Turcijā, liekas, pie Belgradas aplenkšanas, šis jauneklis guva briesmīgu ievainojumu no zobena cirtiena, atņemot kādu turku karogu. Viņš viens pats ar zobenu zobos un pa pistolei katrā rokā bija devies pēc karoga ienaidnieka armijas vidū, un tikai tāpēc, ka viņa pulka kornets bija ļāvies atņemt tam savējo karogu. Kāds apžilbinošs jaunības neprāts!
Turīnas pakalna nocietinājumi tika padarīti neieņemami. Divdesmit tūkstoši cilvēku atradās nometnēs apkārt pilsētai: tur bija jaukts korpuss no Spānijas, Virtenbergas un Savojas karaspēka daļām. Gaidīja Bavārijas kūrfirstu, Šombergas hercogu un Karafas princi. Viņi ieradās, un kad mēs katru dienu rēķinājāmies ar varbūtēju uzbrukumu, Katinā pēc sava paraduma sagādāja mums pārsteigumu un metās virsū Karinaņolai, kuru viņš ieņēma pēc divu dienu cīņām tranšejās. Tam klāt vēl nāca nodevība, kas mūs ielenca no visām pusēm.
Sitiens bija briesmīgs: Karmaņola bija labības noliktava, ieroču krātuve, viena no zemes svarīgākajām vietām. Viktors Amede, izdzirdis par šo zaudējumu, sākumā dažas minūtes palika kā apmāts, bet drīz vien atkal saņēmās: viņš deva pavēli griezt pašu miesā. Citadeles, kuras nevar noturēt, kļūst par patvērumu ienaidniekam: viņš upurēja tās, kuras viņam likās nevajadzīgas. Keraska un Šiva tika nopostītas, lai koncentrētu visu pretošanos Konī.
Kopš karadarbības sākuma šī pilsēta sekmīgi atsita visus uzbrukumus. To aizstāvēja vienīgi pašas iedzīvotāji un daži pulki, kurus veidoja no kaimiņu zemniekiem.
Starp citiem tur bija astoņi simti voduaziešu, kurus komandēja kāds pie viņiem slavens priekšnieks, kas, cik es atceros, saucās Gijelmo. Par viņu klīda visdažādākie nostāsti — gan izdomāti, gan patiesi, par viņu tika sacerētas pat tirgus dziesmiņas.
Grāfs Rovērs bija aplenktās pilsētas komendants, un grāfam Berneco izdevās tanī iekļūt ar trīs pulkiem savojiešu un dažām sabiedroto nodaļām. Tā kā valsts finansiālais stāvoklis viņa augstībai nebija ļāvis savest kartībā nocietinājumus, tad iedzīvotāji darīja to uz sava rēķina, ziedojot savus pēdējos līdzekļus. Tas pierāda, cik ļoti šīs provinces bija pieķērušas savam valdniekam.
Princis Eižens, būdams satraukts par zaudējumiem, devās uz Vīni, lai lūgtu tur palīdzību. To viņš tūlīt saņēma un atgriezās triumfēdams. Viss tūlīt sāka iet citādi. Karmaņola tika atgūta atpakaļ, runāja par mūsu dimanta — Nicas — atpakaļ paņemšanu, un Montmcilanas atņemšanu ienaidniekam, kas to bija sagrābis. Bet Karafa neieredzēja Savojas namu un jo sevišķi princi Eiženu, kuru tas apskauda: viņš pretojās šādiem plāniem tiktāl, kamēr princis neapmierināts un vīlies atkāpās uz Venēciju.
Mēs bijām nomākti līdz. pēdējai robežai: Montmeilana pēc varonīgās aizstāvēšanās, pēc briesmīgās badošanās, pēc trīsdemit trīs dienu ilgām cīņām tranšejās bija spiesta padoties. No tā laika Savoja pieder frančiem.
