Savojas hercogs bija licis ierīkot slepenas kāpnes, pa kurām es, neviena neredzēta, varēju iekļūt viņa istabās. Šinīs izšķirošajās dienās viņam nebija laika uzturēties pie manis Delisā. Es paliku savā paslēptuvē vienā no prinča kabinetiem. Mēs abi bijām tur, kad ieradās marķīzs Sentomass.
Tiklīdz viņš bija pieteikts, princis pagājās tam pretī līdz pat durvīm.
— Nu, kā? — viņš prasīja.
— Monsieur, viss iet lieliski — mani padzina. Es iesniedzu jūsu augstības priekšlikumus. Es gaidīju, ka mani aicinās, bet to nedomāja darīt, par ko es arī nešaubījos, un lūk, še es esmu.
— Bravo, marķīz, — hercogs iesaucās ar priekā zibošām acīm. — Palīgspēki jau ir atstājuši Milānu. Viņu priekšgalā stāv mans krietnais brālēns un ved tos šurp. Es vairs ilgāk nekavēšos atklāt savu stāvokli. Šovakar pilī sapulcēsies daudz augstmaņu, kas mani gaida troņa zālē. Es došos turp pēc kādas stundas un mana tauta uzzinās no manas mutes, kas mums gaidāms. Bet jūs, contessina, jūs, mans sargeņģelis, mana Egerija, ejiet uz jūsu ložu, neviens jūs neredzēs, bet jūs redzēsit visus! Es zināšu, ka jūs esat manā tuvumā, ka jūs mani dzirdat, un man būs vairāk drosmes un gribas.
Viņš bija licis iekārtot man aizrestotu ložu, kur es pati, palikdama neredzama, piedalījos visās ceremonijās. Es steidzos turp, lai nonāktu vēl pirms viņa. Hercogs devās vēl pie Karaliskās kundzes un hercogienes, lai atvainotos, ka tam, ne jau savas vainas dēļ, nākas lauzt mieru, kas starp Franciju un Savoju bija pastāvējis sešdesmit gadus. Viņš lūdza piedot, ka šādā kārtā viņš ir ievainojis viņu radniecības jūtas, bet to noteikti prasot viņa gods un valsts intereses.
Pa to laiku es jau biju iegājusi zālē. Tur valdīja tāds troksnis, ka sākumā es gandrīz vai apdullu. Visi runāja cits caur citu, tas bija īstas Bābeles sajaukums: acis zibēja, žesti kļuva neapavaldīti. Es nekā nevarēju saprast, jo kņada bija pārāk liela, bet man likās, ka es dzirdu draudus, dusmu kliedzienus pret Francijas karali un tādus izaicinājumus, salīdzinot ar kuriem gaskoņu lielība ir tīrie komplimenti.
Bet drīz vien kāds sauciens pārspēja visus citus:
— Hercogs! Hercogs! Viņa augstība nāk pieteikt karu, lai Dievs viņu svēti!
Mums frančiem nav īsta priekšstata par šīm dienvidnieku tautām un viņu izturēšanos briesmu un prieku brīžos. Šo jūtu izpaudums mums liekas kā apsēstība un tas mums vienkārši iedveš bailes, kad mums gadās būt tā aculieciniekiem.
Tomēr šoreiz cienības jūtas apvaldīja entuziasmu un, kad parādījās Viktors Amede, visapkārt iestājās klusums. Bet kāds klusums! Cik daudz tas izteica! Cik izteiksmīgi bija skatieni! Cik nepacietības pilni bija žesti! Un cik izaicinošas un kareivīgas bija pozas!
Hercogs izskatījās lepns un cienīgs. Viņa acis meta zibeņus.
Viņš uzkāpa tronī ar neparastu apņēmību, bet tai vietā, lai apsēstos, kā viņš to bija paradis darīt un kā to prasīja etiķete, viņš palika kājās, noņēma kroni un, pagriezies pret diviem vai trim tuvumā stāvošajiem bīskapiem, teica:
— Mosinjori, aizlūdziet par mums Dievu, mēs pieteicām karu Francijas karalim.
