XXXIX
Šis briesmīgais karš turpinājās jau divus gadus. Hercogs viens pats tanī bija zaudējis vairāk nekā visi pārējie sabiedrotie kopā. Viņš tomēr nemaz nenožēloja, ka bija to uzņēmies, jo runa bija par viņa kroņa godu. Turpretī Ludviķis XIV, neskatoties uz savām uzvarām, izjuta, ko ir vērts tāds pretinieks. Viņš arī nojauta, ka izdevīgāk ir to pie sevis saistīt nekā atgrūst līdz pēdējam. Tāpēc viņš lika uzrakstīt vienu no savām slavenajām ģimenes vēstulēm, kurā katrs izteiciens rūpīgi apsvērts un kurās ir īsti juridiski akti.
Viktoram Amedem tika piesolīts atdot atpakaļ to, kas viņam bija noņemts: tam nodeva Piņerolu un Fenestrellu. Beidzot viņam atdeva Kasālu — pilsētu, kuru Mantujas hercogs bija pārdevis Francijas karalim, lai tur svaidītos ar balvām kurtizānēm. Kasāla, šis dārgums, pēc kura tīkoja tik daudz prinču! Tas bija ļoti vilinoši, jo sevišķi, ja vēl nāca garantijas no Šveices kantonu kungiem un no Venēcijas. Sagrauzta no kara nelaimēm, es biju par priekšlikumu pieņemšanu. Francijas slepenais sūtnis monsieur Šamberī bija saņēmis pavēli mani vispirms sastapt, ar mani saprasties un dabūt mani savā pusē — ar solījumiem vai arī ar draudiem.
Es jau biju izlēmusi: karš man likās riebīgs. Es izlietoju visus līdzekļus, lai pārliecinātu princi, bet viņš palika nelokāms. Šamberī runāja ar viņu manā klātbūtnē. Es pievienoju savas pūles viņējām, viss bija velti. Tad Francijas sūtnis lūdza hercogu piekrist vismaz neitralitātei, aizrādot, ka ja tas turēsies pie savas bruņinieciskās iedomības, viņš drīzumā paliks bez karaspēka.
— Mans kungs, — iesaucās Viktors Amede, — es piesitīšu kāju manas dzimtenes zemei un no tās iznāks zaldāti.
Šamberī vairāk nepūlējās un nākamajā dienā viņam lika nodot ar marķīzu Sentomasu oficiālu atbildi, ka viņa augstība apņēmusies dalīt savu sabiedroto likteni, vienalga, kāds tas arī nebūtu.
Princis Eižens, Ludviķa XIV personīgs un nesamierināms ienaidnieks, bija šādu lēmumu veicinājis. Viņš aizceļoja uz Vīni, par to ziņoja ķeizaram un pēdējais bija tā sajūsmināts, ka viņu atkal iecēla ģeneralisimusa godā — šoreiz ar visām tiesībām — un atbrīvoja mūs no Karafas, kurš tik daudz mums bija kaitējis. Tā jau bija puse uzvaras.
Princis staroja priekā, bet bija pilns ironijas. Viņš neuzticējās sava brālēna nodomiem attiecībā uz Franciju.
— Grāfienes kundze, — viņš man teica, — viņa karaliskās augstības sirds nav ar mums. Viņa rīcību nenosaka jaukais un godīgais naids, kā pie manis, tā ir nepieciešamība un kauns. Pēc pirmā Ludviķa XIV smaida viņš mūs pametīs.
— Bet jūs paši redzējāt, kā viņš tam pretojās, monsieur!
— Tas tāpēc, ka aiz smaida viņš saskatīja zobus. Ja nebūtu tas bijis!.. Bet jums ir labi runāt, jūs esat francūziete, jūsu nams Versaļā ir labi ieredzēts, jūsu simpātijas ir lielā karaļa pusē, jums pašai to varbūt nemaz neapzinoties, bet tā tas ir.
