Gans paņēma maku un, to atvēris, pārbaudīja saturu, tad, priekā, lēkādams, viņš devās uz Santonī villu, kur grāfs ar saviem kalpotājiem tobrīd sēdēja pie galda.
XXXII
Negaiss bija mitējies, bet lietus vēl arvien gāza straumēm. Divi cilvēki ar somām uz muguras klupdami krizdami gāja pa pielijušajiem laukiem. Tie bija divi kareivji, Savojas hercoga armijas dezertieri, kas slapstījās pa Pjemontu, lai nokļūtu Venēcijā.
— Pie Svētā Marka! — teica viens no tiem. — Es domāju, Lorenco, ka mēs esam darījuši aplam, atstādami pulku. Ir taisnība, tur nav nekāda labuma, tomēr dažu labu reizi dabūn paēst, bet nu, lūk, mēs jau divpadsmit stundas kuļamies ,ar tukšu vēderu, šādā veidā mēs tālu netiksim. Kas uz mani attiecas, es noteikti neiešu garām tām mājām, pirms nebūšu tur atpūties.
— Tu runā aplam, Džakomo, — atbildēja otrs, — es pazīstu šo apvidu. Tās pieder kādai Kariņjanas princim radniecīgai ģimenei. Tur mēs ieskrietu kā vilkam rīklē, bet mēs viegli atradīsim pajumti Šivā, no kurienes mūs šķir vairs tikai četras jūdzes.
— Četras jūdzes — neiespējami! Vai mēs nevarētu pamēģināt, negriežoties pie saimniekiem, palūgt še kādam mājas cilvēkam gabaliņu maizes un kādā staļļa kaktā mazdrusciņ salmu?
— Jau jau tu tā gribi, varam pamēģināt.
— Es gribu tāpēc, ka man liekas: vieni vārtiņi ir jau vaļā.
— Tad ejam iekšā, — atbildēja Lorenco.
Un viņš iegāja pa vārtiņiem, bet līdzko tas bija sētā spēris kāju, tā pagriezās pret biedru un čukstēja:
— Klusu, dažus soļus tālāk tur kādi sarunājas, kuriem, man liekas, nav mazāk iemeslu slēpties kā mums.
Uz brīdi abi apstājās, tad klusu ielavījās iekšpusē un noslēpās kaktā starp pusatvēratajiem vārtiņiem un mūri, kurā tie bija iestiprināti. Tā kā lietus bija mitējies un laiks noskaidrojās, viņi varēja saskatīt divus vīrus, no kuriem vienam rokā bija divstobru bise, bet otrs turēja pie saites un glaudīja ķēdessuni, lai tas nerietu.
— Turi to stingri, Zarka, — teica cilvēks ar bisi, — un vienā minūtē Spenco kundzes būs atbrīvotas uz visiem laikiem no šā lopa, kuru marķīzs kādā vājības brīdī ir uzņēmis savā ģimenē.
— Viņš tomēr ir dižciltīgs cilvēks, — nopūtās Zarka.
— Viņš, dižciltīgs?.. Viņš šo dižciltību tāpat ir nozadzis, kā nu jau kopš ilga laika zog šo muižu ienākumus. Bet turpmāk tas vairs nenotiks… Tagad viņš ir manās rokās.
Pēc šiem vārdiem viņš piesvieda bisi pie pleca un tēmēja uz kādu lielu logu pirmajā stāvā. Tad pazibēja uguntiņa un nogranda šāviens, pēc tam no mājas atskanēja izbaiļu kliedzieni.
— Bēgsim nu! — klusu ierunājās vīrs ar bisi, — un lai kas arī notiktu, neaizmirsti, ka Spenco kundze tev par klusēšanu vienmēr maksās vairāk, nekā V tev dotu par tavu runāšanu.
Un viņi steigā metās bēgt.
— Ja mēs še paliekam tikai vienu brīdi ilgāk, mēs esam pazuduši, — teica Lorenco.
Un tāpat kā slepkavas, viņi metās laukā un devās projām, cik vien ātri spēja.
— Tas nu ir viens savāds gadījums, — teica Džakomo, kad tie jau bija pietiekami tālu, lai apstātos un atvilktu elpu.
— Un kurš mums, varbūt, varētu noderēt, — atbildēja Lorenco, — jo es saklausīju tā vārdu, kurš turēja suni un šāviena gaismā ieraudzīju otrā seju, kas bija klāta svaigām baku rētām. Katrā ziņā ir noticis kāds noziegums un var būt, ka vainīgo uzrādītāji saņems smuku atlīdzību.
— Redzēsim, bet tagad nu gan mēģināsim kaut kur atrast vakariņas un naktsmājas.
Kamēr tas viss norisinājās, godājamais tēvs Luidži bija ceļā uz savu klosteri. Kaut gan viņa maiss bija pārpārēm pilns, viņš tomēr likās neapmierināts: jau vairākas reizes viņš bija ieradies Spenco namā, lai sastaptu Bernardo, bet arvien viņam bija atbildējuši, ka tas uz saviem kruķiem klaiņojot pa apkārtni, un ar to pietika, lai Luidži sāktu bažīties par kādu draudošu nelaimi.
„Šis cilvēks ir uzņēmīgs," mūks pie sevis domāja, „ viņš deg nepacietībā sasniegt mērķi, turklāt marķīze un Anžela viņu vēl uzmudina ar vienu cirtienu nodrošināt savu nākotni.
Šīs sievietes negrib saprast, ka, bīdīdamas viņu uz šāda ceļa, tās pazudinās arī sevi. Par laimi es protu novērot un mani nav tik viegli piekrāpt."
Smagu soļu troksnis iztraucēja Luidži no viņa pārdomām. Mūks, kurš pazemības tikuma dēļ vienmēr gāja galvu nokāris, pēkšņi to pacēla un atradās aci pret aci ar abiem zaldātiem, kas nāca, pārrunādami savu piedzīvojumu Santonī villā. Ieraudzījis. mūka pilno maisu, Džakomo, kas bija visvairāk izbadējies, nevarēja nociesties.
— Godājamais tēv, — viņš teica, — mēs jūs lūdzam apžēloties par diviem nabaga noklīdušiem zaldātiem, kas nav ēduši kopš vakardienas.
— Bet kā tas nāk, ka jūs abi bez kāda atbalsta esat nokļuvuši līdz šejienei? — jautāja Luidži. — Pa Šo ceļu ejot jums pret vakaru vajadzēja nonākt līdz Santonī villai, pie kuras vārtiem vēl neviens nelaimīgais nav velti klauvējis.
Pie šiem vārdiem abi zaldāti saskatījās, it kā kaut ko apsvērdami, tad Džakomo teica:
— Mēs patiesi tur iegriezāmies, bet nekā nedabūjām, jo mums aiz bailēm no turienes nācās drīzāk iziet…
— Bailes! Jums, zaldātiem?..
— Godājamais tēv, — savukārt ieteicās Lorenco, kuru mūka vārdi aizskāra, — lai cik krietni būtu zaldāti, viņi tomēr nevar mēroties ar slepkavām.
— Vai jūs Santorī villā sastapāties ar slepkavām? — uztraukts jautāja mūks un nolika zemē savu maisu, it kā grasītos uzmanīgāk klausīties.
— Ak, brāl, tādas lietas nemēdz izklāstīt pa lielceļiem…
— Sevišķi, kad izsalkumā jākrīt vai no kājām, — piebilda Džakomo.