– Es nevaru teikt, ka būtu jūtams, jo likumi bija pietiekami demokrātiski, to nevarētu teikt, ka Šķēle tos būtu taisījis sev. Es to tā nenosauktu, to es godīgi varu teikt. Iespējas bija arī daudziem citiem.
Cita lieta — ka par "plašajām tautas masām" privatizācijas likumu pieņēmēji bija pietiekami vienisprātis — cilvēkam pašam jāsaprot, kas ir viņa īpašums un kā tas varētu būt izmantojams, savukārt valstij nav jārūpējas, lai katrs akcionārs zinātu, kas ir akcijas un ko ar tām darīt. Un tāpat bez kādām šaubām: kolektīvās atbildības apstākļos pieņemtie likumi bija pietiekami vispārīgi un nekonkrēti, lai milzīga nozīme būtu dažādām detaļām, termiņiem un arī amatpersonu lēmumiem, kuriem vajadzēja būt tikai formāli pamatotiem.
Šos lēmumus sāka pieņemt jau laikā, kad privatizācijas likumu vēl nebija, — un to nu nenoliedz neviens, ka lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu jomā šo lēmumu pirmais un galvenais pieņēmējs bija tieši Andris Šķēle. Tieši viņam kolektīvās (bez)atbildības apstākļos bija ārkārtīgi plašas — daļēji oficiālas, daļēji neformālas tiesības. Tas bija laikā, kad mūsu varonis rūpējās par podiem, izrakstīja sev prēmijas un kad neviens viņu vēl nesauca par nacionālā kapitāla pārstāvi. Un — laikā, kad, paša mūsu galvenā varoņa vārdiem izsakoties, "es biju atbildīgs par ražošanas nozari, toreiz ministrijai bija tieša ietekme uz valsts uzņēmumiem. Daudz kas tika iesākts, un daudzi projekti ir realizēti. Tas, protams, nav tikai Šķēles nopelns, bet es redzēju, ka daudz ko varu iespaidot".
Tad nu palūkosimies uz konkrētiem uzņēmumiem un — teiksim vienkārši — "Šķēles faktoru" to nonākšanā pie vieniem īpašniekiem. Un — kā gadījumā ar visas Latvijas pārtikas rūpniecības pērli Laima — nenonākšanā pie citiem. Uz to, kas un kā tad reāli tika iespaidots.
1 - Hipotēku bankas nodaļas. — Aut. piez.
III Saldais kumoss kampiena uztrenēšanai
Mūsu priekšā guļ nedaudz nobružāta pensionāra apliecība, kas apliecina — 1992. gada 26. decembrī Elmāram Pētera dēlam Gozītim ir piešķirta vecuma pensija — apaļi 2400 rubļi, kas, pārrēķinot nākamajā gadā ievies-tajos latos, sanāk precīzi 12 lati. Ja vēlaties salīdzinājumu — sešreiz mazāka summa par to, ko lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs Andris Šķēle 1993. gada 1. jūlijā ar oficiālu pavēli no valsts līdzekļiem sev piešķīra "veselības uzlabošanai".
Mūsu dienās Elmāra Gozīša vārds reti kuram kaut ko izteiks. Cita lieta astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums, kad šis cilvēks presē tika pieminēts bieži un goddevīgi — kā leģendārās saldumu rūpnīcas Laima direktors un šķietami neatņemama tās sastāvdaļa. Un bija jau, par ko: vispārējā ekonomiskā posta apstākļos Laima Elmāra Gozīša vadībā, piemēram, 1991. gadu beidza ar gandrīz 29 miljonu rubļu peļņu un bruto ieņēmumiem virs 72 miljoniem rubļu; valsts uzņēmuma rīcībā esošie naudas līdzekļi 1993. gada sākumā bija 14,6 miljoni rubļu, aizdevumi — vēl 6,5 miljoni rubļu. Ar vārdu sakot, uzņēmums bija gards kumosiņš — gana naudīgs, pelnošs, ar virkni pietiekami jaunu tehnoloģisko iekārtu, pieprasītu produkciju un izcilu vārdu.
Sirmo kungu mēs satiekam Olaines viesnīcā Andromeda — to viņš noskatījis no vāciešiem, kur pensionāriem piederot nelielas trīszvaigžņu viesnīcas, ar ko viņi var nodrošināt sev cienīgas vecumdienas. Elmārs Gozītis visu šajā viesnīcā esot darījis pats savām rokām, nekādu svešu naudu tās iekārtošanā neesot izmantojis.
