— Tiešām, jūsu augstība, es nesu ļoti svarīgu ziņu, kas droši vien traucēs mieru, — atbildēja vēstnesis. — Spānijas karalis ir miris un viņa testaments ir par labu Anžū hercogam.
Viktors Amede, izdzirdis ziņu par Spānijas karaļa nāvi, savilka grimasi, kuru es pie viņa tik labi pazinu un kura nozīmēja: „Es tur uzlikšu savu lauvas ķetnu."
Kurjers nodeva savas depešas, pastāstīja vēl dažus sīkumus un mūs atstāja. Princis nerunāja ne vārda. Viņš iedziļinājās savās vēstulēs citā pēc citas.
Beidzot, pagriezies uz manu pusi, viņš iesaucās:
— Nu, redziet, dārgā grāfien, būs jāsvin vēl vienas kāzas! Vēlreiz būs jādod instrukcijas, bet šoreiz ne tik grūtas.
— Kā tā?
— Jā, es gribu izprecināt manu otro meitu Anžū hercogam, kad viņš būs Filips V. Lai mana nama koks laiž saknes zem visiem troņiem. Es jau sen loloju šo nodomu, paredzot, kas notiks. Tagad tas man ir skaidrs: vēl vajadzīgs, lai Francija kļūtu par visstiprāko valsti, jo es negribu spēlēt bakalaura lomu. Katinā ir pie manām durvīm: es nebūtu pārsteigts, ja man šovakar ziņotu, ka viņš tās jau ir ielauzis. Tomēr es piekritīšu tikai tad, kad būšu pilnīgi drošs. To es jums apsolu.
Nekad es neesmu pazinusi cilvēku ar tik pareizu un ātru izpratni, kas visās lietās tik labi orientētos.
— Princis Eižens gulsies uz maniem pleciem, — viņš piebilda, — bet ko tur lai dara? Vienmēr man kāds jānes, un es izvēlos sev nastu, kas ir mazāk smaga.
Viņš nekļūdījās pat par vienu stundu. Vakarā, dpdoties pie miera, viņš saņēma vēstuli no Katinā, kas ziņoja, ka viņš iegājis Savojā ar piecdesmit tūkstošiem vīru, lai hercogam visžēlīgi labpatiktu apvienot savus ieročus ar viņējiem — saskaņā ar doto solījumu. Starp citu, maršals apgalvoja viņa augstībai, ka viņa kungam karalim nekā nemaksāšot savienības nostiprināšana un, to gaidot, viņš tam no jauna piesūtīšot Viņa Majestātes patiesi kristīgo un Viņa Majestātes katoļu karaspēku virspavēlnieka diplomu, kāda Viktoram Amede nemaz nevarēja trūkt, jo to viņam piesūtīja ik brīdi. Labākais bija tas, ka ar visu to viņš nekā nekomandēja.
Es nevaru noliegt, ka Savojas hercoga simpātijas nebūtu bijušas ķeizara pusē un pret Franciju. Varenais kaimiņš viņu traucēja daudz vairāk nekā ķeizarvalsts, kas tam pieskārās. Ludviķim XIV šī nabaga Savoja bija tik viens kumoss, ko tas varēja aprīt pēc patikas.
— Bet, nudien — sacīja hercogs, kura vārdi pēc tam ir bieži tikuši atkārtoti, — es neļaušu tik viegli sevi norīt: es iespraudīšos šķērsām un savu tiesu ieskrāpēšu!
Šā jaunā kara sākumā bija bažas par to, ko darīs Mantujas hercogs. Es neatceros, vai esmu par šo princi sīkāk runājusi: viņš gan ir to pūļu vērts. Neilgi pirms tam viņš bija ieradies Turīnā kopā ar kādu abatu Vantoni, savu kambarkungu, kurš izpildīja, kā itālieši saka, ruffiano amatu visizsmalcinātākā veidā. Viņš man likās bija cilvēks, kas apvelk cimdus, lai pieskartos putekļu lupatai.
Šis abats uzlika sev smiņķi un staigāja vienmēr uz pirkstgaliem. Viņš visur gāja sava kunga vietā un izmeklēja viņam mīļākās no visādām aprindām. Divas no tām bija valdošās. Grāfienē Kalorī bija galmam un prezentācijām. Kāda meitene vārdā Matija visur hercogam sekoja un to viņš sauca par savu kabatas mīļāko. Mums bija tā laime redzēt viņu Turīnā. Viņa bija ļoti skaista, neticami nekaunīga un valkāja dzeltenas zeķes, kas mūs ļoti uzjautrināja. Abats apgalvoja, ka tas notiekot kāda svinīga solījuma dēļ. Mēs jautājām, kuram svētajam šis solījums dots: viņš nevarēja to pateikt. Savojas hercogs apgalvoja, ka tas būšot bijis dzegužu dievs.
Mantujas hercogs bija cilvēks ar neapmierināmu apetīti: cauru dienu viņš ēda un nakts viņam bija jāpavada neatliekamā sabiedrībā, kā viņš svinīgi apgalvoja.
— Es nesaprotu, madame, kāpēc necenšas mani apprecināt, — viņš man sacīja, — jo mans īstais amats ir precēšanās: es neesmu radīts citām lietām.
Un tiešām viņa rīcībā bija vesels harēms, kuru sargāja īsti cinuhi.
Kādurīt es lūkojos pa logu un ieraudzīju vienu no viņiem ejot pa ielu, un apskatīju to. Šī figūra man ļoti nepatika.
Vēlāk Mantujas hercogs apprecēja Delfas jaunkundzi. Šā mantojuma kara laikā Austrija gribēja tam dot par sievu vienu no Arenbergām, lai tā viņu saistītu pie sevis, bet Vantoni, kuru Francija bija dabūjusi savā pusē, tik labi pastiprināja viņa ielenkšanu ar jaunkundzēm un mielastiem, ka viņš nevarēja izšķirties atdot savus glāstus vienai vienīgajai, lai viņa būtu kas būdama. Ludviķis XIV viņu uzvarēja šādā veidā.
Apvienotās Francijas un Spānijas lietas Itālijā jau gāja labi. Gudrais Katinā visu bija virzījis tā, kā tikai viņš to mācēja darīt. Viņš ieradās uz divdesmit četrām stundām Turīnā, lai vienotos ar princi. Un viņš tam neslēpa, ka ne viņa augstība, ne viņš pats galmā nebija sevišķā cieņā.
— Es katru brīdi gaidu atsaukšanu, — piebilda maršals, — es esmu par to jau ticis brīdināts, mani Versaļā pavisam neieredz. Bet no jums, monsieur, tur baidās. Jūs tur apsūdz un ceļ pret jums aizdomas bez mitas. Es neizpaužu nekādu noslēpumu, jums to stāstot, un bez tam, lai rīkotos saskaņoti, tad jāzina visa patiesība, kādā stāvoklī mēs esam. Es nezinu, kas no tā visa iznāks.
Katinā bija visādā ziņā ievērojams un cienījams vīrs. Viņš ne ar ko nežilbināja, viņa izturēšanās nebija patīkama un, kas attiecas uz mani, tad es ne pavisam nevarēju ar to būt mierā. Viņš nāca pie manis sabozies un runāja visu laiku ar mani kā ar Delvinas jaunkundzi un nevis kā ar grāfieni Deverī un jau galīgi ne kā ar Savojas hercoga metrcsi. Viņš nekad nevienai metresei negribēja savā zemē pielabināties. Lūk, kas viņu pazudināja, un viņš to zināja.
Katinā atgriezās pie savas armijas, bet nedēju vēlāk viņš tika atvietots.