No pūļa, kas nule vēl bija tik juceklīgs un trokšņains, atskanēja viens vienīgs kliedziens:
— Vivatl Vivatl
Es jutu, ka man asaras spiežas acīs, jo šinī brīdī valdnieks un tauta bija apbrīnas cienīgi. Viktors Amede izvilka savu zobenu un ar valdonīgu žestu to pacēla. Dažus mirkļus pūli pārņēma tāds entuziasms, ka ikviens, kas nomaļus tajā noskatījās, varēja noturēt visus cilvēkus par trakiem.
Beidzot deva zīmi, ka hercogs vēlas runāt, un tikpat ātri kā bija sācies, troksnis atkal aprima.
— Kungi, — teica Viktors Amede, — man jums jāpasaka tie motīvi, kas mani spieda spert šo izšķirīgo un svarīgo soli. Šī hercogiste pieder man no Dieva žēlastības un kā manu tēvu mantojums. Nekad vēl neviens mirstīgais nav iedrošinājies pazemot ne Savojas namu, ne viņa uzticamos pavalstniekus. Nekad neviens no mirstīgajiem to neiedrošināsies, lai cik liels viņš būtu. Francijas karalis tīko pēc mana goda, kas ir ari jūsu gods. Viņš grib mani kā vergu vest aiz saviem trimufratiem, viņš grib man atņemt manas pilsētas un pilis, viņš grib, lai es izšķiežu savas bagātības un manu bērnu asinis viņa godkārības dēļ sāktajos karos un lai es padodos viņa augstprātīgajām pavēlēm. Ko man bija darīt? Vai pieņemt pazemojumu un atbalstīt viņa intereses, tāpēc ka esam kaimiņi un viņš ir varenāks par mani? Man asinis kaist, to jau iedomājoties vien.
Piecas minūtes zāle dārdēja no izsaucieniem, kas liecināja par vēl lielāku aizrautību auditorijā, nekā to pārdzīvoja pats princis.
— Kad es atteicos pakļauties, man tika piedraudēts un es, es esmu uzstājies pret šiem draudiem. Es esmu paļāvies uz manu uzticīgo un padevīgo muižniecību un, balstoties uz to, es jūtos pietiekami stiprs. Kungi, vai es būtu maldījies?
— Nē, nē! Pie ieročiem! Uz robežām! Dosimies tūdaļ ceļā!
— Vēl ne! Mūsu sabiedrotie tuvojas, mans brālēns, Savojas princis Eižens paātrinātā gaitā steidz šurp ar palīgspēkiem. Mani sabiedrotie dos mums naudu un karapulkus, tā ka no tautas es neprasīšu daudz.
— Atvainojiet, monsieur, — pārtrauca to Sistēmas princis, — lai arī Pjemonta ir maza valsts, bet tā kā mēs cīnāmies par mūsu godu, tad mums neklājas pieņemt dāvanas no vareniem kaimiņiem. Jūsu muižniecība ir bagāta un mums pārējiem augstmaņiem ir savi novadi un prāvi ienākumi. Mums pietiks visa kā. Sūtiet atpakaļ sabiedrotajiem viņu pabalstu! Mēs maksāsim paši, kungi, vai nav tiesa?
Šajā brīdī varēja tiem prasīt pat Mēnesi un viņi to būtu norāvuši no debesīm. Cits citu pārkliegdami, viņi darīja vēl kaut ko vairāk: vienā acumirklī visas kabatas bija tukšas, visi naudas maki krita uz troņa pakāpieniem līdz ar rotām, pulksteņiem, gredzeniem, kam vēl pievienojās dažs dimantiem nosēts Dievmātes Pasludināšanas ordeņa krusts.