Viss glīti un saprotami, vai ne? Tad kā varēja gadīties, ka viss uzņēmums Laima tika novērtēts par nieka miljonu latu (ja precīzi, tad miljonu un vēl deviņdesmit tūkstošiem)? Un ne jau tikai Laima vien oficiālo valstisko vērtētāju acīs izrādījās kapeiku cenā. Lūk, ilustrācijai — uzņēmuma Baltmaiznieks 3. maizes fabrikas mantas vērtējums 1993. gada septembrī: metinātāja kombinezona vērtība inventarizācijas komisijas skatījumā — 49 santīmi, kleitas — 17 santīmi, zābaku — 21 santīms, bikšu — 62 santīmi, seifa — 6 santīmi, telefona aparāta — 17 santīmi, eļļas radiatora — 6 santīmi, galda — 52 santīmi, trīs krēslu — 9 santīmi, karoga — arī 9 santīmi, ledusskapja — veseli 1,86 lati. Rēzeknes dzirnavnieka privatizācija: auto-izkrāvējs tiek novērtēts ar 30 latu, graudu kaltējamais agregāts — 55 lati, miltu fasēšanas automāts — 62 lati, vesela graudu noliktava — 520 latu. Rēzeknes maiznieka privatizācija — tas pats: miltu uzglabāšanas bunkurs — 300 latu, divas elektriskās cepšanas iekārtas — 1800 latu, visas maizes cepšanas ceha iekārtas un mašīnas — 129 tūkstoši latu...
Šo sarakstu varētu turpināt un turpināt. Savukārt jebkuras citas vērtēšanas metodes tika atzītas par nepiemērotām un neizmantojamām — re, piemēram, fragments no tās pašas Ilzes Martinsones vadītās Laimas privatizācijas komisijas sēdes 1993. gada 18. augustā, pieminot uzņēmuma novērtējumu 1,15 miljonu latu apmērā: "Komisija uzskata, ka ekonomiskā stāvokļa nestabilitāte Republikā (inflācijas līmenis, ļoti atšķirīgie banku diskonta procenti, monetārās sistēmas izmaiņas, uzņēmuma ražošanas jaudu izmantošanas pakāpe, ražotās produkcijas cenu būtiskas izmaiņas u. c.) neļauj izmantot peļņas diskontēšanas metodi adekvātai uzņēmuma vērtības noteikšanai." Neļauj — un viss.
Nevajadzētu gan iedomāties, ka arī šīs reižumis atklāti smieklīgās naudiņas pilnībā ienāca tolaik hroniski tukšajā valsts budžetā (tieši 1993. gadā pie valdības ēkas protesta mītiņā pirmoreiz pulcējās vairāki simti pensionāru), — kā nekā daļu summas bija iespējams maksāt privatizācijas sertifikātos. Tā nu nav ko brīnīties par summām, kas uzskaitītas jau pieminētajā daudzus gadus vēlāk pieņemtajā Privatizācijas aģentūras valdes lēmumā par Laimas privatizācijas pabeigšanu: "Samaksa par Valsts ražošanas tirdzniecības firmas Laima privatizācijas rezultātā, saskaņā ar privatizācijas projektu, pārdotajām akcijām izdarīta naudā 545 000 latu apmērā un privatizācijas sertifikātos 243 875,24 latu apmērā jeb 8709,83 privatizācijas sertifikāti..."
Turklāt uzņēmums "pa lēto" vēl nebija vienīgais, kas tika veiksmīgajiem privatizētājiem. Izrādījās — kompānijai, kam it kā trūka naudiņas jaunu iekārtu iegādei, "pēkšņi" ir atklājušies iespaidīgi apgrozāmie līdzekļi. Lūk, fragments no Laimas privatizācijas komisijas sēdes 1993. gada 29. decembrī: "I. Driksna un I. Kalvišķis iepazīstina komisiju ar akciju sabiedrības Laima sākuma bilanci un valsts ražošanas–tirdzniecības firmas Laima slēguma bilanci. Apgrozāmie līdzekļi, kuri tiek pieņemti akciju sabiedrības sākuma bilancē, ievērojami pārsniedz to summu, kas tika iekļauta uzņēmuma nosacītajā cenā. Iepriekšējā komisijas sēdē jau tika nolemts, uz kādiem principiem noformējama šo apgrozāmo līdzekļu summa. Tā sastāda 622 343 Ls un noformējama kā kredīts akciju sabiedrībai Laima." Un... šī tik laimīgi saņemamā kredīta ( Laimas daļa bija 497 tūkstoši latu) atmaksa tika noteikta uz diviem gadiem ar tiem laikiem fantastiski zemu procentu likmi — 15% gadā...
