— Atgādiniet Viktoram Amedem, ka viņam ir ģimene un pavalstnieki, par kuriem jārūpējas, un neļaujiet viņam kā draiskulim zēnam vieglprātīgi
Bet viņai bija visskaistākās, visizteiksmīgākās acis pasaulē, brīnišķīgi kastaņbrūni mati un uzacis veidotas kā pati pilnība. Tur slēpās visa viņas būtnes pievilcība. Viņas āda bija balta un svaiga. Galviņu viņa turēja graciozi, galanti, majestātiski, tiešām aizraujoši. Viņas skatiens saistīja un pievilka; viņas smaidam nebija līdzīga; viņa patika tūkstoš reiz labāk nekā vislielākās skaistules. Un es, kuru jaunībā uzskatīja par apskaužamu skaistuma paraugu, labprāt būtu mainījusi savu izskatu ar viņu. Viktorijai pieaugot, viņas figūra kļuva stalta un daiļa kā reti kādai sievietei. Viņas mazliet palielinātais kāksis to neizķēmoja, pat otrādi; viss, kas citu būtu padarījis neglītu, viņas daiļumu vēl pavairoja. Viņas krūtis, drusciņ paceltas, likās bija veidotas kā antīkai marmora statujai.
Pienāca viņas aizceļošanas brīdis. Iepriekšējā vakarā viņa atnāca, lai kādu stundu pavadītu pie manis. Hercogs jau bija klāt un gribēja man parādīt šīs mazās meitiņas apķērību un veiklību. Viņš ar to runāja par Francijas galmu, par to, ko viņš tai bija licis šinī ziņā iegaumēt, un ar neaprakstāmu izbrīnu es redzēju nākamo Burgundijas hercogieni, attīstot plānus un nodomus, kas bija tiešām veca, galma intrigās* norūdīta diplomāta cienīga.
— Jūs neesat neko aizmirsusi, mana dārgā, — sacīja viņai princis, — jūs zināt, ka jums ir jāsāk vispirms ar karali, pēc tam ar Burbonas hercogu un ar Mentenonas kundzi.
— O, patiesi, monsieur, — viņa atbildēja ar vispievilcīgāko smaidu, — es neesmu vairs bērns, jūs to man esat mācījis: es esmu princese, kurai lemts skaistākais Eiropas tronis un no šā brīža man sava vieta ir jāsagatavo, lai vēlāk to saņemtu lādu, kādu es sev to vēlos, un lai tanī ar godu varētu savu uzdevumu veikt.
Viņa to izteica ne tā kā papagailis, kas atkārlo iemācīto stundu, bet gan kā persona, kas zina, ko viņa runā, un apzinās tā svarīgumu un kas vēlās to likt saprast arī citiem.
— Un jūs labi iegaumējiet, ko es vēl vakar jums teicu attiecībā uz Mentenonas kundzi! Par viņas attiecībām ar karali, attiecībām, kuras baznīca ir legalizējusi, bet kas nepatīk viņa ģimenei un jo sevišķi monsiņjoram. Jums nāksies sastapties kā ar vieniem, tā ar otriem. Tomēr…
— Svarīgākais šinī brīdī ir karalis un Mentenonas kundze. Viņi ir tie, kurus jāiekaro, un tas nemaz nav tik grūti.
— Vai tiešām?! Kā jūs to panāksit? — iebilda Savojas hercogs, apmierināti smaidīdams.
— Ak, Dievs, monsieur, Francijas karalis ir pieradis pie savas varenības, pie citu padevības, pie zināmas bijības, kura viņu izolē. Es esmu pārliecināta, ka viņš garlaikojas, jo viņš nav vairs jauns, vai ne, manu tēv? Un viņš nožēlo, ka nav vairs tāds. Es tam kavēšu laiku, es ar viņu apiešos tā, it kā mūs nešķirtu daudzi gadi. Es pār viņu iegūšu noteikšanu it kā pa jokam. Tai viņš nepretosies, un vēlāk tā izvērtīsies par nopietnu. Es esmu paturējusi prātā visu, ko jūs man esat ieteicis un stāstījis. Tāpēc man būs viegli nekļūdīties, esiet bez rūpēm!
