. Ne viņai, ne Marionai es nekā nebiju varējusi noslēpt un bieži tās abas kopā noraudājās par mani.
Deverī kundze neuzdrošinājās man liegt doties uz Burbonu, kaut gan viņa to labprāt nebūtu ļāvusi. Bet viņa pastāvēja uz to, ka viņas dēls nevarot mani turp pavadīt un ka nebūšot piedienīgi, ja es braukšot turp tikai savu ļaužu pavadībā.
Bet tad, tieši tai brīdī, kad to vismazāk gaidīja, abats Delaskalija piedāvājās mani pavadīt.
— Es gribu manai mīļajai krustmeitai darīt to prieku, — viņš teica.
Es pasteidzos to pieņemt, jo man bija vienalga, kādiem līdzekļiem tieku
pie mērķa. Deverī kundze apjuka.
Savojas hercogs, izdzirdis par manu aizbraukšanu, nobālēja. Darmštates princis jau vakar no viņa bija atvadījies, lai uz dažiem mēnešiem dotos uz Spāniju. Viktors Amede domāja, ka mums tā norunāts. Kad es ierados galmā, lai atvadītos no viņa un hercogienēm, es ievēroju, ka viņš bija skumju nomākts un drūms.
Viņš man jautāja, vai es drīz atgriezīšos, uz ko es atbildēju, ka nezinu.
— Jūs atkal redzēsit mūsu skaisto Franciju. Tikai neieskatieties viņā par daudz! Jūs, kas bijāt to jau gandrīz vai aizmirsusi, nevarēsit vairs viņu atstāt!
Šis jaunās hercogienes izsauciens mazliet izklaidēja pulciņa nopietnību.
Visi bija vienisprātis, ka es esot bāla, panīkusi, un piekrita, ka man vajag ārstēties; izteica man līdzjūtību un nožēlu. Visi tie bija parastie galminieku novēlējumi, kuri tika izdalīti kā maiņu markas un kuriem ikviens, kas pazina to īsto raksturu, neticēja ne tik, cik melns aiz naga.
Deverī kundze, nerunādama par ieganstu, ka viņa pati gribot pārvest mani mājās, aizturēja mani kā pašu pēdējo, tā kā atvadīšanās ļoti ieilga. Es līdz pašām beigām biju kopā ar hercogu, kurš pret mani izturējās ļoti godcienīgi, bet viņa melanholija uz mani neatstāja nekādu iespaidu.
xxviii
Nākamajā dienā līdz ar abatu Delaskalija, Babeti, Maskaroni un manu staļļmeistaru es sēdos karietē, Mariona un manas kalpones sekoja otrā karietē, kuru man vajadzēja lietot, kad pēc izveseļošanās došos atpakaļ.
Mans tēvocis visu ceļu par mani neatlaidīgi rūpējās. Nonākuši Burbonu zemē, kur es tā biju vēlējusies nokļūt, es piedzīvoju vienu no sava mūža jaukākajiem brīžiem, kad kritu ap kaklu manam krietnajam tēvam.
Visu pirmo dienu abats Delaskalija mūs neatstāja divatā. Vai viņam bija dotas tādas instrukcijas? Vai viņš to darīja pats no sevis? Man liekas, še bija gan viens, gan otrs. Viņš pietiekami labi sapratās ar savu svaineni, lai abi kopīgi, tikai katrs savādā veidā, padarītu man dzīvi par mokām.
Mans tēvs dega nepacietībā mani iztaujāt, un es biju vēl nepacietīgāka izkratīt viņam savu sirdi. Tāpēc tiklīdz biju pārnākusi mājās, es aizsūtīju Babeti pie tēva, lai, neskatoties uz vēlo stundu, viņš atnāktu pie manis, kur mēs tad netraucēti varētu izrunāties.
Mans tēvs bija stingra un noteikta rakstura cilvēks, ikviens to zināja, un visa mūsu ģimene augstu vērtēja stingrās un nevainojamās dzīves tikumiskos principus. Tomēr Deluinas hercogs bija tikpat labs un iecietīgs, cik taisns un dievbijīgs.
Mana māte bija pavisam citādas dabas: viņa bija kokaina un pedantiska. Es biju pārliecināta, ka ar tēvu varēšu labāk saprasties. Saņēmis ziņu, viņš arī tūdaļ ieradās un, apsēdies pie manas gultas, prasīja, kas par lietu.
— Monsieur, — cs icsaucos, - ja jus man negribat palīdzēt, es esmu pazudusi!
— Pazudusi?.. Mana meita, vai jums nav labs vīrs, ko jūs mīlat? Vai jums nav lielisks stāvoklis, kādu mēs nevarējām cerēt jums sagādāt? Vai jums, paldies Dievam, nav veseli, mundri un mīļi bērni?
— Jā, tēv, jā, tas viss tā ir! Tomēr uzklausiet mani un jūs pats redzēsit.