— Es nevēlos neko citu, kā tikai labu viņa augstībai un viņa tautai.
— Par to es esmu pārliecināts. Tikai šo labumu katrs saprot savādāk.
Pie manis manā klātbūtnē noturēja apspriedi, kurā tika nolemts, ka lai
izmantotu iegūtās priekšrocības, savukārt vajag pāriet uzbrukumā un pārvietot kaujas lauku dofina zemē.
— Lielais karalis nav paradis, ka ienāk viņa zemē, — sacīja princis Eižens, — viņš uz robežām novietojis Savu Majestāti un domā, ka par tām nevar pārkāpt, iepriekš netaisot reveransu viņa priekšā. Mēs viņam parādīsim, kā var iztikt arī bez tā.
Viņš Ludviķi XIV vienmēr sauca par lielo karali, un es nevaru attēlot to nicināšanu, ar kādu viņš šos vārdus izrunāja. Tanī bija kaut kas no priestera svētajām dusmām, un kad es par to viņam aizrādīju, viņš man atbildēja:
— Ko lai dara! Es esmu nēsājis mazo pīni, un tas iespiežas dvēselē.
Tas, kas tika norunāts, tika arī izdarīts: Savojas prinči ieņēma Embrīnu
un Gijastru. Kauja bija sīva: tur daudz krietnu vīru tika zaudēts, Komersī princi ķēra viena lode un izsita viņam trīs zobus, par ko tas ļoti noskuma.
— Mani vislabākie trīs, — atkārtoja viņš, — pārējie izkritīs paši no sevis… Un, nu, lūdzu, tur jums būs skaists, elegants bezzobis!
Princis Eižens tika kontuzēts kaujā blakus Viktoram Amede, kas no tās iznāca sveiks un vesels. Pēc šīs pirmās uzvaras, prinči ieņēma Gapu gandrīz vai bez neviena zobena cirtiena. Viss norisinājās ļoti labi. Tika uzsākta gatavošanās gājienam uz Lionu caur Sisleronu un garām Eksai. Provansu bija pārņēmušas tādas bailes, ka, drusciņ pasteidzoties, varēja mērķi sasniegt drīz nekā spētu ierasties palīgspēki. Tādā gadījumā Francija būtu bijusi uzvarēta. Tad būtu iespējams noslēgt mieru ar noteikumiem, kurus varētu diktēt. Bet augstākā vara to negribēja un saulei vēl nebija pienācis laiks nobālēt…
Kādu vakaru, pēc nogurdinoša' gājiena nonākot mazā ciemā, Savojas hercogs sūdzējās par stiprām galvassāpēm, kas viņu esot mocījušas jau visu dienu. Viņš likās gultā cerībā, ka miegā slimība pāries. Bet tad sākās stiprs drudzis un naktī kļuva skaidri redzams, ka tās ir bakas.
Apjukums bija liels. Ko darīt? Kas notiks, atrodoties ienaidnieka zemē un saslimstot ar šo briesmīgo slimību, kas tik reti kādu pataupa un prasa jo sevišķi rūpīgu kopšanu?
Princis nezaudēja galvu, viņš vienīgais to saglabāja skaidru. Viņš deva pavēles, lai viss turpinātos tā, it kā viņš būtu pilnīgi vesels, nosūtīja kurjerus — vienu pie hercogienes un otru pie manis. Viņš bija parūpējies man uzrakstīt, lai es neuztrauktos un lai arī nenāku pie viņa, jo viņš nezināja, vai man tur negadītos sastapt Karalisķo kundzi un valdošo hercogieni. Pēc tam viņš nodevās valsts darbiem, uzrakstīja testamentu, pasludināja visas armijas klātbūtnē, ka ieceļ princi Eiženu par reģentu līdz sava dēla pilngadībai, abu hercogieņu izslēgšanu no pārvaldīšanas, attaisnojot ar grūtajiem apstākļiem, kas prasa stingrāku roku.