«Kad es iedrāzīšos atmosfērā, es sadegšu kā meteors.»
— Es gribētu zināt, — viņš sacīja skaļi, — vai kāds mani redzēs?
Mazs puisēns uz lauku ceļa pacēla galvu un iesaucās:
—1 Paskaties, māmiņ, paskaties! Krītošā zvaigzne!
Žilbinoši spoža zvaigzne novilka loku pār debesīm un izzuda krēslā pār Ilinoisu.
— Vēlies kaut ko,- — sacīja māte. — Vēlies kaut ko.
UZ ŠOSEJAS
/
Dienā pār ieleju iešalcās vēsa lietus gāze, saslapēdama iekoptajās nokalnēs kukurūzu un čabinādama pa būdas salmu jumtu. No lietus viss bija kļuvis tumšs, bet sieviete vaiga sviedros mala starp diviem sastingušas lavas ripuļiem kukurūzas graudus. Kaut kur valganajā krēslā raudāja bērns.
Ernando stāvēja un gaidīja, kad mitēsies lietus un viņš atkal varēs iziet tīrumā ar savu koka arklu. Lejā upe šalkdama nesa brūnos, ar smiltīm sajauktos ūdeņus. Toties otra upe — betonētā šoseja — bija kā izmirusi; tā gulēja, klusi laistīdamās. Stundas laikā garām nebija pabraukuši neviena mašīna. Tas bija kaut kas neparasts. Gadu gadiem nebija pieredzēta stunda, kad šosejas malā nepieturētu kāda mašīna un kāds neuzsauktu: «Ei, tu, vai drīkstam tevi nobildēt?» Kāds ar klikstošu kastīti vienā, ar naudas gabalu otrā rokā. Ja Ernando lēnām gāja pāri laukam pie viņiem bez cepures, tie dažreiz kliedza: «Nē, nē, liec galvā cepuri!» Un viņi vēcināja rokas, bet uz rokām mirguļoja gan tādas zeltlietas, kas rāda laiku vai pēc kurām var pazīt īpašnieku, gan tādas, kas neko nenozīmē, tikai zalgo kā zirnekļa acis saulē. Tad viņš griezās, apkārt un gāja pēc cepures.
Viņš izdzirdēja sievas balsi.
— Vai atgadījies kaut kas slikts?
— Si. Šoseja. Kaut kas ir noticis. Kaut kas nelāgs, citādi šoseja nebūtu tik tukša.
Viņš lēni un līgani devās projām, brizdams pāri peļķēm ar savām pītajām salmu kurpēm, kam bija biezas, no autoriepas izgrieztas pazoles. Viņš labi atcerējās, kā bija ticis pie tām. Kādu nakti ritenis pilnā sparā bija ietriecies būdā, izsvaidot uz visām pusēm cāļus un podus! Viens pats trakā ātrumā joņojošs ritenis. Automobilis, kam tas bija no- mucis, aizdrāzās tālāk, līdz pagriezienam, spuldzes zibinādams, palika mirkli karājamies gaisā, tad iegāzās upē. Tas gulēja tur vēl tagad! Skaidrā laikā, kad upe plūda rāmi un ūdens nebija saduļķots, mašīnu varēja saskatīt. Spīdinādama savu metāla augumu, tā guļ dziļi ūdenī — slaida, zema un ļoti bagāta. Bet tad uzvirmo dūņas, un atkal nekas nav redzams.
Otrā dienā Ernando izgrieza no riepas sev pazoles.
Viņš izgāja uz šosejas un stāvēja, ieklausīdamies lietus lāšu sanoņā.
Te pēkšņi, ka sauktas, parādījās mašīnas. Jūdzēm gara automašīnu virkne, simtiem mašīnu, kas traucās un traucās viņam garām, tikai garām. Lielas, garas, melnas ma- šinas kaukdamas drāzās uz ziemeļiem, uz Savienotajām Valstīm, nesamazinot ātrumu līkumos. Nepārtraukti taurēdamas un signalizēdamas. Un visu iekšā sēdošo sejās bija kaut kas tāds, kas lika. Ernando stāvēt klusi un nekustīgi. Viņš nogāja malā un skatījās, kā garām šaujas mašīnas. Viņš skaitīja tās, kamēr pagura. Piecsimt, tūkstoš mašīnu pabrauca garām, un visu sejās bija kaut kas dīvains. Bet tās aizzibēja pārāk ātri, lai viņš varētu pateikt, kas tas īsti ir.
Beidzot atkaļ kļuva kluss un tukšs. Ātrās, garās, zemās automašīnas ar atbīdāmiem jumtiem bija nozudušas. Tālumā izdzisa pēdējais pūtiens.
Tas izskatījās pēc bēru procesijas. Bet viņi joņoja pārāk nevaldāmi, aurodami kā neprātīgi, uz ziemeļiem, tikai uz ziemeļiem, uz kaut kādām svinībām. Kādēļ? Viņš tikai papurināja galvu un paberzēja rokas gar sāniem.
