— Vai tad es drīkstēju jūs zaudēt? Vai es jūs varēju laist bez manis un tik tālu? Jūs nezināt, kas ir mīla, jūs, kas apgalvojat, ka mīlat savu vīru, vienliesīti, kuram nav jēgas ne jūsu mīlu saprast, ne novērtēt!
Es ļāvu viņam runāt, ļāvu tam izteikt gan solījumus, gan draudus, kas ne viens, ne otrs uz mani neatstāja iespaidu.
Kad viņš bija beidzis, es iekāpu karietē, aizvēru acis un mazliet pagriezusies uz viņa pusi, teicu:
— Ar labu nakti, monsicurl Es gribu gulēt.
— Kā, gulēt! Un tā ir jūsu atbilde uz maniem vārdiem?
— Monsieur, guļot aizmirst, un viss, ko es pašreiz jūsu labā varu darīt, ir aizmirst visu to, ko es nupat dzirdēju. Citādi man jums vajadzētu atbildēt mazliet savādāk, un, tas ir tas, ko man jūsu vecums, jūsu kārta un jūsu stāvokli liedz darīt. Tomēr es lūgtu vairs neatkārtot, jo divām šādām sarunām man varētu pietrūki pacietības.
Nekad vēl neesmu redzējusi tādu niknumu. Viņš kļuva sarkans un bija jābaidās, ka viņu ķers trieka. Ja viņš būtu varējis ar acīm mani nogalināt, tas būtu noticis.
Ar visu savu itāliešu kaislību viņš no jauna sāka man draudēt. Tad, pēkšņi atmaigdams, tas metās man pie kājām, raudāja elsodams un apgalvoja, ka viņš nomiršot aiz bēdām, ja cs to atstumšot; lūdza piedošanu, ka viņš uzdrošinājies lietot šādus vārdus; apgalvoja, ka viņš esot mans vergs un ka mazākā mana vēlēšanās viņam esot augstākais likums.
Viņš taisīja vēl daudz citu muļķību, kuras gan var attaisnot un izskaidrot liela kaislība, bet kurām sešdesmit gadu vecumā ir tikai viena uzkrītoša pazīme — smieklīgums. Man uznāca tik liela vēlēšanās smieties, ka es vairs nespēju noturēties, un vecā kārumnieka acu priekšā smējos tik nevaldāmi līksmi, ka drīzāk būtu bijusi gatava mirt, ja man vajadzētu noturēties.
Viņš mani paskatījās vēl niknāk nekā iepriekš, bet tas mani nenomieri- nāja ne tik. Gluži otrādi — es smējos vēl skaļāk un vēl stiprāk, ļaudama sev pilnu vaļu. Beidzot, kad man tas jau bija iespējams, cs gribēju viņam atbildēt, bet pienācīgā kārtā, lai viņam vairs nebutu nekādas patikas pie tā vēlreiz atgriezties.
— Kā! — es teicu, noslaucīdama asaras, kas man aiz pārmērīgas jautrības bija saskrējusas acīs, — kā, monsieur, jūs, kas varētu būt mans vectēvs, varat kaut vienu mirkli iedomāties, ka cs esmu izvairījusies no Savojas hercoga un bēgu no viņa tāpat kā no citiem tikai tādēļ, lai pataupītos jūsu žēlastības laipnībai? Vai jūs to patiesi domājat? Ak, ja jūs būtu francūzis, es jums norādītu uz. Moljēru un viņa Dāmu skolu, bet jūs jau gan piesargātos ieskatīties šinī patiesajā gleznā. Kas apzinās savu neglītumu, tas bēg no spoguļa. Esiet prātīgs, monsieur, padomājiet, kas esmu es un kas esat jūs. Izmetiet no galvas šīs mīlas muļķības! Nožēlojiet grēkus, domājiet labāk kā svētīgi nomirt, bet negrēkojiet un nedzeniet grēkā citus!
