Pēc tam viņa novilka no savas rokas ļoti skaistu aproci un aplika to man. Šinī aprocē bija viņas pašas ģimetne, kā arī prinča un Karaliskās kundzes ģīmetne, kurām visapkārt bija jauki briljanti.
— Valkājiet to mīlestībā uz mani un uz viņiem, madame… mana dārgā draudzene! Un nešķirojiet mūs nekad jūsu draudzībā!
Man neticētu, jo tas viss liekas pārāk neticami tik jaunam bērnam, ja nebūtu visu laikabiedru liecības, kas manu stāstu apstiprina. Viss Francijas galms, tāpat arī Savojas galms ir pazinis šo jauko princesi. Viņu redzēja piedzimstam, redzēja augam, redzēja mirstam, ak vai — mirstam jau divdesmit sestajā dzīvības gadā, kā to viņai bija pareģojusi kāda zīlētāja Itālijā, kad tā vēl bija pavisam maza.
Princeses aizbraukšana bija ļoti aizkustinoša. Hercogienes lēja karstas asaras, arī hercogs raudāja. Atgriezies Turīnā pēc tam, kad bija pavadījis savu meitu līdz pirmai pasta stacijai, viņš ieslēdzās ar mani. Sistēmas princesei ar vēl vienu dāmu un marķīzu de Promero vajadzēja Viktoriju pavadīt līdz Labā kaimiņa tiltam, lai tur viņu nodotu Līdes hercogienes un Francijas sūtņa rokās. Tur ieradusies, augstā ceļiniece brītiņu atpūtās kādā mājā, kas viņai bija sagatavota Savojas pusē. Tilts jau atradās pilnīgi Francijas pusē. Pie uzejas viņu sagaidīja Brijenas grāfs un dāmas, kuri to aizveda uz citu mājvietu, sagatavotu no Francijas puses, kur viņa palika divas dienas. Itālieši, kas viņu līdz šai vietai bija pavadījuši, tagad to atstāja. Viņa no tiem šķīrās bez nevienas asaras. No savas zemes to neviens vairs nepavadīja, vienīgi istabene un ārsti. Un arī tiem Parīzē nebija lemts palikt viņas tuvumā, viņiem Viktorija bija jāatstāj saskaņā ar nolīgumu, tiklīdz viņa drusciņ būs apradusi ar franču pakalpojumiem. Franču valodu viņa pārzināja pat yarbūt labāk nekā savējo.
Tūlīt pēc atbraukšanas viņai tika ierādīts stāvoklis un tā saņēma pagodinājumus, kādi pienāktos Burgundijas hercogienei tā, it kā laulības jau būtu bijušas noslēgtas. Viņas tēvs par to bija karalim bezgala pateicīgs: parasti tā nenotika, un citām princesēm ir bijis viņu ceļojuma laikā jāpiedzīvo tūkstoš etiķetes grūtību. Savojas hercoga meita gandrīz vai apjuka: viņa, kura nemīlēja sevi ierobežot un kura tomēr pie tā, kas viņai pienāktos, turējās vairāk kā pie dzīvības.
Savojas Adelaida paveica visu, ko bija solījusi, un pat vēl vairāk, jo jau pēc pirmās satikšanās ar karali viņas iespaids uz to bija nodrošināts… Bet, diemžēl, tas pagaidām neietilpst manā stāstījumā. Varbūt vēlāk man būs izdevība pie tā atgriezties.
XLI
Kad princese bija aizceļojusi, atsevišķu sarunu gaita tika atjaunota, un uz Risvikas un Karlovicu līgumiem, kas pēc kārtas tika celti priekšā visiem sabiedrotajiem, drīzumā atradās visu paraksti. Pēc šā gadījuma Savojas hercogs bija kļuvis par neskaitāmu pārmetumu mērķi: viņu atklāti apvainoja nepastāvībā, un ka viņš pārdodoties tam, kas vairāk solot.
Es neteikšu, ka viņš būtu rīkojies visai veikli un būtu pratis nokārtot savas intereses. Vai viņa pienākums nespieda viņu rīkoties tieši tā, kā viņš to bija darījis?
Veids, kādā notika Burgundijas hercogienes precības, mana līdzdalība šinī lietā un izcilais stāvoklis, kādu es ieņēmu, tik ļoti kaitināja manus ienaidniekus, ka viņi vai plīsa no dusmām.
Abats Deverī bija Turīnā, kur viņš visos ielas stūros ķērca kā pūce, mani nozākādams. Viktors Amede to zināja un gribēja viņu pārmācīt, bet es tam noteikti pretojos.
Lai ko par mani teiktu, es nebiju ne cietsirdīga, ne atriebīga un, ja kāds ļaunums notika, tad tas notika neatkarīgi no manis.
Kādudien mans mazais Mišons, kļuvis par abatu, pie tam par diezgan modernu abatu, lika lūgt audienci pie manis, lai, kā viņš teica, paziņotu man kaut ko ļoti svarīgu.
Es arvien biju laimīga viņu atkal sastapt, tāpat kā labo Ptī, un liku viņiem apmeklēt galmu, cik vien bieži iespējams. Un tā vienurīt Mišons ieradās.
— Madame, — viņš sacīja, — sargieties! Pastāv nodoms jūs noindēt. Ir mēģināts uzpirkt vienu no jūsu virtuves darbiniekiem: viņš bija pie manis atnācis, lai to pateiktu, jo neuzdrošinājās jums tuvoties.
— Un kas ir šis mēģinātājs, manu mazo abat? Ja viņš ir runājis, tad viņam taču jābūt kādam vārdam.
— Tieši to nezina mans virtuves zēns, kuru sauc par Žaku un kurš jums pagatavo baložu gaļas pīrādziņus, kas jums tik labi garšo. Viņš nepazina vilinātāju, kas piedāvāja lielas naudas summas.
— Žaks ir muļķis. Līdzīgos gadījumos taču izliekas, ka priekšlikumam piekrīt, pieņem pat mazu rokasnaudu, kuru patur par pūlēm. Tad satiekas ar vilinātāju kādā drošā vietā un tur tas tiek saņemts ciet. Kur lai mēs tagad, pēc viņa domām, šo kārdinātāju saķeram? Viņa rīcības sekas nu ir tās, ka es nomiršu badā, baidīdamās nomirt no saindēšanās. Bet jādomā, ka šie necilvēki grib noindēt arī hercogu, kas gandrīz vai vienmēr ēd kopā ar mani?
Protams, tas sacēla manī lielu nemieru: man nebija ne mazākās vēlēšanās mirt, kaut gan es ari nebiju pārmērīgi laimīga. Es visu pastāstīju hercogam. Viņš gribēja manī radīt aizdomas pret manu vīru, uz kuru tas bija mazliet greizsirdīgs, jo ar viņam īpato smalkjūtību tas bija uzminējis jūtas, kādas % vēl manā sirdī bija palikušas. Es asi reaģēju, un viņš par to vairs nerunāja.
Tanī pašā vakarā, kad mēs tā runājām, manā kabinetā iesteidzās kurjers ceļa zābakos, kas pavisam nebija parasts. Hercogs iekliedzās, es tāpat, un mēs iedomājāmies, ka miers būs lauzts un ka ienaidnieks būs atņēmis mums kādus cietokšņus.