Skumji pagāja ziema, veicot visāda veida sagatavošanās darbus. Hercogs vienlaikus bija visur.
Katinā mēģināja pārsteigt karapulkus Aostas ielejā. Pjemontiešu virsnieku modrību ienaidnieka plānus izjauca, bet visas viņu pūles tika veltītas Turīnai, kuru maršals draudēja aplenkt. Ja viņš ieņemtu šo pilsētu, tad būtu zaudēts viss. Tāpēc to nocietināja, apgādāja ar pārtiku, apbruņoja tanī visus, ko vien tik varēja apbruņot. Tas viss radīja nepārtrauktu kustību, maršēšanu un manevrēšanu.
Hercogu cs neatstāju ne uz mirkli: pārģērbusies vīriešu drēbēs, es viņu pavadīju jāšus pat tad, kad viņš apmeklēja karaspēka nometni. Viņš bija man to lūdzis, un man nebija spēka viņam atteikt.
Viktors Amede, greiz- sirdīgs jau no dabas, tagad, pēc visām nelaimēm, kļuva tāds vēl vairāk: viņš nojauta, ka manas jūtas pret to nav tik dziļas un maigas, kā tās, ko viņš izjuta pret mani, un viņš nebeidza atkārtot, ka es to atstāšot, ka viņš varbūt savas zemes zaudēšot un tātad viņš zaudēšot arī mani.
— Ne kā cilvēkam jūs man esat pieķērusies, bet gan kā valdniekam, kā apsargātājam: un tāpēc, kad man vairs nebūs varas, vai arī mani pašu jūs neatstumsit, madame?
Lai viņu pārliecinātu, man vajadzēja to visur pavadīt. Kareivji man pievērsa lielu uzmanību: vieni runāja, ka es esot pati hercogiene, citi noturēja mani par iemīļoto pāžu.
— Tā drīzāk būs viņa labā draudzene, — sacīja kāds attapīgs seržants.
— Meita vai velns, — atsaucās cits kareivis, — bet baiļu viņai nav. Mana muskete norībēja viņai blakus, bet tā pat acis nepamirkšķināja.
Un tiešām man nebija baiclass="underline" es nonācu pat līdz ienaidnieka pozīcijām, jo arī pats princis turp devās. Viņš par to bija lepns, lai gan viss drebēja par mani.
Pavasarī kara operācijas tika atjaunotas.
Nelaimes gadījums — eksplodēja pulvera pagrabs — nodeva Nicu franču rokās un tā pārvērta tos par noteicējiem par Apeninu un Dienvidu Alpu kalnu pārejām. Grāfs Vrisaks, tas pats dūšīgais pulkvedis, par kuru es jau esmu runājusi, grāfa Priura un bruņinieka Vilafaleta atbalstīts, turējās šinī vielā jau ilgāku laiku, un būtu vēl ilgi turējies, ja nebūtu notikusi tāda nelaime.
Viņš uzskatīja sevi par laimīgu, panākdams goda pilnus kapitulācijas noteikumus un iespējus iziet ar ieročiem un bagāžu, bungām dārdot un karogiem plīvojot. Atkāpies Oncglijā, viņš tur pēc dažām dienām saņēma gandarījumu. No visām pusēm tika izteikta apbrīnošana un cildināta viņa varonība kaujā, kas bija pilnīgi zaudēta.
Princis Eižens atkārtoti pieteica savu atgriešanos, bet vienmēr jauni šķēršļi to atkal aizturēja. Viņu pārcēla uz citu armiju, lai gan pats viņš vēlējās nākt pie mums. Viņš ļoti mīlēja savu namņ un uzskatīja par savu pienākumu atbalstīt tā vecāko. Viņš bija ieradies šajā nelaimīgajā kaujā pie Stafardas, bet par vēlu. Pēc tam viņš mūs bija atstājis.
Beidzot viņš atgriezās, atvezdams Viktoram Amedem no ķeizara puses karaliskās augstības titulu, kuru hercogs sev vēlējās vairāk par visu. Viņam to piešķīra ne par šo, ne par to, — aiz laipnības, bet viņam nebija nekādu tiesību. Šis iepriecinājums viņam atkal deva mazliet cerību, lai gan princis Eižens neslēpa stāvokļa nopietnību. Prinča neizsīkstošā kavaliera jautrība šinī brīdī Viktoram Amedem bija nepieciešama, lai palīdzētu tam nest savu smago nastu.
Katru dienu ienaidnieks no viņa kroņa izplucināja pa pērlei. No dusmām un izmisumā viņš pavisam izdēdēja.
Katinā, kas bija noteicējs Nicā, izdarīja pēkšņu uzbrukumu caur Avilānu, kur viņš uzspridzināja apcietinājumus, uz Rivoli, kuru viņš nodedzināja. Šī jaukā Rivoli pils, šī hercoga iemīļotā atpūtas vieta!
Es biju kopā ar viņu uz Turīnas pakalniem, kad viņš, redzot degam šo pili, kuru tas tik ļoti mīlēja, izteica šos ievērojamos vārdus:
— Lai Dievs dod, ka visas manas pilis tā tiktu pārvērstas pelnos un ienaidnieks taupītu manu zemnieku būdiņas!
Bet ienaidnieks tās nemaz netaupīja. No Savojas nekas vairāk nebija palicis pāri, vienīgi kaudze kūpošu drupu. Pati Turīna bija apdraudēta. Nemiers pārņēma visus. Valdošā hercogiene, kas tad bija grūta sestajā mēnesī, cieta šausmīgas bailes. Viņa kopā ar Karalisko kundzi aizceļoja uz Verseju un <is i dīkie ļaudis viņām sekoja. Pilsētā palika tikai tie, kas spēja nest ieročus, dažas uzticīgas un dūšīgas sievietes un es, kas biju zvērējusi neatstāt savu draugu.
Princim Eiženam bija izdevies piedzīvot prieku un kādā sadursmē sakaut frančus. Šis prieks bija diezgan liels, jo viņš frančus patiesi neieredzēja.
— Es tos izdzirdu nākam ar dziesmām, — viņš stāstīja, — kā jau tas pie viņu liekulības pieņemts: viņi ne par ko nebēdā! Tie tika drīz pieveikti. Tikai mani zaldāti apgājās ar viņiem kā ar turkiem un tas pēc manām domām nav godīgi. Es vienmēr esmu viņiem atkārtojis, ka kristīgo dzīvība jāsaudzē.
Šim jaunajam cilvēkam bija drosme, kas bija tikpat liela kā viņa vadoņa spējas. Gandrīz vai katrā kaujā, metoties cīņas jūklī, viņš dabūja vismaz vienu ievainojumu, tomēr arvien laimīgi, jo tikai savās drēbēs viņš atnesa dažas lodes.
Viņa skatiens bija tik ass un visu aptverošs, kāds tik vien var būt: tikai uzmetot acis kaujaslaukam, viņš jau noteica zaudējumu vai uzvaru. Par nelaimi hercogs, kas nebija tik apdāvināts, vai arī bija vairāk aizvainots,» negribēja viņam ticēt ne pie Stafardas, ne pie Marsaglijas.
Prinča Eižena tuvumā atradās viens no viņa intīmākajiem draugiem — Komersī princis no Lotringas nama, kas varēja ar viņu sacensties drošsirdībā un pat pārdrošībā.