— Abpus okeānam gatavi izlidot šodien stāv bumbvedēji, un tie nekad vairs nesasniegs zemi.
— Daļēji arī tādēļ.
— Nu, — viņš sacīja pieceldamies, — ko darīsim? Nomazgāsim traukus?
Viņi nomazgāja traukus un rūpīgāk nekā parasti nolika vietā. Pusdeviņos nolika gulēt meitenes, noskūpstīja un novēlēja ar labu nakti, uzdedzināja nelielas naktslampiņas pie bērnu gultiņām un izgāja, atstādami durvis nedaudz pavērtas.
— Nezinu … — teica virs, ar pīpi rokā iznācis no guļamistabas un palūkojies atpakaļ.
— Ko tu nezini?
— Taisīt durvis pavisam ciet vai atstāt mazu spraudziņu, lai Būtu gaišāks …
— Varbūt bērni zina.
— Ne, protams, nezina.
Viņi sēdēja, lasīja avīzes, sarunājās, klausījās mūziku, tad apsēdās pie kamīna, skatījās, kā gail ogles, un pulkstenis nozvanīja pusvienpadsmit, tad vienpadsmit, tad pusdiv- padšmit. Viņi domāja par cilvēkiem visā pasaulē, kā katrs pēc sava prāta pavada šo vakaru.
— Tā, — viņš beidzot sacīja un cieši noskūpstīja sievu.
— Tomēr mums abiem bija labi.
— Vai tev gribas raudāt? — viņš jautāja.
— Nebūt nē.
Viņi izgāja cauri visai mājai, nodzēsa gaismu, guļamistabā izģērbušies pastāvēja vēsajā tumsā un atsedza gultas.
— Cik patīkami atlaisties tīros palagos!
— Esmu nogurusi.
— Mēs visi esam noguruši.
Viņi apgūlās.
— Acumirkli, — viņa sacīja.
Viņš dzirdēja, ka sieva pieceļas un iziet virtuvē. Pēc brīža viņa atgriezās.
— Biju piemirsusi aizgriezt krānu, — viņa teica.
Tas viņam izlikās tik jokaini, ka viņš nevilšus iesmējās.
Viņa arī iesmējās, saprazdama, cik tas bijis jokaini. Tad abi apklusa un gulēja vēsajos palagos, sadevušies rokās, piespieduši vaigu pie vaiga.
— Ar labu nakti, — viņš pēc brīža sacīja.
— Ar labu nakti.
LAPSA UN MEŽS
Pašā pirmajā vakarā notika uguņošana, kas varbūt varēja iedvest arī bailes, atgādinot citus, briesmīgākus sprādzienus un uzliesmojumus, taču šī bija skaista izprieca — raķetes, kas cita pēc citas uzšāvās senatnīgajās, samtainajās Meksikas debesīs un sašķīda zilās un baltās zvaigžņu drumslās. Viss bija jauki un brīnišķīgi, gaisā dīvaini sajaucās dzīvības un nāves elpa, lietus un putekļu smarža, no baznīcas dvesmoja vīraks, un no estrādes līdz ar ritmiskām «La Paloma» melodijas taktīm uzvēdīja misiņa tauru asais aromāts. Baznīcas durvis bija plaši atvērtas, un šķita, ka milzīgs, zeltains zvaigznājs nokritis no oktobra debesīm un lej dzirkstošu gaismu uz baznīcas sienām — tur mirgodamas un garodamas dega tūkstošiem sveču. Atkal un atkal jaunas raķetes, cita par citu žilbinošākas, gluži kā virves dejotājas komētas aizslīdēja pāri akmens plāksnēm izliktajam laukumam, atdūrās pret kafejnīcu nededzināto ķieģeļu sienām un, ievelkot debesīs ugunīgas sliedes, aizšāvās garām augstajam baznīcas tornim, kur varēja redzēt vienīgi zēnu basās kājas, kas lēkāja un spārdījās, pievilkās un atgrūdās, likdamas milzīgajiem zvaniem dārdēt apdullinošā mūzikā. Liesmojošs vērsis meimuroja pa laukumu, trenkādams smejošus ļaudis un spiedzošus bērnus.
— Ir 1938. gads, — teica Viljams Treiviss, stāvēdams līdzās sievai līksmojošā pūļa malā. Viņš pasmaidīja. — Labs gads.
Vērsis drāzās viņiem virsū. Izvairīdamies viņi metās bēgt — cauri uguns lietum, prom no trokšņainā, klaigās un mūzikā dunošā laukuma, garām baznīcai, estrādei, rokās saķērušies, smiedamies, pretī zvaigžņotajai naktij. Vērsis, pulvera dzirksteles sprauslodarns, aizjoņoja garām. Tā bija asprātīgi no bambusa iztaisīta ķekata, ko viegli nēsāja uz pleciem veikls meksikānis.
— Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik jautri! — Sjūzena Treivisa apstājās, lai atvilktu elpu.
— Tiešām amizanti! — Viljams sacīja.
— Un tā būs ilgi, ilgi, vai ne?
— Visu nakti.
— Nē, es runāju par mūsu ceļojumu.
Viljams savilka uzacis un uzsita pa žaketes
krūšu kabatu.
— Man ir tik daudz akreditīvu, ka pietiks visam mūžam. Izklaidējies! Nedomā ne par ko! Vini mūs neatradīs.
— Nekad?
— Nekad.
Tagad kāds, uzrāpies baznīcas tornī, laida lejup lielas petardes, tās šņāca un dūmoja, pūlis lejā tramīgi metās sānis, petardes ar spalgu sprakšķi sprāga zem dejotāju k,ājām. Gaisā smaržoja pēc eļļā ceptiem kukurūzas plācenīšiem, tā ka mutē saskrēja siekalas. Pārpildītajās kafejnīcās cilvēki, sēdēdami pie galdiņiem, raudzījās uz laukumu, viņu tumšajās rokās putoja alus kausi.
Vērsim pienāca gals. Uguns bambusa stobros bija izsīkusi, un viņš izlaida garu. Meksikānis noņēma no pleciem vieglo karkasu. Kā knišļu mākonis viņam aplipa puišeļi, katram gribējās aptaustīt no papīra masas meistarīgi izveidoto galvu ar īstiem vērša ragiem.
— Iesim apskatīsim vērsi! — Viljams sacīja.
Viņi gaja garam kafejnīcas durvīm, un tad Sjūzena ieraudzīja to cilvēku — viņš bija baltais, tērpies spodri baltā uzvalkā un gaišzilā kreklā ar gaišzilu kaklasaiti; seja kalsna, iedegusi, mati taisni, gaiši, acis zilas. Viņš cieši raudzījās uz Sjūzenu un Viljamu.
Varbūt Sjūzena nemaz nebūtu viņu ievērojusi, ja tam līdzās neatrastos vesela baterija pudeļu — piparmētru liķiera vēderainā pudele, vermuta caurspīdīgā pudele, karafīte ar konjaku un vēl dažas — un priekšā kādas desmit pusizdzertas glāzītes; nenovērsdams skatienu no ielas, viņš ieņēma pa malkam gan no vienas, gan otras, gan trešās glāzītes un laiku pa laikam tīksmi saviebās un nošmaukstinot cieši saknieba plānās lūpas. Viņa otrā rokā kūpēja tievs Havannas cigārs, un
līdzās uz krēsla gulēja paris desmit kārbiņu ar turku- cigaretēm, sešas cigāru kastes un vairaki flakoni odekolona.
— Bil! — Sjūzena čukstēja.
— Neuztraucies, — viņš sacīja. — Tas nav no tiem.
— Es šorīt viņu redzēju uz laukuma.
— Neskaties atpakaļ! Neapstājies! Iesim aplūkosim to vērsi. Nu, tā, tagad var runāt.
— Kā tu domā, vai viņš ir no Izsekošanas biroja?
— Nevar būt, ka viņi sadzinuši mūsu pēdas!
— Ja nu tomēr!
— Jauks vērsis! — Viljams teica meksikānim, kam piederēja ķekata.
— Viņš taču nevar būt mums sekojis uz šejieni cauri diviem gadu simteņiem, kā tev šķiet?
— Dieva dēļ, neizrādi neko! — Viljams sacīja.
Sjūzena sagrīļojās. Viņš cieši saņēma sievu pie elkoņa un veda tālāk.
— Tikai nepaģībsti! — Viņš pasmaidīja, izlikdamies mierīgs. — Tūlīt tas pāries. Iegriezīsimies tieši tajā kafejnīcā un iedzersim kaut ko turpat viņa degungalā, lai šim tipam, ja viņš ir tas, ko mēs domājam, nerastos aizdomas.
— Nē, es nespēju.
— Mums tas. ir jādara. Nu, nāc taču! … Un tad es teicu Deividam, ka tas-ir smieklīgi! — pedejo frāzi Viljams izrunāja skaļā balsī, kad viņi jau bija uz kafejnīcas kāpnītēm.
«Mēs esam šeit,» Sjūzena domāja. «Kas mēs esam? Kurp mēs ejam? No kā mēs baidāmies? Atceries visu no paša sākuma,» viņa teica sev, iedama pa terases māla klonu un pūlēdamās sakārtot domas.