Brālis pagrabmeistars liekas bija nogrimis dziļās pārdomās.
Pēc brīža klusēšanas viņš teica:
— Viss, ko es jūsu labā varu darīt, ir sekojošais: caur sakristeju es jūs ievedīšu klostera baznīcā. Tiklīdz ausīs rīts, pēc kādas stundas baznīcas durvis tiks atvērtas dievlūdzējiem uz rīta mesi, un jums būs viegli aiziet nepamanītiem.
— Es jau tā domāju, ka jūs būsit mūsu glābējs, — teica Lorenco. — Iedzersim! Nevar zināt, kas viss vēl var gadīlies. Varbūt mums kādreiz vēl nāksies sastapties pavisam citādos apstākļos un jūs tad redzēsit, ka mēs nemaz neesam slikti galdabiedri, kādi pašreiz izskatāmies.
— Nu, tad sekojiet man, — teica mūks, — nāciet klusu, nerunājiet nu, ja reiz būsit ārā no šejienes, lai tad Dievs jums palīdz!
Drīz vien pēc tam abi dezertieri atstāja klosteri un devās projām laukos..
XXXV
Ir laiks, ka atgriežos pie manas personīgās dzīves un atstāstu, kā norisinājās mans piedzīvojums ar kaisles pārņemto abatu Delaskaliju… Kā jau teicu, mēs braucām uz leju pa Ronu. Laiks bija lielisks. Gaiss bija tveices pilns, bet viegla vēja pūsma šad un tad iegula Ronas ielejā, atnesdama patīkamu vēsumu. Saule jau stāvēja koku galos. Visur valdīja klusums. Tikai laiku pa laikam atskanēja laivinieku saucieni un stūres sviras čīkstoņa, kad vadītājs to pārvietoja no vienas puses uz otru.
Drīz vien saule bija jau nogājusi, ēnas sāka sabiezēt, vējš aprima, gaiss kļuva mierīgs un smags.
Abats klusēja, pārdomādams savus tumšos plānus, spiedīgā gaisa nomākta, arī es neteicu ne vārda. Mani bija pārņēmis smags nogurums un ļoti slāpa. Es palūdzu Marionu, lai tā atnestu man kādu apelsīnu. Abats žigli piecēlās un devās uz laivu, kurā atradās manas kalpones un pārējie mūsu ļaudis. Drīz viņš atgriezās ar dažiem atspirdzinošiem augļiem un vēsu limonādi.
Es to izdzēru ar lielu baudu. Mans nogurums nepārgāja, bet kļuva arviem smagāks, un drīz vien es vairs nevarēju pretoties miegam, kas man mācās virsū.
Tas bija abata darbs un viņš ar noziedznieka nepacietību gaidīja šo brīdi.
Saņēmis manu roku, viņš to pakratīja, lai pārliecinātos, cik cieši esmu aizmigusi. Es nekustējos. Savāds smaids bija iegūlis viņa lūpās un viņš manī lūkojās ar kaislu, alkatīgu skatienu. Viņš bija noliecies pār savu upuri, gatavs to sažņaugt savos skāvienos, lai apmierinātu savu riebīgo kaislību.
Pēkšņi pavērās priekškari un kāds vīrietis ar masku uz sejas sagrāba aiz rokas abatu, kurš ar dusmu kliedzienu trūkās kājās.
— Ne vārda!— valdonīgā balsī teica svešais. — Un ja negribat sevi pazudināt, ejiet!
Trakās dusmās, zobus griezdams, abats piecēlās stāvus.
Nupat jau viņš redzēja visas savas cerības piepildītas un pēkšņi viņu no tām šķīra nepārkāpjams bezdibenis.
Bet tā kā viņa gribasspēks bija liels un viņa izlikšanās māka nebija mazāka, tas drīz vien savaldījās.
— Kas jūs tāds esat un ko jūs gribat? — viņš vaicāja nepazīstamajam.
Pie šiem vārdiem tas izstiepa roku pēc līdzās noliktajām pistolēm.
— Kas es esmu, to jūs nekad neuzzināsit, — atbildēja maska. — Lai jums pietiek ar to, ka es atdošu savas asinis, lai glābtu šīs sievietes godu un dzīvību, kad jūs to pašreiz gribat apkaunot. Jūsu nodomātais uzbrukums un mana iejaukšanās lai uz viesiem laikiem nogrimst aizmirstībā. Tātad jums nav ko bīties. Bet es esmu nomodā par šo upuri, ko vajā viņas piederīgo kaislības, un ja pirms atgriešanās Turīnā jūs vēlreiz mēģināsit viņai kaut ko darīt, esmu pārliecināts, ka es jūs nositīšu kā suni.
Šie nepazīstamā stingrie un noteiktie vārdi atstāja uz abatu tādu iespaidu, ka viņš nokāra galvu un izgāja, neteicis ne vārda.
Mariona apsēdās pie manis, lai sargātu manu miegu.
Maska kādu brīdi palika pie manas guļvietas un noraudzījās manī sapņaini un skumji. Asara klusu noritēja pār vaigu.
Maska raudāja par manu nelaimi, par manu pamestību, par mana vīra piederīgo netaisnību pret mani un par grāfa Deverī aklību.
— Nabaga sieviete! Viņš nav viņas mazā pirkstiņa vērts!
Beidzot viņš apvaldīja savas skumjas, noslaucīja acis, ar atturīgu sirsnību noskūpstīja man roku, tad saņēmās un aizgāja it kā viņam būtu jāaiziet no sava mūža laimes.
Kad es pamodos, Mariona man visu izstāstīja. Viņa arī pateica man mana glābēja vārdu. Tas bija Darmštates prineis.
Līdz ar dienas sākumu pie manis ieradās abats Delaskalija. Viņš bija gluži mierīgs, smaidīgs, un no pagājušas nakts pārdzīvojumiem viņa sejā nekas vairs nebija redzams.
Darmštates prineis bija mani izglābis, bet līdz ar to viņš mani bija nodevis Delaskalijas varā. Un patiesi, — viņam bija viegli iespējams pārliecināt sabiedrību par noziedzīgiem sakariem starp mani un princi, kurpretī neviens neticētu viņa ļaunajam nolūkam, kas, ievērojot viņa raksturu, vecumu un stāvokli, tiešām bija neticams.
— Madamc, — viņš man noteikti un ar uzsvaru teica, — es no jums nemaz nebīstos, bet jums gan vajag bīties no manis. Līdz ar to es jūs brīdinu, ka ja jums ienāktu prātā mani apvainot vai ar savu vīru par mani pasmieties, jūs zināt tīri labi, ar ko jums tad būs jārunā. Jūs jau varat stāstīt par scēnām, kas izliksies uzjautrinošas. Es tam piekrītu. Par faktiem, kurus jūs varbūt sauksit par nekrietniem. Stāstiet vien, bet viss smieklīgums un kauns kritīs uz jums pašu, jo es jūsu norādījumus atspēkošu tā, ka nevienam nenāks prātā tiem ticēt. Tagad uzklausiet manu pēdējo vārdu un neaizmirstiet to!