Tiesa, pēc akciju sabiedrības Laima izveides 1993. gada 25. novembrī Ave Lat par 327 tūkstošiem latu bija izdevies iegādāties tikai 30 procentus "saldo" akciju. Taču tālākais, ņemot vērā Laimas jaunās valdes sastāvu (trīs no pieciem tās locekļiem — Ivars Kalvišķis, Jānis Naglis un Ave Lat pārstāvis Normunds Putāns), jau bija tikai, tā sacīt, tehnikas jautājums. Saskaņā ar 1994. gada 22. decembra Laimas valdes sēdes lēmumu papildus tika emitētas 8125 akcijas, par kuru īpašnieku kļuva Ave Lat, lai Laima oficiāli savā īpašumā iegūtu iepriekš Ave Lat iznomātās iekārtas — Snikera tipa pakojamo iekārtu, divas konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas iekārtas, vienu apgriezēju un divus "končus". Šīs iekārtas tika oficiāli novērtētas par 325 tūkstošiem latu — tātad gandrīz trešo daļu no summas, par kādu iepriekš novērtēta visa Laima. Taču arī tas nevienu nemulsināja — jo vairāk tāpēc, ka viss atkal tika nostrādāts pilnīgi likumīgi. Lūk, fragments no valdes sēdes protokola:
"Valdes priekšsēdētājs I. Kalvišķis informē, ka rūpnīcai ražošanas tālākai modernizācijai ir nepieciešami vēl papildus līdzekļi. Diemžēl, piešķirtais G–24 kredīts nesedz rūpnīcas vajadzības. Direktors uzskata, ka nebūtu lietderīgi izmantot kādas bankas kredītu ar patlaban ievērojami lielo kredīta procentu, bet gan citādā veidā piesaistīt sabiedrībai nepieciešamos līdzekļus. Šai nolūkā būtu lietderīgi apspriest jautājumu par pamatkapitāla palielināšanas uzsākšanu ar nosacījumu, ka jaunās — pirmā laidiena akcijas tiek apmaksātas ar ķermeniskām lietām — rūpnīcai nepieciešamām iekārtām un mašīnām.
Pamatojoties uz AS Laima statūtu 2.6. punktu, valdei ir tiesības palielināt statūtkapitālu par summu, kas nepārsniedz 30%, bez AS dalībnieku pilnsapulces sasaukšanas. Nepieciešamos statūtu grozījumus šajā gadījumā apstiprinās nākošā dalībnieku kārtējā sapulce.
N. Putāns ierosina nepaplašināt AS dalībnieku loku. Pirmā laidiena akcijas realizēt esošajiem AS dalībniekiem, kuri var akcijas apmaksāt ar sabiedrībai nepieciešamajām iekārtām, t. i. mantisko ieguldījumu. I. Kalvišķis uzskaita iekārtas, kuru iegāde būtu nepieciešama jau tuvākajā laikā.
Ē. Masteiko informē valdi, ka SIA Ave Lat būtu iespējams pārdot AS šādas iekārtas, ieguldot tās pamatkapitālā. Atsevišķas no tām, piemēram, Snikera tipa pakojamo iekārtu un vienu konditorejas izstrādājumu celofanizēšanas mašīnu firma Ave Lat 1993. gada 3. martā jau ir nodevusi AS Laima lietošanā, noslēdzot par to nomas līgumu. Firmai būtu iespējams nopirkt arī pārējās iekārtas. Šajā gadījumā firma ir ar mieru tās pārdot akciju sabiedrībai. [..]
I. Driksna paskaidro, ka iekārtas vēl nav novērtētas tirgus cenā, un ja iekārtu vērtība pārsniegs pamatkapitāla palielināšanas summu, tad šo summu samaksās AS Laima pati pārdevējam."
Jā, bet kas notika tālāk? Jaunas pamatkapitāla palielināšanas, Laimas apvienošana ar akciju sabiedrību Uzvara (kur Ave Lat tāpat jau bija akciju kontrolpakete), līdz beidzot reorganizētajai Ave Lat grupai 1999. gadā Laimā piederēja jau 73,2% akciju. Diezgan drīz izrādījās, ka Laima, kurai pirmsprivatizācijas laikā it kā trūka apgrozāmo līdzekļu jaunu iekārtu iegādei, spēj saviem jaunajiem īpašniekiem nest īstas zelta oliņas: piemēram, atskaites par 1996. gadu rāda, ka jaunie saimnieki no Laimas spējuši iekasēt vairāk nekā 165 tūkstošu latu dividendes, savukārt Ave Lat grupas koncerna 1996. gada pārskats rāda, ka tā kreditoru vidū ar 1,9 miljoniem latu ir... tā pati Laima (salīdzinājumam — tāpat norādīts, ka oficiāli Ave Lat grupas ieguldījums tā meitas uzņēmumā Laima ir tikai 670 tūkstoši latu).