Mēs vērsāmies Lauksaimniecības ministrijā ar saviem privatizācijas projektiem, bet nekādu atbildi nesaņēmām vispār. Iesniedzām kādus četrus, piecus priekšlikumus. Tieši tajā dienā, kad man palika 60 gadu, es tiku atlaists no darba ar tādu formulējumu — mēs ar jums līgumu nepagarinām. Parakstījis bija [Dainis] Ģēģers, bet iniciators bija Šķēle, viņam jau tolaik bija nodomi.
– Kad tikāties ar Šķēli ministrijā, par ko runājāt?
– Viņam nebija laika ar mani runāt. Kad vērsos ministrijā ar kaut kādiem jautājumiem un vēlējos ar viņu tikties, viņam nekad nebija laika. Es tādas atbildes saņēmu. Mums bija gan Amerikas viesi, gan viceprezidents ar savu sievu, man ir dokumenti, ko viņi teica par privatizācijas jautājumiem.
Tā sauktajā krievu laikā darījām tā: mums visa produkcija bija jāatdod tirgoņiem. Viņi lika lielu uzcenojumu un labi pelnīja. No cilvēkiem tika plēsta liela nauda, bet mums no tā nekas netika. Tad mēs nospriedām, ka mums ir jātaisa savi veikali. Kāpēc mums jāļauj viņiem pelnīt? Būs kaut kāds labums cilvēkiem un arī Laimai. Mēs pakāpeniski izveidojām veikalu tīklu. Mums ir vēstule no Godmaņa, kur viņš atļauj atvērt veikalus. Arī [Alfreds] Rubiks mūs atbalstīja par veikalu tīkliem. Bet no Lauksaimniecības ministrijas nekādu palīdzību neesam saņēmuši.
Mums bija grūtības juku laikā ar strādāšanu. Krievu laikā kakao pupas mēs saņēmām no Krievijas. Apgādes sistēma bija tāda — kakao pupas nekur tuvumā neaug, tās tika vestas no āfrikas un Amerikas. Krievijā bija tāda sistēma — nopērk kuģi ar kakao pupām, un viņš nāk pa jūras ceļu. Viens ceļš bija caur mums. Ieveda Ventspils vai Rīgas ostā. Pēc tam ar vagoniem sūtīja tālāk uz Krieviju. Mēs saņēmām pupas no kuģa. Labums bija tāds, ka mums kakao pupas vienmēr bija. Juku laikā Krievija mums tā kakao pupas vairs nedeva. Mums bija nelielas rezerves, bet bez kakao pupām šokolādi uztaisīt nevar. Ko tik mēs nedarījām! Mēs taisījām balto šokolādi, kādreiz bija sakrājies kakao sviests, kuru var izmantot, lai vismaz kaut kāda piegarša ir. Bija ļoti grūti, bet no saviem ministrijas kungiem nekādu informāciju vai palīdzību nevarēja dabūt. Visādos veidos prātojām, kā tikt pie pamatizejvielas.
Viena ideja bija saistīties ar ārzemju kolēģiem, kas jau iepērk kakao pupas, un vienoties, ka viņi daļu iepirks priekš mums. Mēs nodibinājām kontaktus ar zviedru šokolādes ražotāju Marabou, viņiem ir četras ražotnes. Mums bija nodomu protokoli, iesniedzām Lauksaimniecības ministrijā papīru. Priekšlikums paredzēja, ka Marabou nāk ar savu kapitālu un kļūst par Laimas līdzīpašnieku. Tas viss tika nokārtots, bet mums Šķēle aizlika kāju priekšā. Kad Marabou ģenerāldirektors aizbrauca uz Lauksaimniecības ministriju uz tikšanos ar Šķēli vai Ģēģeru, viņi vienkārši nepiedalījās šajās sarunās. Man pateica, ka to nedrīkst darīt. Zviedru firma nospļāvās un pēc pievienošanās Kraft Foods pārvācās uz Lietuvu. Tur bija tāda maza rūp-nīciņa, ieguldīja ap 12 miljoniem jaunās iekārtās un tagad ražo Karūnu. Tas mums aizgāja garām.
