Visbeidzot — kad Andris Šķēle jau oficiāli bija kļuvis par Laimas un visas Ave Lat grupas saimnieku, izrādījās, ka arī 1993. gadā tik noderīgais un nepieciešamais Laimas ģenerāldirektors Ivars Kalvišķis nu, ķeroties pie Laimas pārdošanas, var tikt iesēdināts ragaviņās un pasūtīts uz meža pusi tieši tāpat kā savulaik panaivais Elmārs Gozītis. Ko Ivars Kalvišķis par to var teikt tagad?
– Kā jūs uzzinājāt, ka uzņēmumus grib pārdot?
– Pēc Krievijas krīzes visa Ave Lat grupa bija pamatīgi cietusi. Es domāju, ja Uzvara netiktu apvienota ar Laimu, tad Uzvara bankrotētu. Arī zivju pārstrādei bija ļoti smagi. Krīze parādīja, cik rūpniecības nozare ir viegli ievainojama. Īpašnieki katrs vēlējās redzēt kaut ko citu. Andris vairāk ar politiku aizrāvās. Tādēļ arī uzņēmumiem tika meklēti jauni īpašnieki.
– Jūs gribējāt pirkt Laimu. Kādēļ neizdevās?
– Bija informācijas noplūde, konkurenti bija gatavi maksāt vairāk. Pārdevējs uzskatīja, ka šajā ziņā galvenais ir nauda.
– Kāpēc bija informācijas noplūde?
– Mēs veidojām komandu, un tas saucās — uzņēmuma vadības izpirkšanas metode. Mums savā laikā piederēja 5% akciju, šīs akcijas bija ieķīlātas vienā Latvijas komercbankā. Baltijas Tranzītu bankā, kur par vadītāju strādāja Zenons Olbriss. Viņš bija mans ļoti tuvs draugs, viņš arī Ave Lat grupā strādāja. Viņš vienkārši uzprasīja, kāpēc mums tas nepieciešams. Pēc tam viņš šo informāciju pārdeva ieinteresētajai pusei un ieinteresētajai pusei palīdzēja sakontaktēties ar pārdevēju.
– Tā teikt — jūs uzmeta?
– Ne jau pirmo un pēdējo reizi šajā valstī kāds tiek uzmests. No pašreizējā viedokļa raugoties, es nedomāju, ka nožēloju. Tas pavēra citas iespējas, es pēc kāda brīža sapratu, ka saldumu ražošanā, ja esi tur iekšā, nekam citam neatliek laika. Tagad paveras pavisam cits apvārsnis.
– Runā, ka Laimas pārdošanas laikā pircējs — Gisli Reinisons esot izpļāpājies, ka šajās pārrunās piedalījies arī Šķēle, kuram taču oficiāli ar Laimu sen nebija nekādas saistības... Vai Šķēle bieži mēdz uzmest savus partnerus?
– Vai tas bija Šķēle vai kāds cits, nosauksim tos par pārdevējiem. Pārstāvēja šo kompāniju [Harijs] Krongorns, viņš vadīja šo pasākumu. Vai vajadzētu tagad saukt, kas aiz tā visa stāvēja. Nedomāju, ka man par to jārunā. To droši vien vajadzētu prasīt tiem cilvēkiem, ar ko viņš kopā strādājis. Es vienkārši biju darbinieks, uzņēmuma vadītājs.
– Šķiet, gluži labs...
– Labs vai ne labs. Astoņus gadus es tur pavadīju, un daudzas lietas Laimā tika izdarītas. Un man arī prieks, ka tur arī tagad viss iet uz priekšu. Pirmos trīs četrus gadus pēc manas aiziešanas tā politika bija pilnīgi nesaprotama. Viņi gāja caur to, ka viss, ko darījuši iepriekšējie, ir slikts, bet, laikam ejot, viņi laikam nākuši pie secinājumiem, ka viss notiekas.
– Palika tāda sajūta, ka jūs uzmeta?
– Dabiski, ka palika.
– Vai jums ar Šķēli tagad labas attiecības?
