— Jums taisnība, bērni, — noteica Luidži, atkal ņemdams maisu plecos. — Par laimi mēs atrodamies kādus simts soļus no klostera, kur jūs pēc mana rīkojuma atradīsit visu, ar ko pilnīgi atjaunot spēkus.
Visi trīs nu devās uz klosteri. Vārtnieks, pazīdams Luidži pēc āmura piesitiena, tūdaļ atvēra, kaut gan noteiktā stunda jau bija pagājusi. Viņam kļuva mazliet bail, kad tas redzēja, ka brālim Luidži seko divi zaldāti.
— Še, Pjetro, — teica mūks, nolikdams maisu uz galda, — ņem kaut vai dubultdesmito daļu, bet gādā mums tūdaļ vakariņas un netaupi sava pagraba rezerves! Gan jau es drīz vien atkal piepildīšu tos robus, kādus mēs tur radīsim.
Pjetro vispirms atnesa vīnu un glāzes, tad, apskatījis maisa saturu, cītīgi sāka gatavot vakariņas, jo vairāk tāpēc, ka pašam bija izredzes tajās piedalīties. Pa to laiku brālis dāvanu vācējs ar abiem zaldātiem no jauna uzsāka uz lielceļa pārtrauktās sarunas, kas risinājās jo dzīvāk, jo biežāk tika cilātas pilnās glāzes.
Pie otrās pudeles abi dezertieri kļuva jau vaļsirdīgi un, kad trešā bija labi iesākta, brālis Luidži jau zināja visu, kas pirms divām stundām bija norisinājies Santonī villā. Abi stāstītāji jau bija tiktāl piedzērušies, ka brālis dāvanu vācējs varēja vairākkārt apmainīt viņu glāzes pret savējo.
— Godājamo tēv, — iesaucās vārtnieks, ienesdams paplāti, no kuras pacēlās vilinoša smarža, — lūk, omlete, par kuru jūs man teiksit paldies.
Bet viņš pēkšņi apklusa, redzēdams, ka abi zaldāti, nolikuši galvas uz galda, guļ saldā miegā.
— Godājamais tēv, — viņš pēc brītiņa klusēšanas teica, — esmu gatavs saderēt, ka šie |audis ir aizmiguši tikai ar jūsu atļauju.
— Tas taisnība, Pjetro! Es vienmēr viegli varu iemidzināt cilvēkus, kas man liekas pārāk modri. Bet par to parunāsim kādu citu reizi. Pašreiz mēs nedrīkstam zaudēt nevienu mirkli: šos abus vispirms vajag kārtīgi sasiet… In pace taču ir tukšs?
— Kā vienmēr, godājamais tēv. Vai tad prokurora tēvs gribētu izlietot šo briesmīgo caurumu, tas varētu sabojāt viņa ēstgribu. Šis drausmīgais cietums ir tukšs, ko pierāda tas, ka man ir atslēgas, kuras es esmu pievācis, jo, starp mums runājot, esmu atradis šinī caurumā kādu slepenu eju, kas ved uz priekšnieka tēva pieliekamo celli…
— To es jau zināju, — Luidži smaidīdams pārtrauca vārtnieku. — Tas nebūtu visai asprātīgs, kurš man še gribētu ko noslēpt. Bet tagad atnes virves…
— Un tik labi izdevusies omlete! — izsaucās Pjetro, bēdīgi saņēmis rokas.
— Mēs to apēdīsim ceturtdaļstundu vēlāk, un mums būs katram dubultporcija, kuru varēsim vēl pienācīgi aplaistīt, tāpēc ka no in pace, kur novietosim šos gulētājus, tu varēsi iesākt mazu vizīti priekšniektēva pieliekamajā cellē, uz kurieni tu tik veikli esi atradis ceļu.
Tā runādams, Luidži jau bija paņēmis virves, kuras viņam bija atnesis brālis vārtnieks.
Ar tā palīdzību viņš īsā brīdī cieši sasēja abus aizmigušos zaldātus, kurus tad par abiem un ne bez grūtībām aizvilka šinī briesmīgajā sprostā, kas saucās in pace, un kādi toreiz atradās visos klosteros.
Ticīgajiem, kuri pēc tiesas sprieduma, ko pasludināja aiz slēgtām durvīm, tika ievietoti šādā cietumā, nebija vairs lemts dzīviem no turienes iznākt.
Bet šīs celles jau sen vairs nelietoja Šivas kapucīņu klosterī, kur parasti labos laikos valdīja liela iecietība.
xxxiii
Spenco namā tā bija briesmīga uztraukuma nakts. Nosēdušās dīvana stūrī uri cieši piespiedušās viena pie otras, marķīze un viņas meita likās neuzdrošinājās pārmīt ne vārda. Viņas abas zināja, ka Gavaca, negaisam trakojot, bija slepeni devies ceļā.
No sākuma tās bija gribējušas lūgt par viņa nodoma izdošanos, bet bailes jau pie pirmajiem vārdiem bija apklusinājušas šo zaimojošo lūgšanu, un no tā brīža viņas abas, neizsakāmu šausmu pārņemtas, klusas un drebošas sēdēja dīvāna stūrī, kāri tverdamas katru mazāko troksnīti.
Ap pusnakti viņas dzirdēja atveram lielos vārtus, tad atskanēja soļu dipoņa, kas atkal drīz vien apklusa, un atkal gausi vilkās lēnās un briesmīgās stundas, kas bija šo abu vaininieču soda sākums.
Beidzot, kad jau ausa rīts, kāds klusi piegrabinājās pie grāfienes durvīm, kura pasteidzās atvērt.
— Tas ir viņš, — teica Anžela pārvērstā balsī. — Ak, Gavaca, kā jūs mums likāt ciest!
Runādama, viņa visu laiku drebēja un viņas dvēseles saviļņojums bija tik liels, ka Gavacam vajadzēja to atbalstīt, lai viņa spētu aiziet un apsēsties līdzās savai mātei.
— Vai tad tā, — teica Gavaca, piepsiesti smaidīdams, — saņem vēstnesi ar labām ziņām?.. Madame, jūs esat brīva! Tas nelietis, kurš jums uzspieda savu vārdu, lai nesodīts varētu jūs aplaupīt, turpmāk jums vairs nesagādās nekādas rūpes.
— Kā, — murmināja marķīze, — Mariani?..
— Ir miris, madamel Un tā mirs visi, kas uzdrošināsies izstiept roku pēc jūsu labuma. Bet kāpēc šādas bailes jūsu sejā? Kas gan uzdrošināsies uzvelt jums atbildību par nodarījumu, kura vienīgais vaininieks esmu es? Vai jūs nezināt, ka jūsu dēļ esmu nolēmis ziedot savu dzīvību? Tā pieder jums un, lai arī kas notiktu, es to aizstāvēšu tikai par tik daudz, cik tas būs vajadzīgs, lai netiktu aizskārta jūsu laime. Bet kāpēc nodarboties ar neiespējamām varbūtībām? Pret mani nevar rasties nekādi pierādījumi. Mani soļi ir rūpīgi pārdomāti. Šo noslēpumu zina tikai Dievs un mēs, un vai tam, kas uzdrošināsies to noskaidrot!
— Saki labāk: vai man pašam! — iesaucās mūks Luidži, kas kā eņģelis atriebējs parādījās uz sliekšņa.
Ja pie šo trīs līdzvainīgo kājām būtu sprādzis pulveris, viņi nebūtu vairāk nobijušies, kā ieraugot šo lādošo un draudošo mūku ar zibošām acīm.