— Bet, monsieur, franči jau klauvē pie maniem vārtiem, bet Spānija un ķeizars ir vēl 'tālu. Ko lai daru līdz tam laikam?
— Ak tu — šaubīgais cilvēk! Klausieties tālāk! Milānas pārvaldnieks jau ir saņēmis rīkojumu nosūtīt jums sešus tūkstošus zirgu un astoņus tūkstošus kājnieku. Četrkārtējā savienība starp citu garantē jums trīsdesmit tūkstošus dukātu mēnesi, ar ko samaksāt jūsu savāktajam algotņu pulkiem. Beidzot jūsu kalps un brālēns ir iecelts par šīs mazās armijas komandieri, ja vien jums pret to neceltos kaut kādi iebildumi.
— Dievs lai ir slavēts! Viss iet tā, kā labāk nevar vēlēties! Es tomēr nevaru atstāt manus krietnos ļaudis pat jūsu ziņā, dārgo brālēn, nē, un palikt bez darba, kad tik daudz labu draugu uzņēmās mani aizstāvēt.
— Jūs, monsieur, ieņemsit Savojas nama galvam pienācīgu vietu, kas atbilstu jūsu izcilajām spējām. Jūs būsit apvienoto pulku virspavēlnieks. Lūk, še ir ordonans, [1] ko Viņa Majestāte ķeizars man jums uzticēja nodot.
Tas bija kā petardes sprādziens. Visas šīs lietas vērpās jau ilgu laiku. Varēja cerēt, ka reiz tās izdosies īstenot, bet ka izdevīgā brīdī visi apstākļi sakrita tieši tā, tas jau bija kaut kas līdzīgs brīnumam. Visu sejas staroja priekā, galda biedri ar glāzēm rokā piecēlās un kā norunājuši sāka saukt:
— Lai dzīvo monsieur, mūsu hercogs!
Viktors Amede deva viņiem mājienu apklust.
— Jūsu entuziasms jūs aizrauj, — viņš teica, — mēs še neesam vieni, bet tam visam vēl jāpaliek noslēpumam. Man jāturpina sarunas. Sagaidīsim šo Dekatinu labi sagatavoti. Mēs cits citu jau pazīstam un pratīsim izcīnīt pieklājīgu vārdu cīņu. Bet kā tas nāk, manu dārgo brālēn, ka šī misija uzticēta jums un ka mans vēstnieks Vīnē man par to vēl nekā nav ziņojis?
— Kad, pie joda, lai viņš to būtu paspējis? Ir pagājušas tikai dažas dienas, kopš atklājās Francijas karaļa nolūki un tika nolemts tas, par ko es jums nupat ziņoju. Vēl tikai bija šaubas par jūsu piekrišanu. Es par to uzņēmos aizbildību, ieķīlādams par jums savu godavārdu un, lūk, es esmu še un prasu, lai jūs to izpirktu.
— Paldies, brālēn, es jūsos neesmu maldījies.
— Un es ceru, ka jūs mani pazīsit vienmēr. Es gan esmu tikai viens no jūsu cildenā nama jaunākajiem dēliem, ko lielais karalis, kā nespējīgu viņam kalpot, izdzina pa durvīm. Bet tik tiešām kā Dievs debesīs, vai nu es pazaudēšu savu vārdu, kas man dārgāks par dzīvību, vai pacelšu to tādos augstumos, ka piespiedīšu visu pasauli atzīt Savojas nama jaunākos dēlus tikpat vērtus kā citu namu vecākos.
Mēs zinām, ka tas, kurš to runāja, ir spīdoši turējis vārdu.
Atlikušās nakts stundas pagāja diskutējot un kombinējot uzbrukšanas un aizstāvēšanās plānus. Arī es še piedalījos, jo negribēju atsāt princi.
No rīta pieteica Katinā pilnvaroto. Tā kā viņš bija izteicis vēlēšanos katrā ziņā sastapties ar hercogienei un Karalisko kundzi, hercogs atgriezās Turīnā, lai pieņemtu viņu pilī. Es uzskatīju par savu pienākumu princim doties līdzi, tas ir, es pārcēlos uz savu namu Turīnā, kur parasti arvien uzturējos šādos gadījumos. Es gribēju sekot visai šai lietai.
Pilnvarotais tika pieņemts ar pienācīgu cieņu — kā draugs, bet viņu izsekoja ik uz soļa: viņš atnesa jau zināmos priekšlikumus, bet viņa izteiksmes veids šoreiz jau bija citāds. Atstājis Dofinas provinci, Katinā pavirzījās līdz Avilanai, kur viņš pašreiz bija apmeties nometnē. No turienes viņš uzaicināja Savojas hercogu sūtīt pie viņa kādu no saviem ministriem, lai viņš tam paziņotu Francijas karaļa gribu.
Šis uzaicinājums bija grūti sagremojams un Viktors Amede to arī nedomāja darīt.
Viņš atbildēja visai lepni, ka Viņa Majestāte Ludviķis XIV un arī citi karaļi, viņa priekšteči, vēl neesot pieradinājuši Savojas hercogus pie tik negaidītas augstprātības. Vēl viņš piebilda, ka labprāt nosūtītu savu ministru pie maršala nevis saņemt pavēles, bet gan uzklausīt priekšlikumus un tādus izteikt arī no savas puses.
Vairāk prasību pilnvarotajam nebija un viņš atgriezās pie maršala, kurp, lai iegūtu laiku, aizsūtīja arī ministru. Tas vispirms ar nolūku iesniedza nepieņemamus priekšlikumus, līdz kamēr Milānai nodoto pavēli un 3.jūnijā parakstīto līgumu ar Augsburgas konfederātiem varēja īstenot. Neskatoties uz Milānas hercoga pilnvarotā grāfa Brandisa prasmi un uzcītību, tāpat arī, neskatoties uz prinča Eižena pūlēm, sagatavošanās darbi novilcinājās un tādēļ, lai komēdija iznāktu pilnīgāka, nolēma sūtīt uz Parīzi izmanīgo un veiklo ministru, veco marķīzu Sentomasu, lai tas izkliedētu visas aizdomas. Viņam bija pavēlēts rīkoties gluži pretēji: parādīt visdziļāko nožēlošanu un, uzstājoties ar vispazemīgākajām pretenzijām, gādāt par to noraidīšanu.
Karalis bija tā nokaitināts, ka pat nepieņēma marķīzu audiencē. Šis kā prazdams žēlojās un sūdzējās par sava kunga nelaimi, kurš pēc sirdsapziņas nevarot pamest novārtā savu pavalstnieku intereses, kuras zvērējis aizstāvēt un tādēļ, lūk, nu viņam būšot jāsanaidojas ar savu mīļoto un slaveno tēvoci.
Kad viņš bija saņēmis pavēli aizbraukt, marķīzs ar lielu brīkšķi devās ceļā un pirmās divas dienas brauca lēni, it kā negribēdams. Bet līdz ko viņš atradās drošībā, tas, lai viņu neaizkavētu, traucās caur Šveici ar pasta zirgiem un kā sviestin sviests nokrita Turīnā, kur mēs to jau ar nepacietību gaidījām. Nekad es neaizmirsīšu to dienu, kas bija viena no visjaukākajām manā mūžā.