– Nav nekādu. Man nav pēc viņa vajadzības, viņam arī droši vien nav. Lai nu ko, bet mēs šķīrāmies ļoti korekti. Tā kā visā sagatavošanas procesā, naudas resursu meklēšanā vadības grupai bija zināmi zaudējumi, mēs vienojāmies par atkāpšanās summu, ko viņš arī izmaksāja. Dabiski, tas nebija plānotais kumoss, bet mēs korekti šķīrāmies.
– Par atkāpšanās naudu runājāt ar Šķēli vai Krongornu?
– Vairs neatceros, man šķiet, ka arī ar Krongornu. ļoti iespējams, ka arī ar Šķēli.
– Kāds Šķēle bija sarunās?
– Ļoti konkrēts, lietišķs, nekas lieks, nekādas papļāpāšanas, visiem viss skaidrs, visiem zināms, kas jādara. Parasti tikāmies Antonijas ielā.
– Gribētu ar Šķēli taisīt kopā biznesu?
– Nē.
– Kāpēc?
– No pieredzes.
– No kādas pieredzes?
– No savējās.
– No tā, ka viņš tā kā uzmeta?
– Redziet, Laima bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas tika noprivatizēts. Laima savulaik aizdeva daudz naudas, lai varētu attīstīt Ave Lat grupu, liela daļa uzņēmumu tika iegādāta par Laimas naudu. Laimas vadība vienmēr ir bijusi ļoti lojāla.
Mēs sagatavojām uzņēmuma pārdošanas prospektu, mums bija iespējami labāk jāsagatavo šis prospekts. Mēs zinājām, ka notiks pārmaiņas uzņēmuma vadībā, parasti, ja notiek īpašnieku maiņa, nāk jaunas personas pirmajos posteņos. To, ka notiks kādas pārmaiņas, mēs zinājām. Līdz ar to mēs paralēli attīstījām savu redzējumu, kā mēs varētu uzņēmumu vadīt. Mēs vienojāmies ar Jāni Leimani, ka viņš arī varētu piedalīties uzņēmuma vadīšanā.
Priekšlikums izpirkt uzņēmumu nāca no īpašniekiem. Konsultants Pricewaterhouse Coopers sāka vest šādas sarunas, tad mēs pateicām — jā, kad bijām par visiem jautājumiem vienojušies, tad notika informācijas noplūde. Ja cilvēks cilvēkam paspiež roku, man ar to pietiek, sevišķi zinot mūsu ilgstošās attiecības. Bet tā pēkšņi pagriezt kažoku uz otru pusi un visu to komandu, kas sešus vai astoņus gadus ir strādājusi... Tas bija ļoti nepatīkams mirklis.
– Vai Šķēle savulaik uzaicināja jūs strādāt par Laimas vadītāju?
– Es domāju, ka Šķēle tas nebija. Tad, kad bija nominēšana, saruna par to, vai es varētu atbilst, bija ar Šķēli. Virzītājs bija Atis Sausnītis, jo mēs bijām pazīstami pirms tam, — tā kā viņš bija ministra vietnieks, tad pārrunāja, vai es varētu, kādas ir manas vīzijas.
– Kad Ave Lat piederēja Laima, vai Šķēle arī mēdza regulēt un iejaukties?
– Nē, mums bija liela brīvība.
– Bet vai varēja just, ka viņš ir īpašnieks?
– Cik es zinu, viņam piederēja Bolster Management, kas bija īpašnieks Laimai L. Viņa tādu vadīšanu jeb iejaukšanos varēja just, kad viņš bija stratēģiskais direktors, kad viņš Ave Lat grupā strādāja. Tad viņš aktīvi darbojās. Man vairāk bija jāsadarbojas ar Ēriku Masteiko.
– Cik liela bija Šķēles loma Laimas privatizācijā?
– Domāju, ka bez Andra tajā laikā nekas nenotika.
– Vai var teikt, ka viņš jau sākumā bija ieplānojis pievākt Laimu sev?
– To es nevaru pateikt. Manas izjūtas ir tādas — Ave Lat impērija tika radīta. Ne jau viņš viens pats privatizēja, likumdošanā paredzētajā kārtībā tas notika. Neviens nevar pārmest.