Ieguldījumu kopapjoms gan tikai vairākas reizes pārsniedza Andra Šķēles podu iegādes kopsummu, taču ar tiem pietika, lai Ēriks Masteiko jau varētu būt faktiski drošs par iecerētā mērķa sasniegšanu — lūk, 1993. gada oktobrī notikušās privatizācijas komisijas sēdes protokols:
"Uzņēmuma direktors I. Kalvišķis informē, ka uz komisijas sēdi ir ieradies SIA Ave Lat direktors Ē. Masteiko.
Ē. Masteiko iesniedz komisijai sabiedrības reģistrācijas apliecības kopiju un iepazīstina ar firmas statūtos noteiktajiem darbības veidiem.
V. Nesaule interesējas, ar kādam firmām SIA Ave Lat sadarbojas. Ē. Masteiko min ārzemju firmas Tetra–Pak, Alfa Laval, Nestle, kas sabiedrībai piegādā informāciju par jaunākajām pakošanas mašīnām pasaulē, par iespējām tās iegādāties un modeļiem, kuru izmantošana būtu perspektīva, ņemot vērā konkrētos ekonomiskos apstākļus.
I. Auziņa interesējas par paredzamo noieta tirgu. Ē. Masteiko norāda, ka Ave Lat ir plašas noieta iespējas Baltkrievijā, kuras pilsonis ir viens no sabiedrības dalībniekiem. Labs pieprasījums pēc Laimas produkcijas ir arī Krievijā. Firma jau veic preču piegādi Krievijai, kā norēķinu līdzekli saņemot no Krievijas kokmateriālus.
I. Martinsone lūdz Ē. Masteiko precizēt SIA Ave Lat dalībnieku sastāvu.
Ē. Masteiko paskaidro, ka sabiedrības dibinātāji ir trīs Latvijas Republikas pilsoņi. Baltkrievijas pilsonis ir tikai SIA dalībnieks, kuram saskaņā ar sabiedrības dibināšanas dokumentiem ir ierobežotas tiesības.
I. Martinsone lūdz firmas pārstāvi sīkāk informēt par savu sadarbību ar Laimu un plānotajām investīcijām.
Ē. Masteiko norāda, ka līdz šai dienai, faktiski bez kādām garantijām no Laimas puses firma jau ir ieguldījusi VRTF 57 000 DM un 30 000 $ svītru kodēšanas iekārtas iegādei. Vēl plānots iemaksāt 12 000 $. Kopējais paredzamais investīciju lielums par pamatu ņemot jau noslēgto sadarbības līgumu — 150 000 $.
I. Driksna precizē, kāpēc šādus naudas ieguldījumus jaunu tehnoloģisko iekārtu iegādei nevarēja izdarīt pati rūpnīca Laima, kurai trūkst apgrozāmo līdzekļu, pie 100% iekārtu priekšapmaksas, ko pieprasa ārvalstis, nevar atļauties iesaldēt šos līdzekļus uz gadu.
V. Nesaule lūdz informēt, cik modernas iekārtas, vadoties no pasaules standartiem, ir iegādājusies firma Ave Lat.
I. Kalvišķis paskaidro, ka iekārtas ir vienas no modernākajām, lai gan nav paši pēdējie modeļi.
Komisijas locekļi debatē par firmai Ave Lat pārdodamo akciju daudzumu. I. Auziņa ierosina pārdot 25%. V. Nesaule un I. Martinsone iebilst, norādot, ka optimālais pārdodamo akciju daudzums ir 30%, motivējot savu viedokli ar to, ka visus būtiskos lēmumus akciju sabiedrība pieņem ar 3/4 balsu. Ja valsts īpašumā paliek 30% akciju, bet kopā ar pensiju fondu — 35%, būtiska lēmuma pieņemšana kļūst praktiski neiespējama."
Rezultātā privatizācijas komisija jau tajā pašā 1993. gada oktobrī nobalsoja par iespēju Ave Lat iegādāties 30% Laimas akciju. Turklāt ar to Ave Lat iespējas tikt pie Laimas akcijām nebeidzās: vienā no privatizācijas komisijas sēdēm dzirdīgas ausis atrada ierosinājums "nepaplašināt akcionāru loku un vēl neparakstītas akcijas, kuras saskaņā ar privatizācijas projektu ir jārealizē par sertifikātiem, pārdot tām personām, kuras uz akcijām jau ir parakstījušās vai strādās nākošajā akciju sabiedrībā. Kā iespējamos pretendentus uz akciju iegādi L. Skrebelis min nākošās akciju sabiedrības menedžmenta grupu vai nākošā saimnieciskā partnera SIA Ave Lat dalībniekus un strādājošos".