Tad parādījās viena mašīna, pati pēdējā. Nez kādēļ tūlīt varēja manīt, ka tā patiešām ir pēdējā mašīna. Lejup pa kalnu ceļu, retu lietus lāšu apskalots, kuplos garaiņu mutuļos ietinies, ripoja vecs «fords». Tas steidzās, cik ātri vien jaudāja. Šķita, ka tas tūlīt sajuks gabalos. Ieraudzījis Ernando, sagrabējušais «fords» apstājās, viscaur nošķaidīts ar dubļiem un aprūsējis, ar pikti šņācošu dzesi- nātāju.
—■ Senjor, lūdzu, vai jums nav ūdens?
Pie stūres sēdēja gadus divdesmit vecs vīrietis. Viņš bija ģērbies dzeltenā svīterī, baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti un pelēkās biksēs. Viņu un piecas "jaunas sievietes, kas sēdēja vaļējā mašīnā saspiestas tā, ka nevarēja ne pakustēties, lietus bija saslapējis caur un cauri. Viņas visas izskatījās ļoti glītas un centās pasargāt sevi un šoferi no lietus ar vecām avīzēm. Taču tas neko nelīdzēja, un meiteņu košās kleitas un jaunekļa apģērbs bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Bet viņi nelikās par to ne zinis. Neviens nežēlojās, un tas bija savādi. Līdz šim visi garāmbraucēji bija žēlojušies: par lietu, par tveici, par vēlo laiku, par aukstumu, par tālumu.
Ernando pamāja ar galvu.
— Es jums atnesīšu ūdeni.
— Vai, lūdzu, ātrāk! — iesaucās viena no meitenēm. Smalkajā balstiņā jautās bažas. Tajā neizskanēja nepacietība, tikai baiļpilns lūgums. Pirmo reizi Ernando, paklausot garāmbraucēju lūgumam, skrēja teciņus; agrāk šādās reizēs viņš bija gājis tieši lēnāk.
Viņš atnesa mašīnas riteņa uzvāci, pilnu ar ūdeni. Arī šo uzvāci viņam bija dāvājusi šoseja. Kādu pēcpusdienu tas apaļš un spožs kā nomests naudas gabals ieripoja viņa laukā. Automobilis, kam tas bija pasprucis, aizbrauca tālāk, ir nemanīdams, ka pazaudējis savu sudraba aci. No tā laika Ernando un viņa sieva izmantoja uzvāci veļas mazgāšanai un ēdiena vārīšanai; labāku bļodu nevarēja vēlēties.
Liedams ūdeni kūpošajā dzesinātajā, Ernando paskatījās jauniešu saspringtajās sejās.
— Paldies jums, paldies! — teica viena no meitenēm. — Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti mums palīdzat.
Ernando pasmaidīja.
— Stundas laikā aizbrauca tik daudz mašīnu. Un visas uz vienu pusi. Uz ziemeļiem.
To teikdams, viņš nebūt negribēja braucējus aizvainot. Bet, kad viņš atkal pacēla galvu, meitenes sēdēja lietū un raudāja. Raudāja rūgti jo rūgti. Jaunais cilvēks centās viņas nomierināt, saņemot aiz pleciem te vienu, te otru un viegliņām papurinot, bet meitenes turēja avīzes uz galvas, lūpas viņām drebēja, acis bija ciet, vaigi nobāluši, un visas raudāja — dažas pilnā balsī, dažas klusiņām.
Ernando palika stāvam ar pustukšu uzvāci rokās.
— Es negribēju nevienu aizskart, — viņš taisnojās.
— Nekas, nekas, —• atteica šoferis.
— Kas noticis, senjor?
— Vai tad jūs nezināt? — atjautāja jauneklis, pagriezdamies, ar vienu roku sažņaugdams stūri un paliekdamies uz priekšu.
— Tas tomēr ir noticis.
Viņam nevajadzēja to teikt. Meitenes, to i/.dzirdušas, saķērušās kopā, sāka raudāt vēl skaļāk un, aizmirsušas sa„vas avīzes, ļāva lietus lāsēm ritēt pār seju un sajaukties ar asarām.
- Ernando stāvēja kā pārakmeņojies. Viņš ielēja atlikušo ūdeni dzesinātājā. Palūkojās negaisa mākoņu aizsegtajās debesīs. Palūkojās uz nemierīgo upi. Viņš juta asfaltu zem kājām.
Ernando piegāja mašīnai klāt no sāniem. Jauneklis satvēra viņa roku un ielika tajā peso.
— Nē. — Ernando atdeva naudu atpakaļ.
— Es to nedarīju naudas dēļ.
— Paldies, jūs esat tik laipns, — arvien vēl šņukstēdama, sacīja viena no meitenēm.
— Ai māmiņ, tēti … Es gribu būt mājā, es gribu būt mājā … Ai māmiņ, ai tētiņ …