— Ak, kāpēc es nevaru atdot grāfam Deverī pusi manas valsts par to pusi jūsu sirds un jūsu mūža, ko viņš man ir paņēmis! Es to darītu ar prieku.
Tā hercogs bieži mēdza teikt.
Hercogienes kundze bija pirmā, kas uzzināja par notikušo.
— Jā, hercogam ir vajadzīga mīļākā, — viņa vientiesīgi teica, — es priecājos, ka viņš ir izvēlējies Deverī kundzi. Es viņam nepārmetu.
XXXVII
Savojas hercogiene, bijusī Orleānas jaunkundze, man liekas, es to jau reiz. teicu, nevarēja aizmirst, ka viņa tāpat kā māsa, Spānijas karaliene, bija reiz cerējusi apprecēt viņa augstību un kļūt par Francijas karalieni.
Tikai es nepateicu, ka pat pēc savām laulībām ar Viktoru Amede un vēl pēc tam, kad viņas brālēns apprecēja Bavārijas princesi Viktoriju, šī mīla viņas sirdī neizdzisa.
Spānijas karaliene varēja sevi pārvarēt, viņa — nekad! Visas viņas domas piederēja vienīgi dofinam; viņas istaba bija pilna ar tā portretiem un vienu no tiem viņa dienu un nakti nēsāja sev klāt, noslēptu platā zelta aprocē, zem liela, dimantos ietverta smaragda. Kaut gan dofins tai reti kad atbildēja, viņa tam rakstīja pastāvīgi.
Savojas hercogs to zināja un viņš, kas uz visu ko bija greizsirdīgs, atļāva viņai šo mazo izklaidēšanos, jo bija pārliecināts, ka, pirmkārt, tai nevar būt nekādas nopietnākas sekas un, otrkārt, viņu maz interesēja, kādas sevišķas simpātijas var būt sievietei, ko viņš nemīlēja.
Savojas hercogiene drebēja, ka princis nekristu kādas varaskāras sievietes rokās, kas, gribēdama tai kaitēt vai meklēdama, kā nobīdīt pie malas, varētu padarīt viņas dzīvi nepatīkamu. No manis viņai nebija ko bīties un, lai mani apmierinātu, klusībā ar mani to pārrunāja un lūdza mani ļaut viņai visā mierā turpināt savu vēstuļu romānu. Vairāk viņa neko nevēlējās.
Tātad mans stāvoklis Turīnas galmā bija tik labs, cik vien šādos apstākļos tas varēja būt.
Princim es neapniku, bet viņš jo dienas jo vairāk mani iemīlējās. Viņš mani dievināja ar tādu pazemību, it kā es tiešām būtu kāda dieviete, un paklausīja uz manu vismazāko mājienu.
Es negribu nemaz noliegt, ka es biju ļoti godkārīga. Lai aizpildītu tukšumu, ko es sevī jutu, neskatoties uz mana mīļākā rūpīgo gādību, es ar visu sparu metos šajā jaunajā dzīvē un sāku interesēties par valsts lietām.
īsā laikā es šīnī amatā biju ieguvusi tādu prasmi un veiklību, ka pārsteidzu visus ministrus. Kas attiecās uz hercogu, tad viņš mani apbrīnoja un nemaz nedomāja to noliegt.
Lai mana atriebšanās būtu jo rafinētāka, es biju likusi paturēt abatu Delaskaliju Turīnā.
Es nepieļāvu viņa izraidīšanu, lai varētu pasmieties par viņa naidu, patīksmināties par viņa nevarību un parādīt tam, cik dziļi es to nicinu! Viņš dzina intrigas pret mani neapnicis; viņš visur lūkoja sameklēt man ienaidniekus un, kaut gan bez kādiem panākumiem, centās man kaitēt kur un kā vien spēja.
Es biju visvarena.
Tā bija odze, ko es saminu zem savām kājām, uz to nemaz nepaskatīdamās, lai gan viņa šķieda uz visām pusēm savas indīgās siekalas, mani tās vairs nespēja aizsniegt.
Princis Toms mani apciemoja ļoti bieži. Viņš man deva dažu labu padomu, un jāatzīst, ne vienu reizi vien bija man ļoti noderīgs. Es biju piesavinājusies viņa valodu un sapratu viņu ļoti labi. Viņš un dons Gabriels nāca pie manis gandrīz vai ik dienas, un hercogam tas patika, ka es dzīvoju viņa ģimenes locekļu sabiedrībā.
Kad man piedzima dēls, viņš tika sagaidīts kā īsts troņmantinieks. Hercogs pēc nelaiķa karaļa parauga to leģitimēja, neminot viņa māti. Viņš tam piešķīra Sīzas marķīza titulu, līdz ar ļoti prāvu apanāžu, kuras ienākumi līdz dēla pilngadībai piederēja man.
Tāpat arī man tika atdota villa, kurā es dzīvoju un kura bija celta dona Gabriela mātei. Ja es gribētu uzskaitīt visus tos daudzkārtējos mīlestības apliecinājumus, ko princis man parādīja, visu, ko viņš darīja un ļāva man darīt, es tiešām nekad nevarētu beigt.
Viņš man neatteica nevienā vietā. Amatu piešķiršana notika ar manu ziņu, ministri ar mani ļoti rēķinājās un pat sūtņi man veltīja vislielāko ievērību. Es iedvesu Viktoram Amedem visas manas simpātijas un antipātijas. Par visu viņš ar mani apspriedās. Kad Karaliskā kundze vai viņa laulātā draudzene gribēja kaut ko panākt, tās vispirms devās pie manis. Es biju absolūtā Savojas valdniece. Es valdīju tikai ar Viktora Amedes vārdu, inspirēdama viņa smalko, veiklo un sarežģīto politiku un sievietei tā nebija maza uzvara.
Vai es to izmantoju ļaunprātīgi? Daudzi gan to apgalvo, bet es tā nedomāju. Es esot bijusi augstprātīga, valdonīga — tā ir taisnība. Bet es arī vienmēr biju laba un taisnīga, ja vien tas nevarēja kaitēt manai varai un stāvoklim. Man nācās cīnīties ar spēcīgiem ienaidniekiem, man bija jānovērš kaitīgi iespaidi, man bija jāaizstāv manas pozīcijas. Turēdamies pie mīkstākas un piekļāvīgākas politikas, es tās būtu zaudējusi.
Es centos iedvest Savojas hercogam viņa cieņai atbilstošus ieskatus, vai, pareizāk sakot, es izmantoju visus apstākļus, lai viņš saglabātu tos tādus, kādi tie jau viņam pašam bija izveidojušies.
Šim valdniekam bija ļoti daudz personīgas drosmes un arī neviens nedomāja apšaubīt viņa veiklību. Viņš svārstījās starp savām slepenajām tieksmēm uz Austrijas nama pusi un nepieciešamību pieslieties Francijai. Še vajadzēja mācēt iztālēm lavierēt. Mēs jau redzējām, kā viņš bija likvidējis Venēcijas lietu, tāpat arī šo karu ar barbatiem, ko tas bija uzsācis, lai izpatiktu Ludviķim XIV un izmantotu šo izdevību, lai organizētu savu karaspēku.
Pa to laiku tālāk pinās slepeno intrigu režģis. Viņam bija savas uzticības personas visos galmos, un tā palēnām viņš sagatavoja ceļu visām tām pārmaiņām, kas nāca vēlāk.