Bez šaubām, ka briesmīgais brālis dāvanu vācējs viņa acīs vēl joprojām bija bīstams spēks, bet tā kā līdz ar veselību viņā atkal atgriezās enerģija, šis spēks tam vairs nelikās tik nesalaužams un drīz viņš bija noteikti izšķīries.
— Ak, mans nabaga Bernardo, kāds jūs tagad izskatāties! — izsaucās Anžela, kad Gavaca, atveseļojies, tai pirmo reizi parādījās. — Kāpēc gan briesmīgā slimība neuzbruka šim zemniekam, kas tagad rīkojas mūsu muižu saimniecībā?
— Nemaz nebēdājiet, — atbildēja Bernardo, — kā redzat, no tās slimības, kāda man bija, var atveseļoties, bet es zinu citu, no kuras vairs neatve- seļojas, un tā var drīz vien parādīties.
Anžela nodrebēja, jo lai arī cik grēcīga tā bija, domas par noziegumu, uz kuru norādīja Gavaca, tai varbūt vēl nebija ienākušas prātā. Tomēr viņa šo drausmīgo norādījumu neatvairīja un, dzirdot to izsakām, nebija ne pārsteigta, ne dusmīga. Anželai pašai nebija pietiekami daudz drosmes iecerēt noziegumu, bet-jau samaitātai viņai bija vēl mazāk dūšas atsacīties no līdzdalības, kad bija paredzami savi labumi.
Viņa aprobežojās ar to, ka teica:
— Izveseļojaties vien drīzāk, mans draugs, un, tik daudz lauzīdams galvu, neiekrītiet atpakaļ šinī slimībā! Nekad nevar zināt, kas var notikt: kad dzīvosim, tad redzēsim!
— Jā, bet kamēr mēs gaidām, mūsu zemnieki vairs kārtīgi nemaksā, jo gads bija ļoti slikts. Man ir atlikusi vēl tikai viena cirsma malkas ko pārdot, un mums no jauna vajadzēs aizņemties, lai samaksātu procentus par iepriekšējo aizņēmumu, kā tas līgumā paredzēts. Bet pa to laiku šis neīstais muižnieks, kura tēvs vēl basām kājām skraidīja pa Dženovas ielām, šis kustonis, kas jūs tik neģēlīgā kārtā ir piekrāpis un aplaupījis, saņem lielu renti un savu kalpu sabiedrībā par jums vēl pasmejas… Nē, tam visam reiz jādara gals, un ja tik es zinātu kādu priesteri, kurš gribētu svētīt lodes, ko es šim cilvēkam jau esmu izlējis…
— Klusāk, Bernardo, klusāk! — to pārtrauca grāfiene. — Vai tad jūs nesaprotat, ka šāda valoda var mūs sakompromitēt?
Uz brīdi iestājās klusums, tad Anžela, it kā runa būtu par kādu joku, smaidīdama ieteicās:
— Es nedomāju, ka lai mūsu stāvokli uzlabotu, būtu nepieciešamas svētītas lodes.
— Tā ir taisnība, - atbildēja Bernardo, kurā šie vārdi pamodināja briesmīgas atmiņas, — ir arī vēl citi paņēmieni, kas var nest pēkšņu nāvi.
— Mīļais draugs, es jūs lūdzu — esiet uzmanīgs! Neaizmirstiet, ka mums nav vairs neviena cita, kas mūs aizsargātu, un ka pārsteidzīgs solis varētu jūs pazudināt.
Šie vārdi pierādīja Gavacam, ka viņi bija sapratušies un ka tagad atlika tikai izvēlēties līdzekļus.
— Anžela, — viņš klusi teica, nomezdamies ceļos pie grāfienes kājām, — jūs zināt, ka mana dzīvība pieder jums. Jūsu labā es esmu gatavs izliet pēdējo asins pilienu. Tikai sakiet, sakiet vienīgi, ka jūs pieņemat manu pašuzupurēšanos un, lai kas arī notiktu, dzīvs vai miris, es tomēr saglabāšu jūsu sirdī savu vietu. ,
Grāfiene bija satraukta. Viņas vīrs tai jau bija licis parakstīties, ka viņa atgriezīsies viņu dzīves vietā, un apziņa, ka tai būs jāatdodas šā cilvēka varā, pildīja viņas sirdi ar šausmām.
Pēkšņi to pārņēma straujš jūtu saviļņojums.
— Jā, — viņa iesaucās,— tev pieder mana sirds, bet viņam — mans naids!
— Tad spriedums ir pieņemts, — pieceldamies teica Bernardo, — viss pārējais ir mana darīšana.
Un viņš aizgāja, atstādams Anželu vislielākajā uztraukumā.
Divas dienas pēc šīs sarunas Santonī villā iegriezās kāds jauns gans, kurš, kā viņš pats izteicās, bija nācis pēc sava kunga rīkojumiem. Mariani patiesi mīlēja iedziļināties lauksaimniecībā visos sīkumos un bija gatavs vienmēr uzklausīt savus gājējus, kas šo tēvišķīgo attiecību dēļ to ļoti cienīja. Tāpēc arī jaunais gans tūdaļ tika ielaists pirmā stāva ēdamzālē, kur viņa saimniekam klāja galdu.
— Tu būsi piekusis, mans labais Zarka, — teica grāfs, — jo vakar vakarā es tevi redzēju ganām Katānas laukā, veselu jūdzi no šejienes. Bet tu nebiji viens. Kas bija tas cilvēks, ar kuru tu runāji?
Zarka pietvīka, tad apjucis un cepuri rokās vīstīdams nomurmināja, ka tas bijis kāds ceļnieks, kas apjautājies pēc ceļa.
Grāfs nodomāja, ka jaunā cilvēka apjukumam par iemeslu ir viņa kautrība un, nodevis tam vajadzīgos rīkojumus attiecībā uz viņa ganāmpulku, lika viņam iegriezties virtuvē, kur tam pasniegs brokastis.
Zarka, būdams acīmredzami apmierināts, paklausīja. Viņš iegāja virtuvē, bet tai vietā, lai palūgtu ēst, viņš sāka grozīties ap pavardu, uz kura tika gatavotas brokastis kungam. Visā viņa izturēšanā un kustībās bija kaut kas nedrošs, ko uzmanīga novērotāja acs tūdaļ būtu pamanījusi, bet ko mājas ļaudis nemaz neievēroja. Tai brīdī, kad Zarka izstiepa roku pār kādu podu uz uguns, liels pērtiķis, kurš bija paša grāfa un arī visu mājas ļaužu mīlulis, metās uz priekšu un sagrāba gana roku.
Zarka aiz pārsteiguma iekliedzās un ļāva izkrist uz grīdas mazai stikla pudelītei, kas saplīsa.
Pērtiķis pielēca pie drumslām, bet tikko viņš bija tās apošņājis, to sagrāba stipri krampji un tas pēc neilgas raustīšanās nobeidzās.
Visuzkrītošākais šinī gadījumā bija tas, ka Zārku pēkšņi pārņēma tādas bailes, ka likās — viņš zaudēs prātu. Viņa sejas panti sašķobījās, mati viņam stāvēja stāvus, viņa baiļu pilnās acis sāka vērīgi raudzīties uz durvīm, un viņš metās ārā pa tām, tiklīdz parādījās Mariani, kurš bija izdzirdis šo kņadu.