— Ko lai es jums saku?
Viņš mani aizveda… Pati nezinādama, kā tas viss bija noticis, es atrados viņam līdzās karietē. Babete un Mariona mums sekoja ekipāžā, ar kuru es biju atvesta. Mēs bijām vieni skaistajā Itālijas naktī: princis mani dievināja, viņš bija visvarens, un tomēr viņa godeienība līdzinājās viņa maigumam. Viņš pat nesatvēra vairs manu roku, kā viņš to bija darījis tai nelaimīgajā istabā, kas atkal bija likusi piepildīties senajam lāstam.
Viņš man stāstīja, ko tas darīšot ar mani, kāda cildināšana mani sagaidot un kādu aizsardzību viņš man sagādāšot. Viņš mani aizveda uz kādu brīnišķīgu villu, kas jau sen paslepen bija iekārtota netālu no viņa Revolī pils. Sākot ar šo dienu viņš pats gribēja paziņot manai vīramātei, ka es atrodos viņa aizsardzībā, ka viņai par mani vairs nav ko bēdāt un ka ikvienu mēģinājumu traucēt manu mieru un atpūtu viņš uzskatīšot kā pret viņa personu vērstu izaicinājumu.
Es nolaidu acis. Kā pēc burvja mājiena man parādījās tēva cēlā, cienības pilnā seja. Manos vaigos iedegās sārtums, līdzās mirdzošajai nākotnei, kas man bija apsolīta, es ieraudzīju savu kaunu un negodu un, paslēpusi seju rokās, cs, asarām plūstot, izsaucos:
— Ak, es esmu pazudusi!
Viktoram Amedem nācās parādīt visu savu mīlu un daiļrunību, lai nožāvētu manas asaras, kas plūda, neskatoties uz visām viņa lūgšanām un solījumiem.
Viņš man parādīja tādu jūtu kvēli, pret kuru es nevarēju palikt vienaldzīga, un es tam apsolījos turpmāk nomierināties un būt prātīgāka.
Viņš mani novietoja tai skaistajā namā, kurā es pavadīju ilgus gadus un pielika man savu personīgo sardzi. Tur es atradu priekšā veselu štatu sulaiņu un kalpoņu, visskaistākās rotas, brīnišķīgu veļu un visgreznākos tērpus, kas bija pagatavoti pēc mana mēra, bez tam vēl lepnu dzīvokļa iekārtu. Es tur atradu visu, ko es mīlēju un kas atbilda manai gaumei, ar vārdu sakot, visu to, ko patiesa mīla var iedvest cilvēkam, kura varai nav robežu.
Babete un Mariona palika pie manis līdz. rītam.
Es arvien vēl raudāju: lai cik grūti tas viņam nācās, princis uz manu lūgumu mani atstāja, lai man pierādītu savu padevību un vēlēšanos man izpatikt.
Jau no paša rīta es no viņa ar kurjeru saņēmu vismaigāko un visdziļākās cieņas pilnu vēstuli, kurai bija pievienota reti skaista dārgakmeņu rota un brīnišķīgs ziedu pušķis. Pazemīgi viņš lūdza man atļauju ierasties pie manis uz vakariņām.
Pats par sevi saprotams, ka es viņu pieņēmu. Viņš ieradās un bija tik maigs, padevīgs un iztapīgs, kā jau savā vēstulē bija solījies būt.
Viņš bija pateicis grāfienei Deverī, lai mani vairs nemeklē. Manas agrākās aizdomas jo vairāk nostiprināja tas, ko hercogs teica. Viņš atzinās, ka bija redzējis viņas sejā it kā smaidu, kaut gan būtu vajadzējis izskatīties bargai un. nopietnai. Viņa tam vienkārši bija atbildējusi:
— Tas, monsieur, mani nemaz nepārsteidz, mums jau to vajadzēja gaidīt.
Man uz lūpām dega mana vīra vārds, bet es neuzdrošinājos to izrunāt. No dona Gabriela es uzzināju, ka viņš bijis tuvu izmisumam. Viņa māte, lai kā tā bija nopūlējusies dēlu nomierināt, bija panākusi vienīgi to, ka viss dēla niknums bija gāzies pār viņu. Viņai dēls bija uzvēlis visu vainu. Viņš atcerējās manas pūles, manu cīņu, manas ciešanas un tagad nevarēja noliegt, ka pats pret manu gribu bija iedzinis mani prinča rokās.
— Ne viņa ir vainīga, — teica grāfs, — bet es un it īpaši jūs, kas padarījāt manas acis aklas, bet manu sirdi un ausis kurlas pret viņas lūgšanām un žēlošanos. Tagad nu es esmu atraitnis, mani bērni bāreņi, mans gods ir aptraipīts un tas viss tikai tāpēc, ka jūs godīgu sievieti iedzināt izmisumā. Ja Dievs grib, lai viņš jums to piedod, es jums to mūžam nepiedošu un jūs mani vairs neredzēsit!
Tad viņš paņēma spalvu un uzrakstīja Savojas hercogam vēstuli, kurā ar noblesi un atturīgu pieklājību paziņoja, ka noliekot visus savus amatus, un lūdza atļaut atstāt tēviju. Viņš neminēja nekādus motīvus, bet tie bija saskatāmi katrā šīs vēstules teikumā! Diemžēl es par šo vēstuli un visu citu, kas tai sekoja, uzzināju tikai pēc ilga laika. Ja tas viss man būtu ticis zināms agrāk, varbūt mēs visi būtu bijuši glābti. Toreiz vēl bija laiks: neraugoties uz notikušo, es vēl arvien biju viņa cienīga: princis no manis nebija saņēmis vēl nekādus solījumus. Es viņu biju pieņēmusi kā atbalstu, kā glābēju, bet nevis kā mīļāko.
Savojas hercogs to nojauta. Tāpēc arī viņš noteikti bija aizliedzis man par to kaut ko minēt, un tikai pēc gada dons Gabriels man to visu pastāstīja.
Es zināju par grāfa aizceļošanu un uzņēmu to kā atvieglojumu. Es nevarēju panest domas, ka, ar viņu satiekoties, man būtu viņa priekšā jānosarkst. Kas attiecas uz grāfieni Deverī, tad cik liela bija mana vaina, tik liels bija mans naids pret viņu. Atzīstos, ka es esmu atriebīga un tikmēr liedzu Savojas hercogam to, pēc kā viņš tik ļoti ilgojās, kamēr tas nebija padzinis manu vīramāti no Karaliskās kundzes dienesta un izsūtījis uz viņas vistālākajiem īpašumiem.
Balstoties uz mana vīra rīkojumu, viņa, par spīti manām lūgšanām, aizveda sev līdzi manus bērnus un atsacījās tos atdot, kad es sūtīju pēc viņiem.
Viktors Amede, kurš bija neprātīgi greizsirdīgs, tagad, būdams pārliecināts par savu galīgo uzvaru, apgalvoja, ka nedrīkstot iet tālāk. Patiesībā viņš bija priecīgs par bērnu aizvešanu, viņš gribēja ierobežot mani no visa un sevišķi no visa tā, kas atgādināja man viņa sāncensi, ko es tik ļoti biju mīlējusi un vēl arvien mīlēju.