– Tad jums tos likumus vajadzēja pie viņiem aizstāvēt?
– Principā — jā. Tas pirmais filtrs mums bija no deputātu puses — šie abi koordinatori, Andris un Raimonds, pēc tam tās bija komisiju sēdes un šīs komisijas, tās, kas virzīja tālāk šo likumdošanu, pēc tā viņu iekšējā sadalījuma šīs nozares, privatizācijas un restrukturizācijas likumdošana bija Lauksaimniecības komisijai, nevis Ekonomikas komisijai, kur bija [Einars] Repše, Andris Bērziņš, tie savukārt nodarbojās ar lielo privatizāciju un banku sektoru.
– Ja paskatāmies ar šodienas aci, tas bija labākais variants lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumiem?
– Es dažreiz esmu uzdevis sev šo jautājumu, jo galu galā es esmu bijis klāt tieši un nepastarpināti pie sešiem likumiem. Pirmais bija lauksaimniecības un zemnieku saimniecību privatizācijas, pienrūpniecības, pēc tam bija gaļas, pēc tam bija par labības tirgu vispār likums, tad bija par maizes ražošanas uzņēmumiem, par labības uzņēmumiem, vēl pēc tam bija likums par kooperāciju un pēc tam likums par lauksaimniecību. Īstenībā diezgan daudz likumu es priekš tāda neoficiāla cilvēka esmu uzrakstījis — vai nu viens pats, vai kopā ar dažādiem kolēģiem. Un cilvēks tomēr kaut kādu atbildību par to savu pagātni jūt, un es tiešām esmu daudzreiz to pārdomājis. Un man jāteic, ka varbūt kaut kādas minoras nianses šodien būtu citādākas no manas puses, bet priekš tiem laikiem tas bija visnotaļ labākais risinājums, ievērojot visus tos apstākļus, par ko es pirmīt teicu.
Tātad sabiedrības vispārējā izpratne, jau iepriekš nolemtie vispārējie principi par zemes privatizācijas prioritātēm, par zemes reformu, kas gūlās virsū visai lauksaimniecības zemju privatizācijai, — tu nevarēji nerēķināties ar to, ka ir zemes reformas likums. Un to daudzi aizmirst, ka zemes reformas likums pilnīgi apgriezās gaisā reformas procesā. Pilnīgi apgriezās gaisā. Jo sākotnēji bija zemes privatizācija caur lietošanu, un tad bija viens brīdis, kad apgrieza gaisā un parādījās absolūtā prioritāte restitūcijai. Un princips fundamentāli nomainījās.
Lauksaimniecības un zvejnieku saimniecību likums bija balstīts uz sākotnējo principu, un tad tur aizgāja līdzi visa tā sākotnējā īpašumu privatizācija. Tad, kad zemes likums tika apgriezts otrādi, tad šī saikne pazuda, un tāpēc daudzviet arī radās šie objekti bez zemes un zeme bez objektiem. Nu, tas ir tas, kā sabiedrības apziņa attīstījās.
Tāpēc es domāju, ka tas bija labākais iespējamais risinājums, un man nav kauns nedz par sevi, nedz par Saeimas deputātiem, Augstākās padomes deputātiem, kas tai procesā tieši piedalījās, nedz par Augstāko padomi, kas par to rezultātu nobalsoja.
– Tik vienkārši?
– Cits jautājums, kas pēc tam un kas pietrūcis šai procesā, un ko šodien es būtu pielicis klāt, tas ir — lielāku akcentu uz sabiedrības izglītošanu. Bet tas laikam ir jāsaprot, ka bija vajadzīgi desmit gadi, lai saprastu, ka nepietiek likumdevējam uzrakstīt likumu, ka ir vajadzīgs izskaidrojošais darbs ar sabiedrību, lai sabiedrība saprastu, kā tas funkcionē. Un īpaši deviņdesmitajos gados, kad vispār bija tikai trīs vai četri cilvēki, kas vispār saprata, ko nozīmē sabiedrība ar ierobežotu atbildību un kā tirgojas akcijas, kā notiek akcionāru sapulces...
Šī ir tā daļa, kuras sabiedrībai pietrūka, šo zināšanu kaut kādā mērā, lai gan no otras puses — viņi negribēja viņas! Viņi negribēja, tāpēc ka cilvēki lielos vilcienos grib dzīvot saskaņā ar to anekdoti par tiem poļiem. Bija tāds poļu stāsts vēl padomju izskaņā, kāpēc Polijā ir tie nemieri, pusrevolūcija — viņi grib dzīvot kā amerikāņi un strādāt kā mēs. Ar to ideju, ka paņemt jau grib no tās ekonomikas tās tiesības, bet tos pienākumus, kas tām tiesībām aiziet līdzi, kad tie pienākumi ir lieli un smagi, bet tā atbildība ir ne tikai nopelnīt, bet tu esi atbildīgs arī par to, lai tavs uzņēmums nebankrotē, lai viņš tai tirgū izdzīvotu, — to cilvēki negrib pieņemt.
