Abas sievietes stāvēja mēmas un sastingušas.
Pagāja labs bridis, bez kā Bernardo būtu sajēdzis, kas ap viņu notiek. Bet viņš bija pārāk liels drošprātis, lai nobitos jau no šā apgalvojuma, kas to neatstāja nekad.
— Godājamais tēv, — viņš teica, pēkšņi kļuvis gluži mierīgs, — atļaujiet sacīt, ka ši pārsteidzība neatbilst ne jūsu raksturam, ne jūsu tērpam, un man šķiet, ka jums būtu grūti pamatot pret mani vērsto izteicienu.
— Nu, tā ir pārāk liela nekaunība! — atbildēja mūks, — un es nezinu, kā tas nākas, ka es tev neļauju nonākt pie karātavām. Cikos tu vakar izgāji no mājas? Cikos tu šorīt atgriezies? Ko tu darīji pa šo laiku?.. Tu ciet klusu? Labi, tad es tev to pateikšu.
Un Luidži izstāstīja par grāfa Mariani noslepkavošanu, neizlaizdams ne mazāko sīkumu. Šoreiz Gavaca bija uzveikts. Viņš gribēja atbildēt, bet vārdi vienkārši nenāca pār lūpām.
— Un tu nupat vēl uzdrošinājies apgalvot šīm nelaimīgajām, ka šis noziegums esot noslēpums, ko zinot vienīgi Dievs un tu!.. Vai tu nezini, ka es protu uzminēt to, ko man noslēpj? Bet šinī gadījumā man nemaz nevajadzēja izlietot manas spējas: tu rīkojies tik neprātīgi un atstāji savā ceļā tik daudz pierādījumu, ka ja man nebūtu izdevies aizturēt abus tava nozieguma galvenos lieciniekus, kas jau devās pie kriminālprokurora, šī māja jau būtu pilna ar apbruņotiem vīriem un šīm nelaimīgajām sievietēm, kas tevi ir apbērušas ar visādiem labumiem, vajadzētu sekot tev uz ešafotu.
Tiklīdz viņš bija izteicis šos vārdus, kā Anžela, rokas lauzīdama, ar spalgu kliedzienu nogāzās uz parketa.
— Luidži, — tai pašā brīdi iesaucās marķīze, nomezdamās mūka priekšā ceļos, — es jūs lūdzu, glābiet mūs!
— Vai gan citādi, Paola, es šinī stundā būtu še? — viņš atbildēja, to pieceldams.
Tad noliecies pie grāfienes, kurai bija uznākusi stipra nervu lēkme, viņš deva tai ieelpot kādus sevišķus sāļus un nomierināja to kā pēc burvju mājiena.
— Tagad, — teica mūks,— atmetīsim pie malas visas liekās bailes, lai paliktu uzvarētāji šai tik neuzmanīgi iesāktajā cīņā. Šī ciņa būs ilga, jo lai kāda ir Mariani dzimtas scncība, šī dzimta tomēr ir liela un varena.
Kā es jau nupat teicu, abi galvenie liecinieki ir manā varā un bez manas ziņas tie nerunās.
— Luidži, — saņemdama viņa rokas, aizgrābta teica marķīze, — jūs esat mūsu vienīgais balsts un mūsu vienīgā cerība!
— Jūs gan zināt, Paola, ka balsts un cerība ir ļoti trauslas lietas, — rūgti smaidīdams atbildēja mūks, — tomēr es ne mazāk centīgi izpildīšu to misiju, kādu esmu uzņēmies, un es esmu pārliecināts, ka manām pūlēm būs panākumi, ja vien, kā es ceru, jūs ļoti rūpīgi izpildīsit manus padomus.
— Godājamais tēv, — teica Bernardo, kuram šis skats liekas bija laupījis visu enerģiju, — es jums nepaklausīju un tagad to sirsnīgi nožēloju. Piedodiet man, un turpmāk es ar miesu un dvēseli piederēšu jums!
