Es aizrakstīju, kā krietnā meitene teica, hercogam Deševrēzam un Deluinas bruņiniekam. Ar asarām es tos lūdzu man palīdzēt un, lai lieta būtu drošāka, uzdevu Marionai nogādāt vēstuli franču sūtniecībā: es cerēju, ka šādā kārtā to neaizturēs.
Bet es nebiju rēķinājusies ar abatu Delaskaliju. Dienu un nakti viņš lika izspiegot manas kalpones, sevišķi tās, kuras man bija visuzticamākās. Viņš pamanīja izejam Marionu ar paketi rokās. Tūdaļ vēstule tika konfiscēta un nabaga meiča padzīta no pils, pie kam, tā kā viņa bija palīdzējusi man manā nepaklausībā un pretestībā, lai tika noliegts spert pilī kāju. Viņa raudāja, kliedza, draudēja, zvērēja, ka neatstāšot Turīnu, un par spīti visiem pratīšot mani atsvabināt, bet par šiem draudiem tikai pasmējās un lika itāliešu kalpotājiem to bez kādas žēlastības izsviest ārā.
Šis tracis, protams, nepagāja bez trokšņa. Atskrēja Babete. Viņa redzēja šo nežēlīgo apiešanos un, baiļu pārņemta, atskrēja man to pastāstīt. Marionu draudēja padzīt no pilsētas un līdz ar noziedzniekiem aizsūtīt uz Ameriku, lai tā nevarētu žēloties maniem tuviniekiem par viņai nodarīto pārestību un par tām, kas vēl bija paredzētas man.
— Ak, madame, Mariona ir pazudusi un mēs tāpat! Ak, Dievs, kas ar mums notiks un ko lai tagad darām?!
To es arī nezināju, bet es cerēju uz Marionu: tā bija saprātīga, droša, enerģiska un uzticīga meiča. Es nojautu, ka viņa kaut ko izgudros, bet ne tuvu nespēju iedomāties, kas viņai bija prātā.
Es tiku turēta gandrīz vai kā cietumniece, bet ļaužu priekšā mani teica slimu. Es biju atteikusies atgriezties pilī, un grāfiene Deverī gribēja manu pacietību novest līdz galam. Mans nelaimes mērs bija pārpilns. Visvairāk mani sāpināja tas, ka es tikai retumis redzēju savus bērnus. Kas attiecās uz manu vīru, man bija kauns to mīlēt, un es izmantoju visus līdzekļus, lai atveseļotos no šīm jūtām. Atzīstos, ka tas man tomēr nav izdevies un ka, nemīlēdama viņu pašu, es vēl joprojām mīlu viņa piemiņu.
Man tika pavēlēts doties uz to villu, kur reiz pavadīju savus pirmos un gandrīz vai vienīgos laimes mirkļus. Dažas personas bija sākušas bažīties par mani. Karaliskā kundze bija pēc manis apjautājusies. Acīmredzot baidījās no svešu ļaužu ziņkārības.
Grāfs Deverī apjautājās, vai es negribētu dažas nedēļas pavadīt uz laukiem. Tajā nomāktībā, kādā es atrados, man viss bija vienaldzīgi. Bez tam es cerēju, ka tur retāk redzēšu savu vīramāti, un tā es piekritu, neskatoties uz Babetes vaimanām, jo meiča nemitīgi atkārtoja:
— Mūs ved turp, lai mēs tur pazustu bez pēdām.
Es zināju, ka grāfs Deverī nav spējīgs uz kādu nelietību vai noziegumu. Viņš, bez šaubām, to nosodīja, bet sava vājā rakstura dēļ nespēja neko novērst. Un tomēr kā krietns cīnītājs viņš krita kaujas laukā. Viņš bija drošprātis, kuram nebija bail no lielgabaliem, bet tikai no savas mātes.
Mēs dpvāmies ceļā, viņš pats mani aizveda un vakarā atkal brauca atpakaļ. Es biju nodota manas mazās Bastīlijas sargiem. Mani pavadīja tikai Babete, Maskaroni man nelaida līdz, baidīdamies, ka viņa kā vietējā drīz varētu nodibināt draudzīgus sakarus. Babete pretojās, kā vien mācēja, bet neviens viņā neklausījās. Tikai vienīgi viņai es vēl varētu uzticēties. Visi mani ļaudis bija pārdevušies savam kungam — cits aiz bailēm, cita savas labestības dēļ. Mēs nezinājām, kas noticis ar Marionu, jo mēs par to vairs nebijām dzirdējušas runājam, un es baidījos, ka Deverī kundze un abats Delaskalija tiešām būtu izpildījuši savus draudus.
Vēlāk es uzzināju, ka lai izskaidrotu savu rīcību, bija izlaiduši baumas, ka es esot prātā jukusi. Mani kalpotāji tam noticēja un sabiedrība vēl jo vairāk, jo viss, kas slikts, liekas ticams.
Kamēr mani nīda tikai mana vīramāte, mans stāvoklis, kaut arī grūts, tomēr vēl bija panesams, bet kad tam pievienojās abata naids, sākās cīņa uz dzīvību un nāvi, kas gāja pāri maniem spēkiem, jo nu es šai cīņā vairs nebiju gudrākā. Es nogrimu grūtsirdībā un esmu pārliecināta, ka drīz vien patiesi būtu zaudējusi prātu, ja debesis nebūtu nākušas man palīgā. Citi gan apgalvo, ka tie esot bijuši elles spēki. Var jau būt, es to neņemos apstrīdēt.
Kā jau es teicu, grāfs Deverī vēl tai pašā vakarā atgriezās pilsētā. Viņam vajadzēja piedalīties kādā kara padomē, kurā tas nevarēja nebūt. Un tā, lūk, es paliku viena ar Babeti, kas no manis nešķīrās ne dienu, ne nakti. Vakari bija dzestri. Šajos kalnu apvidos'bieži vien ir ļoti auksts. No mana loga es apbrīnoju lielisko ielejas ainavu, kas līdz ar pilsētu pletās manu acu priekšā.
Ietinusies savā mantijā, es izskatījos pietiekami sveša, lai mani no tālienes nepazītu. Es klausījos kalpotāju soļu troksnī, kad tie steigā skraidīja šurp un turp. Tad es redzēju, kā pamazām cita pēc citas nodzisa ugunis un nakts pievirzījās līdz apstādījumiem un alejām. Visā šinī skaistajā ainā bija kaut kas skumjš, tā ka man gribējās raudāt un lūgt Dievu.
Babete sēdēja istabas dziļumā. Mans erkerveidīgi izbūvētais balkons mani nošķīra no visām citām telpām. Visur valdīja miers. Ļaudis aizgāja savās istabās un iestājās klusums. Šis brīdis bija tik patīkams un tomēr skumju pilns.
Pēkšņi šo klusumu pārtrauca kāda pazīstama balss: tā bija Mariona, kas man no apakšas uzsauca, ka tūdaļ uzkāpšot pie manis pa mazajām sētas kāpnītēm un lai es no viņas velti nenobīstoties.
Es aiz prieka tikko neiekliedzos un steidzos savā istabā viņai pretī. Durvis tik atvērās, bet Marionas vietā es redzēju ienākam kādu spānieša mētelī ietinušos vīrieti.