Princis mani uzlūkoja. Es biju pārsteigta, redzot tādu pat paļāvību un tādu saprātu.
— Un kā ar Mentenonas kundzi?
— A, ar viņu ir citādi. Skarona atraitne neizturas kā Viņa Majestāte Ludviķis XIV, lai gan viņai par tādu jāizliekas. Viņai nekad nebūs ne jausmas par to, ka es to skaronādi zinu, un es jums apsolu, monsieur, pret viņu izturēties ar tādu sirsnību un godbijību, ku droši vien viņa iedomāsies sevi par manu vecmāmiņu.
— Jums viss jāsasniedz un jānokārto rotaļājoties. Šie ļaudis tur būs jūsu lielās lelles, kam lemts vēlāk pārvērsties par jūsu darbarīkiem. Neizlaidiet nekad no prāta, ka Turīna jums jāaizmirst un jākļūst par francūzieti. Citādi jūs tanī zemē nekad un nekā nepanāksit.
— Manu tēv, jūs ar Franciju taču vairs nekarosit, vai ne? — viņa jautāja ar tādu šķelmīgu izteiksmi, ka es biju pavisam aizrauta.
Cik daudz bija izteikts šajos deviņus gadus vecā bērna vārdos!
— Nē, manu meit, ja Francija man karu nepieteiks vai nepiespiedīs mani to pieteikt. Par neko nevar atbildēt, ja runa ir par valsts interesēm.
— Tādā gadījumā, monsieur, lai nekad jūsos neredzētu ienaidnieku, es vienmēr mēģināšu atcerēties, ka jūs esat mans tēvs.
Un, apskaujot ar abām rokām tēva kaklu, viņa to apkampa ar tādu maigumu, piemīlību un sirsnību, ka nebija iespējams par to nesajūsmināties.
— Un man, — es viņai jautāju, — vai man arī jūs ierādīsit kādu mazu stūrīti jūsu atmiņās?
— Lūdzu, mazu stūrīti manā sirdī, madamel Jūs esat mana tēva draudzene, viņa tuvākā biedre. Bieži jūs izgaisināt viņa bēdas, ko tam sagādā neveiksmes valstī. Jūs viņam atgādināsit par mani, kad es šeit vairs nebūšu. Kā es jūs varētu nemīlēt?
Šī apbrīnojamā princese vienmēr atrada īsto vārdu. Viņai vēl arvien bija katram brīdim piemērots skatiens, piemērota kustība. Nekad es nesamierināšos ar viņas zaudēšanu, ko Francija un Savoja vienmēr nožēlos.
Es lūdzu man atļaut viņu apkampt.
— Madame, — viņa sacīja, — tas notiek no visas sirds! Es vēl to drīkstu darīt, šeit starp mums, bet drīz man vajadzēs rēķināt un apsvērt, kam es varēšu šo godu atļaut. Francijas galmā tā ir grūta lieta. Hercogienes un dižciltīgās dāmas nekad man nepiedotu, ja es būtu izšķērdīga ar saviem glāstiem. Ak, es to zinu ļoti labi. Un es to darīšu ar jo lielāku uzmanību, jo pati drīz gribu kļūt pārāka par šādām goda dāmām. Tagad nav runa par godu, šeit ir īsta patika, un man nav vajadzīga neviena cilvēka atļauja.
Tā runājot, viņa saņēma manu galvu un vairākkārt mani skūpstīja, pa pusei raudādama, pa pusei smiedamās, tīksminādamās par savām bēdām un lūgdama mani daudz runāt par viņu ar tēvu tad, kad viņas vairs še nebūs.