Vienlaikus notika arī tiem laikiem gana nopietnas pārrunas ar potenciāliem ārvalstu investoriem — re, piemēram, nodomu protokols par Laimas un Zviedrijas kompānijas Marabou pārstāvju sarunām Rīgā, 1991. gada septembrī:
"Firmu Laima sarunās pārstāvēja ģenerāldirektors Elmārs Gozītis, firmu Marabou — tās Austrumeiropas eksporta menedžeris Jānis Ritums.
Sarunu gaitā abas puses vienojās izskatīt iespējas uzsākt sadarbību sekojošos virzienos.
1. Izskatīt jautājumu par kopuzņēmuma dibināšanu košļājamās gumi-jas ražošanai.
Šīs ražotnes vajadzībām Laima nodrošina ražošanai piemērotas telpas (no 1000 līdz 2000 m2), infrastruktūru, darba spēku, ražošanas organizāciju, vairākus izejvielu komponentus (cukurs, esences, u. c.), kā arī apņemas organizēt šīs produkcijas realizāciju Latvijas, pārējo Baltijas valstu un arī PSRS tirgū.
Marabou savukārt nodrošina šo ražotni ar tehnoloģisko iekārtu (jaunu vai lietotu), bāzes komponentiem, kā arī ar iepakojumu.
2. Laima ir gatava uzņemties Marabou produktu realizēšanu Latvijā, citās Baltijas valstīs un Padomju Savienībā. Lai pārbaudītu šīs produkcijas noieta iespējas, Laima vēlas saņemt firmas Marabou izstrādājumus (4—5 veidus) 500—1000 kg apmērā. Šī piegāde būs ar noteikumiem CIF Rīga ar samaksu brīvi konvertējamā valūtā 60 dienu laikā. Marabou vistuvākā laikā (30 dienas) atsūtīs piedāvājumu ar cenām.
3. Abas puses izskatīs iespējas kopīgi izmantot vienu no Laimas ražošanas līnijām ( Winkbr–Dunnebier, 1990) konfekšu Asorti ražošanai. Līnijas jauda ir 14 tonnas divās maiņās, gadā — 3500 tonnas.
Šī projekta īstenošanai Laima dod tehnoloģisko līniju, infrastruktūru, darba spēku, bet Marabou — kakao pupiņas un iepakojumu. Norēķināšanās par Marabou piegādēm notiek brīvi konvertējamā valūtā (pastāv iespēja izveidot kopuzņēmumu).
4. Abas puses izskatīs iespējas kopīgi izmantot firmas Laima tehnoloģisko līniju ( Carle Montanari, 1985) šokolādes tāfelīšu ražošanai. Līnijas jauda 10 tonnas divās maiņās, jauda gadā 2500 tonnas.
Pastāv iespējas:
a) ražot kopēju produktu ar vietējām izejvielām (izņemot kakao pupiņas), Laima piedalās ar tehnoloģisko iekārtu infrastruktūru, darba spēku, Marabou ar kakao pupiņām un iepakojumu;
b) ražot kādu no Marabou produktiem pārdošanai Latvijā, pārējās Baltijas valstīs un Padomju Savienībā, kā arī Marabou tradicionālajā tirgū. Arī šeit iespējama kopuzņēmuma izveidošana.
5. Laima vistuvākajā laikā tiek pārveidota par akciju sabiedrību. Šajā sakarībā firmai Marabou tiek piedāvāts kļūt par šīs akciju sabiedrības līdzīpašnieku ar maksimālo akciju daudzumu 20%. Akciju sabiedrības kopējais kapitāls ir 22,7 milj. rbļ. Valūtas kurss šai iespējamai transakcijai tiks precizēts vēlāk.
Laima vēlas iepriekš saņemt sīkāku informāciju par firmas Marabou darbību un ekonomisko stāvokli (gada atskaite vai tml.). Marabou līdzīpašums akciju sabiedrībā Laima var realizēties arī kā tās piedalīšanās projektos, kas izklāstīti punktos 1, 3, 4 šajā nodomu protokolā.
6. Laima vēlas izmantot firmas Marabou zināšanas un kompotenci tādās nozarēs kā mārketings, tirgus ekonomika un modernā ražošanas tehnoloģija.
