Vairāk nevienu šādu vēstuli Laimas direktors ne valdībai, ne Lauksaimniecības ministrijas vadībai tā arī nespēja nosūtīt: 1992. gada decembrī, kā jau minēts, ministrija Elmāru Gozīti paklusām aizsūtīja pensijā, publiski pieminot gan pastāvošu interešu konfliktu, pašam piedaloties jau pieminētajā uzņēmumā Laimīte, gan pagalam neveiksmīgo Laimas projektu, mēģinot Ugandā iegādāties saldajai produkcijai nepieciešamās izejvielas. Pēdējais bija retais gadījums, par kuru publiski izteicās arī ministra vietnieks Andris Šķēle: "Te nu redzam, ka jālūdz palīdzība un konsultācijas mūsu diplomātiskajiem vīriem, kas par ārvalstīm tomēr zina daudz vairāk."
Un tad... jā, un tad dīvainā kārtā jau dažus mēnešus pēc Elmāra Gozīša aizsūtīšanas pensijā privatizācijas lietas sāka strauji virzīties uz priekšu. 1993. gada aprīlī dienas gaismu ieraudzīja pavēle, ar kuru tika apstiprināta valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima privatizācijas komisija ar Lauksaimniecības ministrijas Agrārās reformas pārvaldes sektora vadītāju Ilzi Martinsoni priekšgalā (vēlāk mēs ar šo kundzi un viņas kolēģi Anitu Elksni sastapsimies itin bieži).
Vēl brīnumaināk, ka jau tajā pašā aprīlī tika izdota Lauksaimniecības ministrijas pavēle (iesniedzēja — tā pati Ilze Martinsone; cita starpā saskaņota arī ar mūsu galveno varoni), un izrādījās, ka vajadzības gadījumā privatizācijas process var norisēt arī ļoti strauji un ka reizēm ministrija var rīkoties ļoti operatīvi un atsaucīgi. Lūk, pavēles teksts:
"Atbilstoši Latvijas Republikas likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" un saskaņā ar Lauksaimniecības ministrijas privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas 1993. gada 30. marta sēdes lēmumu Nr. 2, pavēlu:
1. Apstiprināt firmas Laima ģenerāldirektora I. Kalvišķa, galvenās ekonomistes R. Turlas, ekonomikas daļas priekšnieces V. Veinaldes, kadru juridiskās daļas priekšnieka M. Vitkovska, direktora vietnieka reklāmas jautājumos D. Zelmeņa un galvenās grāmatvedes vietnieces A. Cēsnieces izstrādāto Valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima privatizācijas projektu, kurš paredz pārveidot valsts ražošanas–tirdzniecības firmu Laima par akciju sabiedrību Laima ar šādu kapitāla sadalījumu:
— 5% no sabiedrības kapitāla nodot Latvijas Republikas pensiju fondam;
— 25% no sabiedrības kapitāla realizēt par sertifikātiem;
— 50% no sabiedrības kapitāla rezervēt uz 3 gadiem uzņēmuma saimnieciskajiem partneriem;
— 20% sabiedrības kapitāla realizēt uzņēmuma darbiniekiem."
Vēl trīs mēnešus vēlāk, 1993. gada 29. jūlijā Andris Šķēle jau kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs izdeva pavēli Nr. 377, ar kuru tika pielikts punkts jautājumam par Laimas akciju sadalījumu: "5% nodot pensiju fondam, 25% pārdot par sertifikātiem (t. sk. pusi uzņēmuma darbiniekiem), 20% pārdot uzņēmuma darbiniekiem par naudu, 50% pārdot saimnieciskiem partneriem 3 gadu laikā."
Tātad: ja iepriekš Elmāra Gozīša un darba kolektīva privatizācijas priekšlikumi ministrijā laikam jau tika vienkārši ignorēti, tad tagad, līdz ar jauna uzņēmuma ģenerāldirektora iecelšanu (uzminiet nu, vai ministrijā ir saglabājies kaut viens dokuments par direktora izvēli un apstiprināšanu!) viss atrisinājās dažu mēnešu laikā. Faktiski nekavējoties tika atrisināts arī jautājums par saimnieciskajiem partneriem, kam pārdot uzņēmuma kontrolpaketi.