Konī tomēr tika paglābta. Pēc grāfa Berneco, kas, kā jau teikts, tanī ieveda trīs pulkus, grāfs Kosta savukārt ielauzās tajā un pēc viņa grāfs Kareto. Abi tie nāca ar jauniem palīgspēkiem un veicināja aplenkto atbrīvošanu. Sievietes, bērni, garīdznieki, mūki un sirmgalvji — visi sacentās pilsētas aizstāvēšanā. Četri tūkstoši franču palika guļot pie pilsētas mūriem, bet pārējie tomēr neatlaidās, un ja princim Eiženam nebūtu ienācis prātā tos maldināt ar nepatiesu ziņu par milzīgiem palīgspēkiem, tad droši vien viņi nebūtu atstājuši kaujas lauku tā, kā to tagad izdarīja.
Pēc aplenkuma izbeigšanas hercogs gribēja šo pilsētu apmeklēt un prasīja, lai es viņu pavadot. Par hercogieni netika runāts ne vārda, it kā viņa nekad nebūtu eksistējusi. Un tā es savās vīriešu drēbēs devos līdzi viņa augstībai. Tas gan bija diezgan riskanti: ienaidnieka karapulki vēl arvien bija tuvumā un izgāza savu naidu kā vien varēdami. Virzoties uz priekšu, mēs atradām šo nelaimīgo zemi, jo tālāk, jo vairāk izpostītu, un šis skats plosīja mūsu sirdis.
Mēs satikām bēgošus zemniekus, kas, pazīdami savu valdnieku, metās pie viņa kājām un slacīja tās asarām.
— Ak, monsieur, ak, monsieur, apžēlojies par mums, visu mums atņēma!
— Ko darīt, mani bērni, — atbildēja princis, raudādams līdz ar viņiem, — tā nav mana vaina, Dievs ir mans liecinieks un, ja būtu vajadzīgas tikai manas asinis, lai jūsu ciešanas varētu atmaksāt, es ar tām neskopotos. Bet, lūk, tas ir vienīgais, ko es varu… Ņemiet, ņemiet!
Un viņš izbēra viņu priekšā savu naudas maku, kas bija pilns ar zeltu. Tad, pārraujot Marijas pasludināšanas ordeņa ķēdi, ko viņš nēsāja ap kaklu, viņš zemniekiem izdalīja tās gabalus.
Tas izraisīja sajūsmas un mīlestības apliecinājumus, pie kuriem viņš bija pieradis, jo viņa tauta to dievināja.
Šāda veida skati atkārtojās bez mitēšanās. Tie mani aizkustināja tāpat kā viņu. Mēs kopā izstaigājām Turīnas ielas un apskatījām ciemus, cik vien to mums ļāva ienaidnieka tuvums. Ar manu klātbūtni visi bija apraduši, un neviens to vairs neievēroja.
Vienreiz tomēr es piedzīvoju diezgan dziļu saviļņojumu. Es satiku labo abatu Ptī, kas, atgriezies savā abatejā, kopā ar manu mazo Mišonu nesa svētos sakramentus kādam slimniekam. Es viņus nebiju redzējusi kopš manas celšanās vai kopš manas kaunā krišanas — kā jums labāk patīk.
Es dziļi nosarku un novērsu seju. Liekas, ka viņi nebija mani pamanījuši.
Cienījamais pāters šajos grūtajos laikos pilnīgi uzupurējās šavā labsirdības un labdarības darbā. Viņu redzēja visur, kur tik vien viņa klātbūtne varēja nest kādu mierinājumu vai palīdzību.
Mans Mišons, kas jau bija sagatavojies iesvētīšanai, palika vēl arvien tāpat kā agrāk — mazais Mišons.
Viņš auga maz un saglabāja savu kora zēna seju un izturēšanos. Viņa bērnišķīgie sejas panti nemainījās: jo vecāks viņš kļuva, jo vairāk es par to biju pārsteigta. Es esmu pārliecināta, ka ja negadītos katastrofa, kas to pārvērstu vienā rāvienā, tad cik vecs viņš arī nebūtu, tas vienmēr izskatītos pēc divdesmit gadus veca. Nav šaubu, ka šīs priekšrocības dēļ daža laba sieviete viņu apskauda.