Viņš bija nometies pie manām kājām. Kad es sāku smieties, viņš atrāvās atpakaļ, tad viņš, nenolaizdams no manis acis, lēnām piecēlās, un viņa skatienā un sejas izteiksme mainījās acīm redzot.
Kamēr es runāju, viņš manī klusēdams klausījās. Kad es biju beigusi, viņš sāka smaidīt, bet šis smaids bija tik briesmīgs un draudīgs, ka cs nodrebēju. Tad viņš saslējās un atsēdās savā vietā, kur bija sēdējis līdzās man.
— Madame, vai tas ir jūsu pēdējais vārds? - viņš jautāja ar tādu mieru, ka es, redzēdama viņa bālo, sašķobīto seju, nobijos.
— Noteikti, monsieur.
— Negrozāms?
— Negrozāms.
Varu teikt, ka man vairs nebija nekādas patikas smieties. Viņš iespiedās karietes stūrī, sakrustoja rokas, nokāra galvu un vismaz kādu ceturtdaļstundu kaut ko pārdomāja.
Un ar šo brīdi pietika, lai viņa galvā rastos kāds velnišķīgs plāns.
Viņš atcerējās, ka mūks Luidži līdz ar briesmīgo indi bija iedevis viņam arī kādu stipru narkotisku līdzekli.
Šīs miega zāles viņš nolēma tagad izmantot, lai salauztu katru pretestību.
Ar šādi sagatavota dzēriena palīdzību viņš varēja apmierināt savu kaislību, tad pakļaut mani savai gribai un aizturēt uz manām lūpām katru sūdzēšanos.
Viņš gaidīja nākamo nakti, lai šo nodomu īstenotu.
Es nupat pieminēju mūku Luidži un atceros, ka ilgi par viņu neesmu neko teikusi, un tāpat arī neesmu devusi viņa stāsta noslēgumu.
Tāpēc atstāsim uz brīdi abatu Delaskaliju pie viņa noziedzīgajiem plāniem un atgriezīsimies pie kapucīņa.
XXX
Pārdrošā mūka iespaids bija pieaudzis un viss Speneo nams tagad atradās šā iespaida varā. Tomēr daudz vēl trūka, lai ari Bernardo būtu tam tiktāl padevies, kā viņš izlikās. Šis cilvēks jutās pazemots. Viņš ar dziļu nemieru bija redzējis mazināmies savu iespaidu, kopš mūka vizītes Spenco namā bija sākušas atkārtoties biežāk. Viņš nebija vairs tas neatvietojamais cilvēks, uz kuru abas sievietes varēja atbalstīties viņu cīņā pret Mariani, kurš liekas bija apņēmies ciešāk kā jebkad nevienam neatdot savu virskundzību un piespiest citus respektēt viņa tiesības.
Briesmīgā slimība, kas Bernardo bija uzbrukusi, viņa sejā bija atstājusi skarbas pēdas. Anžela, kas dēļ tieksmes uz vaļīgām mīlas rotaļām un kaprīzes dēļ bija viņam atdevusies, redzot viņa niknos, baku slimības rētām izķēmotos vaibstus, tagad to atstūma.
Viņš juta, ka tam nepieciešams atgūt savu agrāko stāvokli pie šīm frivo- * lajām dāmām, kuru aizvien pieaugošā izšķērdība draudēja nākotnē vēl palielināt viņu budžeta deficītu.
Lai nostiprinātu savas iedragātās pozīcijas un atgūtu agrāko iespaidu, kas pēdējā laikā ievērojami bija gājis mazumā, vajadzēja izdarīt izšķirošu cirtienu, lai starp viņu un šīm sievietēm nodibinātos tādas solidaritātes saites, ko jau vairs nebūtu iespējams pārraut. Tas bija tagad Bernardo vienīgais sapnis un nekas viņu no tā nespēja novirzīt.