— Pietiek, — pavēloši noteica Luidži, — jau tā esam zaudējuši daudz laika. Kuru katru brīdi pie Spenco kundzēm var ierasties ar ziņu par Mariani nāvi. Visiem zināms, cik saspīlētas attiecības pastāvēja starp viņām un grāfu, tāpēc šī vēsts būs jāsaņem nopietni, cienīgi, neizrādot nekādas apšaubāmas bēdas, bet tikai pārsteigumu un apvaldītas skumjas. Tad bez uztraukuma un steigas tiks nokārtotas materiālās intereses. Grāfienes kundze un viņas māte marķīze ataicinās savu notāru un uzdos tam piedalīties aizzīmogošanas aktā, kas droši vien jau šodien pat tiks izdarīts Santonī villā. Tu, Bernardo, kā šo dāmu uzticības persona, pavadīsi notāru.
— Ak, godājamo tēv, tad, kad es esmu šādā stāvoklī!
— Tieši tas ir tavs glābšanas riņķis: tu kopā ar notāru brauksi uz Santonī un tur, cik spēdams, piedalīsies aktu rakstīšanā, tad, acīmredzot, tu nespēkā noģībsi, iepriekš jau ataudams savas asiņojošās kājas.
— Un tad? — rezignēti jautāja Bernardo.
— Tad tu atgriezīsies še, liksies gultā un paliksi vismaz astoņas dienas.
— Godājamais tēv, tas ir briesmīgs uzdevums!
— Kā tev patīk, Bernardo. Ja jau tev liekas, ka vieglāk ir iet pie karātavām…
Gavaca aiz bailēm iekliedzās, bet marķīze un viņas meita sāka šņukstēt.
— Klusējiet! — pieceldamies pavēloši uzsauca Luidži. — Pie vārtiem kāds klauvē. Ir pienācis izšķirīgais brīdis. Bet nebūtu labi, ja mani kāds še manītu… Uz redzēšanos! Un lai mani vārdi paliek jūsu atmiņā.
To teicis, viņš izsteidzās no mājas un aizgāja pa kādiem dārza vārtiņiem.
xxxiv
Spenco namā juta pārāk lielu vajadzību pēc mūka Luidži atbalsta, lai tam akli nepaklausītu. Tāpēc arī neviens neuzdrošinājās novirzīties no viņa izstrādātās programmas. Viss tika izdarīts, kā viņš to bija licis: saņēmušas grāfa Mariani nāvesziņu, kas tām tika atsūtīta vispieklājīgākā kārtā, marķīze un grāfiene likās noskumušas, bet mierīgas. Pat Bernardo liekas zināmā mērā bija bēdīgs par šo asiņaino notikumu, tā kā nevarēja rasties ne mazākās aizdomas, jo vairāk tāpēc, ka vēl vakar bija redzējuši Gavacu ar mokām velkamies uz saviem kruķiem pa tuvākajām ieliņām.
Tomēr šīs noslēpumainās lietas izmeklēšana no tiesas puses gāja savu gaitu, jo to aktivizēja sinjors Marko Matiani. Viņš bija zvērējis atriebt savu brāli, un tam patiesi bija izdevies pacelt visbriesmīgākās aizdomas.
No otras puses pa Šivas krodziņiem staigāja Zarka, grābdams naudu no ķešas pilnām saujām un sava dzērāja trakumā kliegdams:
— Dzersim! Dzersim! Nebūs vairs šīs naudas, būs atkal cita!
Beidzot abas no upura ķermeņa izņemtās un ar krustu apzīmētās lodes
uzzīmēja kāds kora zēns, kas teicās tās nolicis uz altāra, kur mesas laikā notika svētā upurēšana, lai tādā kārtā garīdznieks tās iesvētītu. No visa tā Marko Mariani iztaisīja rīkšu saišķi, kas, ik dienu pieaugdams, kļuva jau pārāk liels, lai tiesa varētu palikt pasīva..