— Kas būs, to cs vēl nezinu, bet no svara ir tas, ka mēs abi atdabūjam kustības brīvību un es esmu pārliecināts, ka divās stundās mēs to būsim panākuši.
Un patiesi, Lorenco tik sekmīgi apstrādāja ķēdes riņķi, ka nebija vēl pagājusi stunda, un viņš jau to varēja pārlauzt, pēc tam viņš tādā pašā kārtā atsvabināja Džakomo. Tieši tai brīdī, kad viņš ar savu darbu bija galā, atskanēja tāls un dobjš troksnis.
— Tagad būsim modri, — čukstēja Lorenco, — un pirmajam, kas parādīsies, metīsimies ar sparu virsū, lai to piespiestu dot mums brīvu ceļu.
Troksnis neapklusa, bet vēl pieauga. Tam pievienojās atslēgu šķindoņa. Kāda balss murmināja vārdus, ko abi kareivji tomēr nevarēja skaidri saprast, bet neviens nerādījās. Ieslodzītie jau sāka zaudēt cerības, kādas viņos šis troksnis bija pamodinājis, kad pēkšņi piķa melnajā tumsā ielauzās sīks gaismas stars. Lorenco uzmanīgi līda gaismas stara virzienā un drīz vien pārliecinājās, ka tas nāca no kādas telpas, kas atradās līdzās viņu cietumam, kurā tas ielauzās pa kādu šauru plaisu cietuma mūrī. Lorenco vērīgi apskatīja šo plaisu.
— Esmu gatavs likt savu galvu ķīlā, — viņš gluži klusu teica biedram, — ka še vajag atrasties kādai daudz plašākai ejai nekā tā, ko pašreiz redzam.
— Varbūt tās ir šā cietuma durvis, — atbildēja Džakomo.
— Nē, durvis atrodas pretējā pusē. Es vēl labi aptaustīju smago stieņu kalumu, un es nebūtu vecs kalējs, ja šinī ziņā kļūdītos… Ak, būtu man bijis tagad kāds dzelzs gabaliņš, kaut vai pirksta resnumā!..
— Dievs sod'! Tā nu ir lieliska sagadīšanās! — iesaucās Džakomo. — Ko domā, šie neliešu mūki ir aizmirsuši noņemt manu dunci.
— Dod šurp, ātrāk!.. Pie Svētā Marka, nu mēs pamatīgi apskatīsim!
Lorenco paņēma dunci un uzmanīgi iebāza tā asmeni plaisā, Caur kuru
iespīdēja gaisma.
Tagad pa paplašināto spraugu viņi ieraudzīja lielu pagraba velvi, pilnu ar mucām un pudelēm, kas stāvēja sakārtotas taisnās rindās. Tas bija tiešām vilinošs skats. Kāds mūks ar lielu atslēgu saini aiz jostas un lampu rokā, lēniem soļiem, it kā parādi pieņemdams, apstaigāja šo kluso dzērienu tvertņu armiju.
Laiku pa laikam viņš apstājās, lai pārskaitītu mazākās rindas un nodaļas, pie kam neapmierināts kratīja galvu. Un kaut arī viņš runāja tikai pusbalsī, paplašinātā sprauga bija pietiekami liela, lai abi cietumnieki saprastu, ko viņš teica.
— Tas nu ir savādi! Šinī kaktā noteikti bija trīsdesmit sešas pudeles madeiras vīna, bet es redzu tikai trīsdesmit, un nav pagājušas vēl ne astoņas dienas, kopš es to nogaršoju. Mana pēdējā Reinvīna muca ir jau aizsākta un mūsu labāko franču vīna krājumos ir lieli robi. Nevar būt, ka es tik čakli būtu tos nokopis, jo cs nekad neņemu bez skaita. Droši vien kāds brālis paslepen būs sācis piedalīties manās pagrabmeistara funkcijās… Bet es to notveršu, un tad lai Dievs žēlo viņa ādu!..
Klausīdamies Lorenco visu laiku turpinājā ar dunci klusītiņām paplašināt spraugu. Pēkšņi asmens atdūrās pret kaut ko cietu.
