Kerija un abi zēni apstājās kā sastinguši. Viņi stāvēja ielas vidū un raudzījās tēvā ar tādām acīm, it kā viņš būtu viesulis, kas, pāri skriedams, gandrīz notriecis viņus gar zemi un tagad norimdams attālinās.
— Šorīt pienāca kravas raķete, — viņš klusi sacīja. — Tā atveda mūsu lietas. Iesim un paņemsim tās.
Viņi lēnām uzkāpa pa raķešu stacijas trīs pakāpieniem un cauri tukšajai, skanīgajai priekštelpai devās uz bagāžas noliktavu, kuras bīdāmās durvis pašlaik tikko atvērās.
— Pastāsti mums vēl par lašiem! — viens no zēniem sacīja.
Rīts bija jau mazliet iesilis, kad viņi izbrauca no pilsētas īrētā kravas mašīnā, stāvgrūdām piekrautā ar lielām kastēm un (kārbām, pakām un saiņiem, gan gariem, gan augstiem, gan īsiem, gan plakaniem, un uz ikviena no tiem bija numurs un glīti uzrakstīta adrese: Robertam Prentisam Ņūtoledo pilsētā uz Marsa.
Automašīna apstājās pie mazās saliekamās ■mājiņas. Zēni pirmie izlēca laukā un palīdzēja izkāpt mātei. Bobs vēl kādu mirkli palika sēžam pie stūres, tad lēnām izkāpa arī pats, apgāja mašīnai apkārt un ielūkojās kravas telpā.
Ap pusdienlaiku visas kasies, izņemot vienu, bija attaisītas, to saturs izkravāts uz senās jūras smiltīm, un visa ģimene nu stāvēja atvesto mantu vidū.
— Kerij …
Viņš paņēma sievu pie rokas un uzveda pa vecajām lieveņa kāpnītēm, kas, izņemtas no redeļu kastes, stāvēja malā.
— Ieklausies, Kerij! …
Pakāpieni zem kājām čīkstēja, it kā kaut ko čukstēdami.
— Ko viņi stāsta, pasaki man, ko viņi stāsta?
Kerija stāvēja uz vecajiem koka pakāpieniem, tikko turēdamās kājās, un nespēja izteikt ne vārda.
Viņš pamāja ar roku. — Te būs lievenis, te viesistaba, ēdamistaba, virtuve, trīs guļamistabas. Daļu mēs uzbūvēsim no jauna, daļu atvedīsim no Zemes. Pagaidām gan mums te ir tikai lievenis, šis tas no viesistabas mēbelēm un vecā gulta.
— Visa mūsu nauda, Bob!
Viņš smaidīdams pagriezās pret sievu.
— Tu taču nedusmojies, nu, paskaties man acīs! Nē, tu nedusmojies. Mēs pamazām visu atvedīsim šurp, nākamgad, pēc pieciem gadiem! Kristāla vāzes, armēņu paklāju, ko tava māte mums uzdāvināja sešdesmit pirmajā gadā! Lai tad Saule eksplodē!
Viņi aplūkoja citas kastes, uz kurām bija numuri un uzraksti: lieveņa šūpoles, pītais šūpuļkrēsls, ķīniešu lustra ar pakariņiem …
— Es pats tiem uzpūtīšu, lai sāk skanēt.
Viņi ielika parādes durvis ar mazajām krāsainā stikla rūtiņām kāpņu augšgalā, un Ke- rija paskatījās pa zemeņu logu.
— Ko tu redzi?
Bet viņš zināja, ko sieva redz, jo arī pats skatījās caur krāsaino stiklu. Marsa aukstās
debesis tagad bija siltas, un tā mirušās jūras dega krāsainas, tā pakalni izskatījās kār zemeņu saldējuma kaudzes un smiltis kā vēja sijātas kvēlojošas ogles. Zemeņu logs, zemeņu logs — tas uzklāja pasaulei maigi sārtu plīvu r li un deva sirdij un aCīm nebeidzamas rītausmas gaismu. Noliecies un raudzīdamies uz pārvērtušos pasauli, Bobs sacīj>a:
— Pēc gada arī šeit jau būs pilsēta. Te būs ēnaina iela, tev būs savs lievenis, un tev būs draugi. Tad viss šis tev nebūs vairs tik ļoti vajadzīgs. Bet ar to mēs sākam, ar šo ierasto lietu mazumiņu, un mums jāgādā, lai tas vērstos plašumā, lai Marss kļūtu mums tik tuvs, it kā mēs būtu visu mūžu te nodzīvojuši.
Viņš noskrēja lejā pie pēdējās, vēl neatvērtās, ar audeklu .apvilktās kastes. Ar kabatas nazi izgrieza caurumiņu audeklā un iesaucās:
— Uzmini, kas tas ir!
— Mana virtuves plīts? Krāsniņa?
— Nekas tamlīdzīgs. — Viņš mīļi pasmaidīja. — Uzdziedi dziesmiņu!
— Bob, tu esi pilnīgi sajucis!
— Uzdziedi man dziesmiņu, kas būtu visas mūsu izdotās naudas vērta — bija tā un izbija, nav ko sūroties. „
— Es nezinu nevienu citu, tikai «Genoveva, mīļā Genoveva!».
— Dziedi to pašu!
Bet viņa nespēja atvērt muti un sākt dziesmu. Bobs redzēja sievas lūpas kustamies, taču pāri tām nenāca ne skaņa.
Viņš atrāva plašāk audeklu, iebāza roku kastē un 'kādu brīdi (klusēdams tur taustījās, un tad sāka pats dziedāt dziesmas vārdus, līdz beidzot viņa roka sakustējās pēdējo reizi un klusajā rītā atskanēja dzidrs pianīna akords.
— Tā, — viņš sacīja. — Nodziedāsim to visi kopā! No sākuma līdz beigām, labi skanīgi!
SATURS
īsi par autoru……………………………………………………………….. 5
No krājuma «Tetovētais»
Prologs. Tetovētais. Tulk. 0. Sarma …. 13
Kaleidoskops. Tulk. 0. Sarma…………………………………….. 23
Uz šosejas. Tulk. 0. Sarma…………………………………………. 39
Nakts pirms pasaules bojā ejas. Tulk. 0. Sarma . 46
Lapsa un mežs. Tulk. R. Koka…………………………………….. 53
Betona maisītājs. Tulk. 0. Sarma …. 82
Liktenīgā stunda. Tulk. O. Sarma 116
Raķete. Tulk. 0. Sarma……………………………………………. 134
Epilogs. Tulk. O. Sarma………………………………………… 152
No krājuma «Zāles pret melanholiju»
Pūķis. Tulk. 0. Sarma……………………………………………… 155
Sākuma beigas. Tulk. R. Koka…………………………………… 161
Ikars Mongolfjē Raits. Tulk. R. Koka … 170
Viņi bija tumšu ādu, zelta acīm. Tulk. R. Koka . 178
Zemeņu logs. Tulk. R. Koka……………………………………… 205
Ray Bradbury A MEDICINE FOR MELANCIIOLY Doubleday a. Company, Inc. Garden City, New York, 195l J
Ray Bradbury
THE ILLUSTRATED MAN Doubleday a. Company, Inc. Gardeti City, Ncw York, 1958
Рей БредберИ
КАЛЕЙДОСКОП Рассказы
Издательство «Зинатне»
На латышском языке
[1] pakaļas (franču vai.).