– Vai jūs varat izstāstīt metodiku, kā tika vērtēti uzņēmumi?
– Toreiz vērtēja, ņemot vērā pamatlīdzekļu tirgus vērtību. Vēl bija izstrādāti ekonomiskie nosacījumi, jo katra pamatlīdzekļu summa nav uzņēmuma vērtība, par kuru tas būtu jāprivatizē. Ja uzņēmums nestrādā, tad kāda ir uzņēmuma vērtība? Nulle. Vērtības zemei un ēkām gāja uz augšu pēdējos desmit gados. Ēkām un būvēm tika noteiktas būvizmaksu vērtības jeb tā saucamā izmaksu aizstāšanas metode. Pēc tam tika veiktas korekcijas, bija izstrādāts nolikums, kas bija apstiprināts Ekonomikas ministrijā. [Andrejs] Tiknusa kungs darbojās ar šo metodiku. Šī metodika tika apstiprināta Ministru kabinetā, un atbilstoši šai metodikai mēs arī vērtējām. Atsevišķām ministrijām arī sākumā bija metodikas nostādnes, kas bija jāievēro.
Mēs noteicām pamatlīdzekļu tirgus vērtību, par ēkām un būvēm bija izmaksu aizstāšanas metodika, pēc tam bija ekonomiskie koeficienti, ņemot vērā ekonomiskos nosacījumus, vai uzņēmumam ir attīstības iespējas un tirgus, vai uzņēmuma tehnoloģija atbilst šodienas prasībām utt. Nauda, kas bija likvidīts numur viens, tika ņemta vērā. Un debitoru un kreditoru saistības. Bija nostādnes arī no citiem ekonomistiem.
Es esmu ne tikai profesionāls vērtētājs un biznesmenis, man ir arī akadēmiskais grāds un izglītība ekonomikā. Es vēl šodien esmu Latvijas Universitātes profesors. Stabilizējoties ekonomikai, mēs arī šodien esam nonākuši vērtēšanā pie naudas plūsmas metodikas pamatizmantošanu novērtēšanā. Bet ir atsevišķi gadījumi, kad naudas plūsmas metodika neder, tas ir uzņēmumiem, kas nav tirgus priekšmets vai objekts. Tad ir jāizmanto atvasinājumi. Pamatā toreiz bija pamatlīdzekļi, kas tika koriģēti ar koeficientiem, kas bija ekonomiski pamatoti.
– Kas uzņēmās atbildību par vērtējumiem?
– Par vērtējumiem atbildību uzņēmās atbildību privatizācijas komisija.
Mēs vienmēr arī esam uzņēmušies atbildību līguma ietvaros. Vērtēja vienmēr vairāku cilvēku grupa, nevis viens cilvēks. Šeit ir vesela komanda. Katrā nozarē bija speciālists. Pārtikas pārstrādes uzņēmumos piedalījās cilvēki, kas pārzina ražošanas procesus un tehnoloģiskos procesus. Šodien arī tas nav mainījies.
– Ja toreiz būtu bijušas tās zināšanas, kas jums ir šodien, vai vērtējumi būtu tādi paši?
– Metodiskā pieeja būtu līdzīga. Mēs iegājām pilnīgi jaunā ekonomiskā situācijā un formācijā. Mēs ļoti strauji iegājām jaunā situācijā un tas nebija nekāds pārejas periods. Tur darbojās pilnīgi citi ekonomiskie nosacījumi, un tu nevarēji zināt, vai tavs uzņēmums tur būs spējīgs darboties. Bija ārkārtīgi liels risks tiem, kuri darbojās privatizācijā. Cilvēki, kas darbojās privatizācijā un uzņēmās šo risku privatizēt, — acīmredzot viņiem bija kāds zināšanu uzkrājums katrā atsevišķā nozarē, ka viņi spēra šo soli un apzinājās, ka tas būs izdevīgi. Naudas plūsma tobrīd, mainoties valūtām no rubļiem uz Latvijas rubļiem un latiem, nebija iespējama.
Šodien mēs vērtējumu balstām uz diskontēšanu, bet kā mēs toreiz varējām balstīt uz peļņu piecus gadus uz priekšu? Tas nebija iespējams. Mainījās naudas vienības, un bija pilnīgi neiespējami prognozēt. Privatizēt vai ne, tas bija kompetentu un uzņēmīgu cilvēku rokās. Man ir skumji skatīties, kas notiek, piemēram, Elektrospuldžu rūpnīcā. Ja būtu bijusi pareiza vadība un pārstrukturēšana, tad būtu gan atrasts pircējs, gan novērtēts atbilstoši.
– Gan toreiz, gan tagad ir cilvēki, kuri apgalvo, ka novērtējumi ir bijuši ļoti zemi. Kā jūs to komentētu?