"Neērtie" iepriekšējās vadības organizētie investori, kuri "pareizajos" privatizācijas plānos acīmredzot neietilpa tāpat kā Elmārs Gozītis un darba kolektīvs, bija laimīgi atbiruši — vienā no pirmajām privatizācijas komisijas sēdēm jaunais Laimas ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis paziņoja, ka Marabou interese par Latvijas uzņēmumu esot izzudusi līdz ar zviedru kompānijas īpašnieku maiņu.
Taču jau 1993. gada sākumā, faktiski uzreiz pēc vadības maiņas pie apvāršņa bija parādījušies jauni "saimnieciskie partneri", kuriem atbilstīgi likumdošanai bija tiesības uz nozīmīgu privatizējama valsts uzņēmuma daļu. Ivars Kalvišķis privatizācijas komisiju varēja oficiāli informēt, ka Laima sadarbojoties ar 200—300 kompānijām un katru dienu pienākot četri pieci zvani no vietējiem uzņēmumiem un tikpat no ārvalstu, bet nopietna un ilgstošāka sadarbība esot izveidojusies tikai ar trīs uzņēmumiem. Tiesa, arī no tiem divi — tostarp Centrālā savienība Turība, tobrīd vēl iespaidīgs ekonomiskais veidojums, kuras veikalos tika pārdoti 25—30 procenti Laimas produkcijas, — nekādi īpaši perspektīvie neesot. Toties trešais... un te mēs pirmo, bet ne pēdējo reizi saskaramies ar vēlāk tik pazīstamo nosaukumu Ave Lat.
Lūk, 1992. gada 13. janvārī dibinātās SIA Ave Lat direktora Ērika Masteiko — tobrīd tāpat plašākai sabiedrībai pilnīgi nezināma cilvēka — parakstītais "Investīciju plāns":
"Pamatojoties uz nodomu protokolu par sadarbību konditorejas izstrādājumu ražošanā, kas noslēgts 1993. gada 27. janvārī, Nomas līgumu, kas noslēgts 1993. gada 03. martā, un Uzņēmuma līgumu, kas noslēgts 1993. gada 05. martā, SIA Ave Lat paredz investēt līdzekļus konditorejas izstrādājumu ražošanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai VRTF Laima.
1. Iepakošanas tehnoloģiskā procesa modernizēšanai ir paredzēts uzstādīt Snikera tipa pakojamo mašīnu un konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas mašīnu par kopējo summu 300 000 USD, kā arī paredzēts uz-stādīt produkcijas svītrzīmju kodēšanas iekārtu par kopējo summu 120 000 USD.
2. Ražošanas un vadības uzdevumu automatizācijai tiek plānots ieviest automatizēto grāmatvedības, finansu un ražošanas tehnoloģiskā cikla uzskaites sistēmu.
3. Pēc abu pušu vienošanās SIA Ave Lat būtu gatava investēt līdzekļus divvalču dzirnavu iegādei par kopējo summu 190 000 DM.
Augstāk minētās iekārtas SIA Ave Lat paredz investēt tuvāko divu gadu laikā."
Tātad — 1993. gada sākumā Ave Lat tikai noslēdza ar Laimas jauno vadību nodomu protokolu un vēl divus līgumus. Taču ar to pilnīgi pietika, lai jau pāris mēnešus vēlāk Ave Lat tiktu atzīta par to perspektīvo Laimas saimniecisko partneri, kam vajadzētu dot tiesības par lētu naudu (kāpēc lētu? nonāksim arī līdz tam) iegādāties uzņēmuma akciju paketi.
Tiesa, līdz rudenim Ave Lat jau bija veicis Laimā zināmus ieguldījumus, ļaujot Ērikam Masteiko vēlāk presei apgalvot: "Mēs spējām kopā ar Laimas speciālistiem vispirms atrast iekārtu konfekšu saiņošanai, pēc tam finanses. Tagad tā saiņo konfekti Miks. Iegādājāmies iekārtu, ko uzstādīja Laimā, tā kļuvām par sadarbības partneriem. Vēl piemērs — tolaik pasaulē jau pietiekami populāra bija kārbu celofanizēšana. Bijām pirmie, kas Baltijas valstīs uzstādīja tādu iekārtu un celofanizējām Asorti kārbas, gūstot pietiekami lielu efektu — spējām palielināt realizācijas laiku."