(Kāpēc "saldās" akcijas vispār palika pāri? Viens no iespējamiem iemesliem: privatizācijas nolikumā kaut kā pilnīgi "nejauši" bija ierakstījies, ka informāciju par parakstīšanos uz akcijām tikai piecu darba dienu laikā nevis izziņo masu saziņas līdzekļos, bet vienkārši izvieto rūpnīcā, līdz ar ko bijušie darbinieki — pensionāri, kuri, protams, ik pārdienas dzimto Laimu neapmeklēja, par viņiem doto iespēju varēja arī nemaz neuzzināt.) Protams, viena lieta — iespēja tikt pie akcijām, cita — šo akciju cena.
Tāpat viena lieta — zināt, kādi naudas līdzekļi ir uzņēmuma rīcībā, kāda ir tā peļņa un produkcijas noieta perspektīvas, bet cita — zinātniski un pamatoti, tā, lai nevienam neienāk prātā ko apstrīdēt, novērtēt uzņēmumu un noteikt tā privatizācijas cenu. Viens no vērtētājiem, kas tā vai citādi piedalījies gandrīz visu privatizējamo pārtikas rūpniecības uzņēmumu vērtēšanā, ir tagadējā AS BDO Invest Rīga, kas deviņdesmito gadu pirmajā pusē saucās vienkārši SIA Invest Rīga. Apjautāsimies tās pārstāvim Andrim Deniņam — kā tad viņš tagad skaidrotu toreiz izmantoto metodiku un tās rezultātus.
– Kā jūs tikāt pie pasūtinājumiem vērtēt privatizējamos uzņēmumus?
– Tas notika konkursa kārtībā. Tajā laikā mēs bijām vienīgā firma, kurai bija zināma pieredze un kvalificēti cilvēki gan no ekonomiskās, gan tehniskās puses, jo bija nepieciešamas kā ekonomiskās zināšanas, tā arī tehniskās puses pārzināšana. Mēs bijām pirmie visā valstī, kas sāka nodarboties ar uzņēmumu vērtēšanu. Uz šīs bāzes pēc tam izveidojās vesela nozare. Kad uzņēmumi tika privatizēti caur Privatizācijas aģentūru, nevis nozaru ministrijām, tad arī šeit liels konkurss bija. Mēs nemaz nevarējām tur nebūt.
– Kādas kompānijas vēl piedalījās konkursā?
– Man grūti pateikt. Lielas daļas no tām šodien vairs nemaz nav. Pēc tam atkārtoti konkursi bija, bet liela daļa šo firmu vairs nebija. Atceros, ka piedalījās SIA Grāmatvedis, Invest Rīga. Bija konkurss, kura kārtībā tika atlasītas firmas, kas var sniegt šos pakalpojumus. Pēc tam Privatizācijas aģentūras vadība slēdza līgumus ar šīm kompānijām par katru uzņēmumu atsevišķi. Bija atlasītas piecas kompānijas. Izvēli, kurš veiks novērtējumu, veica aģentūras valde.
– Kā tas gadījās, ka uzņēmumus, kurus privatizēja, tā sacīt, "Šķēle", vērtējāt tieši jūs?
– Diez vai tas tā ir. Mēs jau strādājām arī tajā laikā, kad aģentūra vēl nebija izveidota. Toreiz uzņēmumus privatizēja nozaru ministrijas. Gan Transporta ministrija, gan Lauksaimniecības ministrija. Kurās nozarēs aktīvāk privatizācijas process tika sākts, tur arī piesaistīja ekspertus. Šajā periodā privatizācijas process un pamatoti notika tieši Zemkopības ministrijā. Praktiski mēs bijām vienīgā profesionālā kompānija. Vēl bija Inter Audits, kas bija valsts kompānija. Lielās auditorfirmas Latvijā ienāca tikai pēc tam.
No visām lielajām auditorkompānijām man ir piedāvāts iekļauties to sastāvā, bet es zināju profesionalitāti un izglītību. Es vienlaikus esmu bijis praksē gan Amerikā, gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā. Arī aspirantūrā papildinājis zināšanas. Kā šis process sākās Latvijā? Mans kolēģis, ar kuru es sastapos aspirantūrā Pēterburgā, bija sācis uzņēmumu vērtēšanu Polijā, kur arī notika privatizācijas process. Viens no pirmajiem uzņēmumiem, kurš pasūtīja uzņēmuma vērtējumu, bija EBB, kurš privatizēja Energoremontu. Tas bija viens no pirmajiem darbiem. Vēl viens no pirmajiem darbiem bija Olainfarm, toreiz bija [Ilmārs] Penkes kungs ģenerāldirektors. Šos darbus mēs veicām kopā ar poļiem. Mēs izstrādājām metodikas, ir sarakstītas grāmatas par to.