– Tas ir subjektīvs jautājums. Ja mēs kādu vērtējumu veicam un ja ir kādas problēmas un jautājumi, tad liekam galvas kopā. Šeit strādā četri ekonomikas doktori, tas arī ir pamats, lai objektīvo vērtību noteiktu. Mainoties pa piecpadsmit gadiem, tad var šķist, ka tas bija pa velti. Bet arī šie divi simti tūkstoši, četri simti tūkstoši šodienas latos toreiz bija liela nauda. Pirmatnējais uzkrājums vēl nebija izveidojies. Kam šī nauda bija, tas nav manā kompetencē . Tas tika darīts atbilstoši tiem ekonomiskajiem nosacījumiem, kādi bija toreiz. Jā, šodien šīs vērtības ir mainījušās desmitkārtīgi.
– Pēc kādiem kritērijiem vērtējāt mākslas darbus?
– Mēs īstenībā nevērtējām, kā tirgus objekts toreiz tas netika uzskatīts.
Mākslas darbus vērtēt mēs pieaicinājām ekspertus. Vadījāmies no ekspertu slēdzieniem. Es varētu iedomāties, kādi jautājumi varētu rasties.
– Bet, piemēram, ja Jaņa Rozentāla glezna, vērtējot Laimu, ir novērtēta par 200 latiem...
– Tajā laikā varbūt arī tāda bija tā vērtība. Es tikko skatījos, ka ir gleznas, kas ir izsolē pārdotas par piecsimt latiem šodien. Tas ir jāskatās konkrēti. Tā arī nav nekāda cena. Man mājās arī ir Rozentāla glezna, kas ir pirkta salonā, kas arī maksāja dārgāk. Ir jāskatās, kas tā ir par gleznu. Mēs pieaicinājām ekspertus, tas nav mūsu darbības profils. Mēs esam uzņēmumu pamatlīdzekļu, naudas plūsmas un tehnoloģisko procesu vērtētāji.
– Ko jūs pieaicinājāt kā mākslas ekspertus?
– To man grūti pateikt, es to uzreiz nevaru atbildēt, tas bija tik sen. Bija arī tādi gadījumi, kad dažas lietas neparādās sarakstā kā novērtēšanas objekts, jo reizēm privatizācijas komisija mums deva konkrētu sarakstu, kas jānovērtē. Novērtējamo objektu sarakstus deva, pēc tiem mēs arī vadījāmies. Privatizācijas komisija ar savu parakstu atbild par to, kādas ir šīs vērtības. Ar [antikvariāta speciālistu] Artūru Avotiņu arī strādājām.
– Cik lielā mērā, skatoties šodien uz tālaika vērtējumiem, ir jāņem vērā, ka ir pagājis krietns laiks, un jāvērtē ar laika distanci?
– Mēs skatāmies uz visu mūsu ekonomiku un dzīvi, un tieši tādā pašā griezienā jāvērtē vērtētāju profesionālā darbība. Skaidrs, ja mēs apskatām tās grāmatas, ko mēs tolaik rakstījām, tad var redzēt, kā tas viss ir pilnveidojies. Tā ir vesela nozare, ko mēs esam izveidojuši.
Protams, šodien tas šķiet savādāk, bet atbilstoši tā laika situācijai un zināšanām varu pateikt, ka tika darīts metodiski precīzi. Kad tu esi izgājis cauri tūkstošiem uzņēmumu, tad tu skaties uz šo procesu citādāk, bet toreiz tika vērtēts ar tām zināšanām, kādas bija. Tas bija pietiekami pamatoti un objektīvi. Bija arī cita ekonomiska pieeja, ka jāliek visi uzņēmumi uz izsoli un tur jau tirgus vērtība parādīsies. Tur parādītos gan Latgalītes un Zīlītes, kā tas bija finanšu sektorā. Tieši tā būtu, ja tiktu palaists bez atbildīgas personas vai privatizācijas komisijas vadītāja atbildības par vērtību. Tad cilvēks, kas kaut ko būtu iegādājies, pat nezinātu, ka viņam pieder kaut kas par vienu latu. Uzņēmumu, kura vērtība šodien varbūt ir miljoni.
Es zinu, ka nedrīkst atlaist visu vaļā ar domu, ka tirgus pats atrisinās. Toreiz jau nebija tirgus. Un būsim godīgi, paskatīsimies, kāda bija tā sabiedrība biznesā, kas tolaik darbojās. Tur bija dažādas biznesa kultūras un bija arī visādi krimināli formējumi. Ja tas viss būtu palaists pilnīgi vaļā, tad šodien būtu pilnīgi cita situācija...