Otrs variants, kā mēs domājām tikt pie kakao pupām, — to izdomāja Pārtikas apgādes pārvalde. Viņi izdomāja — kādēļ mums sūtīt uz Krieviju kakao pupas, sūtīsim jau gatavu šokolādes masu. Pusfabrikātus. Ar viņu palīdzību tika iepirktas trīs pamatprodukcijas ražošanas līnijas, kur katra varēja ražot piecus tūkstošus tonnu gadā. Toreiz pieci tūkstoši tonnu bija Laimas ražošanas jauda. Iekārtas tika noliktas Latvijas Balzamā. Toreiz [Mihails] Gorbačovs bija kritis uz dzeršanas samazināšanu, un palika neizmantota liela ēka Latvijas Balzamā. Nospriedām, ka tur jātaisa Laimas filiāle. Uzstādītas iekārtas netika. Tur bija vajadzīgas vēl dažas komponentes. Tad nāca priekšlikums, ka varētu ražot Uzvarā, jo tur arī pienāca klāt dzelzceļa līnija. Bet mums to aizliedza.
– Kurš?
– Nu, atkal Šķēle un Ģēģers. Kad mani padzina no darba, es skatījos, kas notiek ar tām iekārtām. Tā bija liela vērtība — vairāki miljoni. Šīs iekārtas Šķēle ar saviem kompanjoniem, varu vienu konkrēti nosaukt — Hokeja federācijas priekšnieks, abi divi nocenoja iekārtas, it kā tās būtu bijušas lietotas, un pārdeva atpakaļ uz Vāciju. Un naudu iebāza kabatā. Tur arī G–24 pazuda. Es nezinu, kādas tur tās kombinācijas, zinu tikai, ka presē bija rakstīts, ka viņš un [Kirovs] Lipmans to G–24 ņēmuši un nav atdevuši. Mani informēja darbinieki, ka iekārtas nocenotas un nosūtītas atpakaļ uz Vāciju. Nauda uzņēmumā, protams, nenonāca.
– Jūs teicāt, ka iesniedzāt Lauksaimniecības ministrijai privatizācijas priekšlikumus. Kādas bija ministrijas atbildes?
– Nekādas.
– Vai tad, kad jūs strādājāt Laimā, bija jūtams, ka uzņēmumu varētu būt iekārojis Šķēle?
– Nē. Tas viss tika darīts lielā slepenībā. Man kādā sanāksmē teica, ka es par daudz informējot sabiedrību. Te ir vēstule, kur es rakstu Ģēģeram, ka nesaņemu nekādas atbildes.
– Kā tad Šķēle varēja zināt, ka uzņēmums ir tik stabils un labi strādājošs, ja ne reizi nebija tur bijis? Tikai no atskaitēm?
– Protams. Viņiem bija visa informācija. Mums bija ideja, ka mēs varētu pirkt kakao pupas no tiem, kuri paši audzē. Mēs lūdzām valdību, lai tos līdzekļus, ko firma samaksās par privatizāciju, atļauj izmantot kopuzņēmuma dibināšanai ar kādu kakao pupu audzētāju. Viens no privatizācijas priekšlikumiem bija tāds, ka tiek izveidota valsts akciju sabiedrība Laima, bet uz veikalu tīkla bāzes nodibinājām savu akciju sabiedrību un nosaucām par Laimīti. Lai tā ar savu bilanci nejaucas un lai mums nepārmet, ka mēs tur kaut ko prasām no valsts.
– Jūs ļoti pārliecināti izsakāt viedokli, ka Šķēle neļāva kolektīvam privatizēt Laimu. Kas jums liek tā domāt?
– Visam pamatā ir kaut kāda ieinteresētība. Pēc atlaišanas man bija baigā depresija. Es nevarēju saprast, kā tas var notikt. Pašu neatkarīgā valstī notiek šādas lietas. Es visur vainoju sevi — kaut ko neesmu izdarījis kā vajag. Kad kļuva zināms, ka Laimu privatizējis Ave Lat, aiz kura stāvot Šķēle, tad man viss bija skaidrs. Mums tik daudz tika likta kāja priekšā. Te ir argumentācija par tām kakao pupām un šokolādes masas ražošanu.
Mani padzina tieši manā dzimšanas dienā, un te ir viens no pēdējiem lūgumiem veidot kopā ar Marabou akciju sabiedrību. Es vēl cīnījos, lai atrastu Laimai papildu telpas. Pilsētas centrā bija grūti atrast papildu teritoriju attīstībai. Biju atradis rūpnīcu, kur ražoja militāras lietas, es biju noskatījis, ka tā varētu noderēt Laimai. Bet tas viss iesprūda ministrijā. Ir dokuments, ka tiek nodots Lauksaimniecības ministrijai, bet līdz Laimai tas nenonāca.
Šī ir pavēle, kur Ģēģers uzrakstījis, ka vajag privatizācijas komisiju, diemžēl par komisijas priekšsēdētāju iebāzis Šķēli, kurš, kā es uzskatu, privatizēja sev.