— Tā ir dzelzs, — norūca bijušais kalējs, — pamēģināsim izzināt, vai tas ir aizbīdnis vai atslēga.
Pie šiem vārdiem viņš no visa spēka uzgūla asmenim, ar vienu celi atspiezdamies pret sienu.
Pēkšņi asmens padevās uz priekšu un liela akmens plāksne mūrī apgriezās ap savu asi.
— Seko man! — Lorenco uzsauca biedram.
Pa atrastajām slepenajām durvīm abi metās blakus telpā un uzklupa brālim pagrabmeistaram, kas aiz bailēm stāvēja kā pārakmeņots.
— Padodieties, brāl! — teica Lorenco. — Mēs nemaz neesam tādi velni, kā izskatāmies, un tik jauki iekārtotā ellē kā šī, mums nevar būt prātā nekas ļauns pret tik jauku bonvivanu, kāds jūs bez šaubām esat.
— Ko jūs gribat? Kas jūs tādi esat? — pārbiedēts murmināja mūks.
— Ko mēs gribam? Lai jūs vispirms nomierināties, jo jums no mums nav ko bīties, un tad, kad jūs mums pateiktu, kur mēs atrodamies.
— Šī vieta, mīļie bērni, — atbildēja brālis, kurš jau bija mazliet atguvies, — ir mūsu godājamā priekšniektēva atsevišķā pieliekamā telpa, kurā mana niecība izpilda pagrabmeistara pienākumus… Bet sakiet reiz, kas jūs esat un kā jūs še iekļuvāt?
— Kas mēs esam, godājamis tēv? Tas, neņemiet ļaunā, ir mūsu pašu darīšana, bet kas attiecas uz to, kā mēs esam iekļuvuši šinī pazemē, tad es jūs gribētu lūgt mums to paskaidrot, jo es jums zvēru, ka es un tāpat arī mans biedrs par to nekā nezinām teikt.
— Bet tā kā jūs še esat, tad jums taču vispirms vajadzēja še ienākt.
— Un ja nu mūs būtu šurp atgādājuši ar varu? — ieteicās Džakomo.
— Csst! — nošņāca Lorenco, dodams biedram atmuguriski krietnu kājas spērienu. — Es esmu pārliecināts, ka šim labajam tēvam nav nekāda sakara ar mums parādīto varmācību. Bet tik svētas vietas iedzīvotāji, kāda ir šī, mēdz būt solidāri. Es nešaubos, ka godājamais brālis palīdzēs mums aizkļūt no šejienes neviena nepamanītiem, par ko mēs tam mūžam būsim pateicīgi.
— Bet ļaujiet man drusciņ atjēgties, — teica pagrabmeistars, — es vēl nevaru ticēt ne savām acīm, ne ausīm un man liekas, ka es sapņoju kādu nelāga sapni.
Brālis tiešām bija lielā neziņā.
Acīmredzot viņam bija darīšana ar pārāk stipru pretinieku, lai uzdrošinātos pret to uzstāties.
• Ja viņš sauktu pēc palīga, tad šie, no kuriem vienam rokā bija vēl duncis, to nožņaugtu pie pirmā kliedziena, bet no otras puses, kā lai viņš ļauj izlaupīt pagraba bagātības, kas nu jau kopš ilgiem gadiem bija viņa vienīgā mīlestība.
— Nu, lūk, — teica Lorenco, kas nenolaida acis no mūka un visu laiku vērīgi sekoja viņa kustībām, — nokārtosim visu šo lielu miera ceļā. Bez šīm četrām pudelēm,, ko mēs paņemsim līdzi, mēs uz vietas iztukšosim vēl pārīti, lai mums būtu tas gods sadzert ar jūsu godcienību. Tad jūs mūs izvedīsit no klostera tā, ka neviens to neredzētu, un, jūsu tēvišķīgās svētības pavadīti, mēs turpināsim savu ceļu… Kas jums tiks, ja jūs mūs izdosit ienaidniekam, kuru mēs nemaz nepazīstam un kuru jūs, jādomā, nepazīstat ne tik? Tādā gadījumā jums arī nāktos atzīties jūsu slepenajās vizītēs priekšniektēva vīna pagrabā.