7. Laima ierosina organizēt abpusējus iepazīšanās braucienus firmu darbiniekiem ar mērķi iepazīt uzņēmumu darbības veidu un pārējos dzīves apstākļus katrā no valstīm. Katra puse sedz savus ceļa izdevumus un pretējās puses uzturēšanās izdevumus savā zemē. [..]
9. Abas firmas centīsies panākt savu zemju valdību labvēlīgu attieksmi un atbalstu šiem sadarbības projektiem."
Taču laiks gāja, bet Latvijas valsts stūrgalvīgi izlikās nemanām nevienu no Laimas vadības un darba kolektīva ierosmēm. Vienīgā liecība par kādu amatpersonu reakciju — lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka Andra Šķēles 1992. gada 1. aprīļa pavēle "Par valsts firmas Laima privatizāciju", ar kuru tiek izveidota speciāla darba grupa: lai "objektīvi novērtētu akciju sabiedrības Laimīte priekšlikumu privatizēt valsts ražošanas — tirdzniecības firmu Laima", darba grupai nepilnu divu nedēļu laikā tika uzdots "izvērtēt valsts firmas Laima un akciju sabiedrības Laimīte sadarbības rezultātus un līdz š. g. 13. aprīlim iesniegt priekšlikumus izskatīšanai ministrijas operatīvajā sanāksmē".
Zīmīgi, ka dokumenti par darba grupas atzinumu un Andra Šķēles lēmumu šajā jautājumā jau atkal ir mistiski pazuduši. Tomēr par tiem netieši liecina vēl viena Elmāra Gozīša vēstule — 1992. gada 29. oktobrī tā adresēta lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram:
"Baltijas valstu starpā lauksaimnieciska rakstura objektu privatizācijā Latvijas Republika iet priekšgalā, ko nevarētu teikt par rūpnieciska rakstura objektu privatizāciju, kaut gan esošā likumdošana ļauj ar attiecīgu pieeju risināt šos jautājumus jau šobrīd.
No iesniegtajiem sešiem vairāku gadu laikā privatizācijas projektiem tālāku risinājumu un pat atbildi neesam saņēmuši ne uz vienu, tanī skaitā arī šogad iesniegtajiem (š. g. 18. februāra vēstule Nr. 202/1–1/–2 un š. g. 22. septembra vēstule Nr. 849/1). Tāpat uzmanību nav izpelnījusies mūsu "Programma iziešanai no krīzes situācijas 1993. gadam" (š. g. 9. oktobra vēstule Nr. 892/1–1). Līdz ar to netiek dota arī principiāla piekrišana zviedru partnera — firmas Marabou iespējām veikt investīcijas Laimā. Šī firma jau gadu gaida problēmas risinājumu.
Laima neatkarības gados bija akciju sabiedrība. Arī nodarbojoties ar firmas veikalu tīklu, esam uzkrājuši zināmu pieredzi šādai saimniekošanas sistēmai.
Lūdzam Jūs dot norādījumus šo jautājumu operatīvai izskatīšanai un risināšanai. Mūsu kolektīvs ļoti vēlētos sākt saimniekošanu kā akciju sabiedrība ar 1993. gada 1. janvāri."
Vai panaivais Elmārs Gozītis ar darba kolektīvu vēlējās kaut ko neiespējamu — ko tādu, kas tābrīža likumdošanā vispār nebija paredzēts? Nē, nekādā ziņā: kā rāda septiņus gadus vēlāk pieņemtais Privatizācijas aģentūras valdes lēmums — faktiski atskaite par Laimas privatizācijas pabeigšanu, uzņēmums tika nodots privatizācijai ar Ministru padomes 1992. gada 10. augusta lēmumu Nr. 317 "Par privatizējamo valsts īpašuma objektu (uzņēmumu) sarakstiem". Savukārt privatizēta Laima tika saskaņā ar 1992. gada 16. jūnija likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" un 1992. gada 7. jūlija likumu "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās". Tātad — visi būtiskie lēmumi un likumi 1992. gadā bija jau pieņemti, taču... Elmāra Gozīša un kompānijas pieteikumi neizrādījās tie īstie, gaidītie un vajadzīgie.