Tāpat kā viņi negrib pieņemt to, ka... viņi grib eksportēt produktu, viņi grib, lai citās valstīs to produktu pirktu... Šodien atkaclass="underline" mums ir jāaiztaisa tā robeža ciet, lai pie mums nevarētu ievest lētāku cukuru, — bet pilnīgi loģiski.
Kāpēc tu vari pārdot to savu sieru Vācijā? Tāpēc, ka tavs siers ir lētāks un ne sliktāks par to sieru. Ja mēs iziesim no šā paša principa un aiztaisīsim robežu, tad mums nebūs kur pārdot pienu, graudus. Mēs esam noeksportējuši kādu trešdaļu no Latvijas graudiem šogad. Tas ir tas, ko sabiedrība vēl šodien nevar...
– Bet nevar zaptes izvārīt...
– Nav taisnība. Nu nevajag pirkt cukuru par četrdesmit santīmiem, vajag pirkt normālu Danisco Sugar cukuru, un būs labi. Es domāju, ka zapti izvārīt var, es savā naivumā tā domāju. Nu, nav tā, ka visa Eiropa ēstu saindētu cukuru. Un mums tas būs jāmēģina. Kad es trāpījos televīzijas intervijā, man prasīja, ko tad patērētājiem tas nozīmēs. Patērētājiem tas vienkārši nozīmēs, ka būs jāizvēlas cita tirdzniecības marka, sev uzticama tirdzniecības marka. Un savukārt tirgotājiem būs viņa jāpiedāvā. Un savā naivumā es tā domāju, ka, ja būs patērētāju pieprasījums pēc ievārījumam derīga cukura, tad tirgotāji viņu atradīs. Es neticu, ka nekur neražo cukuru, no kura var izvārīt ievārījumu, tāpat kā es neticu, ka Eiropā neražo cukuru, no kura bites nemirst. Neticu es tam. Tikai tas nozīmē, ka tas būs jāsameklē, jāpārbauda un — jā, tas prasīs kaut ko. Bet tas ir izdarāms...
Ko mēs no tā visa varam droši — bez pieļāvumiem un fantāzijām — secināt? Pirmkārt jau — nav ne vismazākā reālā pierādījuma, ka Andris Šķēle kaut kādā mistiskā veidā būtu rakstījis likumus "speciāli sev". Atminēsimies — mūsu varoņa "1990. gada izlaiduma" modelis vēl bija tikai provinciālis ar lielām ambīcijām, tikai strauji progresējoša "jēlā ola". Ir virkne tolaik nesalīdzināmi pazīstamāku un ietekmīgāku cilvēku, kuri arī pašlaik ir gatavi uzņemties gandrīz vai jebkādu atbildību par saviem kādreizējiem lēmumiem, turklāt ir pārliecināti, ka visus likumus un noteikumus ir izstrādājuši — turklāt caurmērā pareizi izstrādājuši — viņi, un neviens cits. Skaidrojumu atšķirības ir tikai detaļās — kurš vairāk piedalījās likumu un koncepciju sagatavošanas, kurš — mainīšanas un galīgās versijas apstiprināšanas procesos.
Neviens neapstrīdēs — likumdošanas process (gluži tāpat kā likumu īstenošana) notika pilnīgi citādi nekā gadus padsmit vēlāk: nekas nebija skaidri definēts un noteikts, valdības un arī ministriju vadības pārstāvjiem bija milzīga ietekme un praktiskās iespējas — no likumu tulkošanas līdz "vajadzīgu" cilvēku un struktūru piesaistīšanai un "nevajadzīgu" atraidīšanai bez kādiem argumentiem.
Jā, Andris Šķēle šajos procesos aktīvi piedalījās, taču viens cilvēks šajos procesos neko ietekmēt nevarēja: tā sacīt, procesi notika, "zvaigznes stāvēja", un rezultātā lēmumi, kas nosacīja miljardus vērtu nozaru likteni, tika pieņemti pietiekami lielā kolektīvā (bez)atbildībā. Var ticēt Edvīna Inkēna teiktajam Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I: "Godmaņa laikā valdīja pilnīgs revolucionārais romantisms. Ivars būtu ar mieru rīkli pārgrauzt, ja kāds to [izmantot valsti savtīgās interesēs] iedomātos darīt. Tas, ka viņa ministri aiz muguras varbūt kaut ko darīja, bet Ivars nezināja, ir cits jautājums. Arī [Valda] Birkava laikā tas vēl nevēdīja gaisā."
Pajautāsim vēl skaidri un gaiši Jevgeņijam Lukašenokam:
– Vai tajā laikā, kad tika izstrādāti pārstrādes uzņēmumu privatizācijas likumi, varēja just, ka Šķēle varētu vēlēties pats tos savākt?