Par Laimu viņš ir gatavs stāstīt uzreiz, taču acīs aiz brillēm sarunas laikā vairākkārt tiešām sariešas asaras. Brīžiem šķiet, ka viņš visiem spēkiem cenšas apslāpēt emocijas, kad runa ir par viņa atlaišanu no Laimas direktora amata tieši 60 gadu dzimšanas dienā. Stāstot par piecpadsmit gadu seniem notikumiem Laimā, bijušais direktors visu laiku šķirsta dokumentus, kas varētu apliecināt viņa teiktā patiesumu. Vienīgais, kam viņam nav pierādījumu, — viedoklim, ka Laimas kolektīva iecerētā privatizācijas projekta bremzētājs bijis tieši Andris Šķēle. Taču, par spīti pierādījumu trūkumam, bijušais direktors sakās esam par to pilnīgi un kategoriski pārliecināts.
– Es sāku strādāt Laimā astoņdesmito gadu vidū. Precīzi neatceros, jāpaskatās dokumentos. Sākumā biju galvenais inženieris, kādas pāris nedēļas. Iepriekšējais direktors bija sanīdies ar partijas orgāniem, es vēl nebiju paspējis sanīsties, un man piedāvāja kļūt par direktoru.
– Kad kļuvāt par Laimas direktoru, vai uzņēmums jau bija plaukstošs un daudzsološs?
– Ne visos jautājumos. Galvenais, kas Laimai bija — labs imidžs jeb zīmols. Bet, kas attiecas uz ekonomiskiem rādītājiem un tehnisko pusi, bija vērojama liela atpalicība. Pirmais, ar ko bija jāsāk, bija apkures sistēma. Mums bija pašiem sava apkures sistēma, bet bija tikai viens katls bez kaut kādām rezervēm. Katls kuru katru brīdi varēja iziet no ierindas, un tad uzņēmuma darbība būtu jāpārtrauc.
Katrā ražotnē ir pamattehnoloģiskā ķēdīte. Iekārtas bija diezgan vecas. Daļu nomainīt nebija iespējams, piemēram, pat tā ķēdīte, kur kakao pupas pārvērš šokolādē, nebija stabila. Tas bija ļoti nopietns darbs.
– Kā iepazināties ar Andri Šķēli?
– Es ar viņu iepazinos Lauksaimniecības ministrijā. Pa visu manu darbības laiku viņš ne reizi neieradās uzņēmumā. Ne par kādiem jautājumiem, kas saistīti ar ražošanu, īpaši juku laikā, kad bija vajadzīga augstāk stāvošo instanču palīdzība, mēs nekādu atbalstu nesaņēmām. Sevišķi nopietns jautājums mums bija privatizācija. Atmodas laikā bija ap astoņsimt cilvēku liels kolektīvs, man bija jātiek galā ar to, lai normāli strādātu latviešu un krievvalodīgo kolektīvs, lai nebūtu savstarpējas antipātijas. Tas mums izdevās.
Mums arī izdevās ļoti nostiprināt Laimas ekonomiku. Ja citās rūpnīcās trūka strādājošo, tad mums netrūka. Katrs uzņēmums centās tikt pie labiem darbiniekiem, tika ievesti darbinieki no Baltkrievijas, Krievijas. Mēs bijām pirmie, kas Laimas skatlogā izlika paziņojumu, ka mums darbinieki nav vajadzīgi.
Kā mēs to panācām? Ne jau es viens. Mums bija labi tehniskie darbinieki. Mēs domājām par kolektīvu. Un tikai pēc tam mēs paši. Padomju laikā bija tāda sistēma, ka atkarībā no peļņas tika veidoti divi lieli fondi, kuri palika uzņēmuma rīcībā. Viens bija attīstības fonds, otrs — sociālais. Tā kā mums ražošana sāka iet labāk, to, kas bija sociālā fondā, mēs centāmies visu izdalīt darbiniekiem. Ja mums palika pāri, to mums atņēma. Mums bija katram darbiniekam brīvpusdienas, atalgojums diezgan labs, prēmijas. Lai gan bija visādi ierobežojumi, mēs to centāmies apiet.
Atmodas laikā mums radās ideja, ka Laimai tāpat kā Latvijas laikā ir jākļūst par akciju sabiedrību. Mēs vērsāmies pie Lauksaimniecības ministrijas vadības. Mēs rakstījām vēstuli [Ivaram] Godmanim uz Ministru padomi. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kuriem bija interese veidot akciju sabiedrību, toreiz ar to nodarbojās Ministru padome. Mēs rakstījām, lai mums, kolektīvam, pārdod Laimu. Tas bija tūkstoš deviņi simti deviņdesmitajā gadā, toreiz nebija vēl nekādu lēmumu par privatizāciju. Vēlāk ar privatizāciju sāka nodarboties attiecīgās ministrijas. ļoti gribējām šo lietu risināt, ar ārzemju partneriem konsultējāmies, arī ar mūsu ekspertiem, ekonomistiem. Mēs piedāvājām, ka — daļa Laimas pieder kolektīvam, daļa valstij. Mēs bijām naivi tajā laikā. Mēs domājām, ka visi kopā to ir radījuši un tad arī visiem kopā tas piederēs.