Atšķirībā no kādreizējām Laimas vadības vēstulēm un arī no pirmā, vēl "neuzlabotā" kombināta privatizācijas projekta šī ierosme faktiski nekavējoties atrada dzirdīgas ausis — un komisija ķērās pie darba. Pēc ērtākajām un atbilstīgākajām iepriekš aprakstītajām metodēm tika aplēsta kombināta mantas tirgus vērtība: saskaņā ar privatizācijas komisijas kolektīvi apstiprināto uzņēmuma pamatlīdzekļu novērtēšanas aktu galda virpas cena izrādījās 6,50 lati, 2500 litru cukura reaktora — 6,75—35 lati, 6300 dekalitru cisternas — 55 lati, transportieru — 27,50 lati, pudeļu aizkorķēšanas automāta — 30,50 un 87 lati, pasterizēšanas iekārtas — 82,75 lati, pildīšanas automāta — 108,50 lati, atslēdznieka darbgalda — 2,50 lati, frēz-mašīnas — 7,50 lati, elevatora — 28 lati, ģeneratora — 13,70 lati, ledusskapja — apaļa nulle latu. Un tā tālāk, un tā tālāk.
Ar vārdu sakot, ko brīnīties, ja privatizācijas komisija kombināta galīgo nosacīto cenu aplēsa 400 tūkstošu latu vērtībā (ar nosacījumu, ka izveidojamā akciju sabiedrība pārņem kredītsaistības apmēram 1,78 miljonu latu apmērā), bet jau pieminētā auditorkompānija Invest–Rīga — nepilnu 898 tūkstošu latu apmērā. (Jāpiebilst, ka ekonomisko zinātņu doktora Daiņa Tunsta parakstītais Invest–Rīgas izstrādātais "Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta īpašuma novērtējums" kopējo objekta vērtību, atskaitot sociālos objektus, uz 1993. gada 10. jūliju lēsa salīdzinoši dāsnāk — uz veseliem 1 017 787 latiem.)
Jaunievēlētajai Saeimai apstiprinot jaunu valdību, Andrim Šķēlem vieta Zemkopības ministrijas vadībā gan vairs neatradās ("Kinna mani nepa-turēja..."), toties no privatizējamajiem burbuļvīniem izbijusī amatpersona neatkāpās neparko: ja 20. jūlijā viņš vēl kā lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs bija apstiprinājis "pareizo" kombināta privatizācijas projektu ar personiski parakstītu pavēli Nr. 363, kuras parakstītāju vidū bija arī ministrijas ierēdnis Jānis Lapše, tad mēnesi vēlāk šis pats Jānis Lapše kā Zemkopības ministrijas valsts sekretārs jau lūdza Ekonomikas ministrijai Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas komisijas sastāvā iekļaut Andri Šķēli un nozīmēt viņu par komisijas priekšsēdētāju. Un tā arī notika — jau dažas dienas vēlāk.
Pirmās komisijas priekšsēdētāja iniciatīvas, kuras īsti neizskatījās pēc rūpēm par plānā valsts maka pildīšanu, gan vajadzīgo atbalstu neguva — ne priekšlikums "ieviest papildus koeficientu saskaņā ar galēji kritisko kombināta finansiālo stāvokli" (faktiski tas nozīmētu samazināt jau tā nelielo uzņēmuma privatizācijas cenu), ne ierosinājums vēl pirms privatizācijas procesa noslēgšanās pārdot saimnieciskajam partnerim — Latvijas vīni daļu kombināta īpašumu. Pēdējā valstiskā iniciatīva privatizācijas komisijas 1993. gada 17. septembra protokolā tika aprakstīta šādos vārdos:
"A. Šķēle atgādina, ka rūpnīca ir parādā valsts budžetam. Maksājuma pagarinājuma termiņš izbeigsies 01.11.93., t. i. jau līdz brīdim, kad valsts uzņēmums tiks pārveidots par akciju sabiedrību. Tādējādi pastāv iespēja, ka Finansu ministrija uzņēmuma pārveidošanas procesā ceļ prasību par kombināta atzīšanu par maksāt nespējīgu.
A. Šķēle ierosina norēķināties ar valsts budžetu privatizācijas procesa laikā. Parāda dzēšanai nepieciešamo naudas līdzekļu iegūšanai tiek piedāvāts noteikt apgrozāmo līdzekļu normatīvo daudzumu (kas nepieciešami pilnam vīna un šampanieša ražošanas ciklam), nodalīt tos dabā un atlikušos apgrozāmos līdzekļus realizēt par skaidru naudu, nepiemērojot apgrozāmo līdzekļu novērtēšanas koeficientu. No apgrozāmo līdzekļu realizācijas iegūto naudu ieskaitīt valsts budžetā.
Tiek ierosināts kā iespējamu variantu nepieciešamo līdzekļu iegūšanai budžeta parāda segšanai piedāvāt SIA Latvijas vīni, kas nomā vīna materiālu glabātuvi Ostas ielā 4, pirkt par naudu tai iznomātos objektus."
Taču sekoja sekmīgākas darbības — pirmkārt jau ne tik uzticamu "saimniecisko partneru" atsijāšana. Pirmkārt jau Virbu vietā par "faktisko kombināta saimniecisko partneri" kļuva Daiņa Peimaņa kompānija Jaunpagasts — vienlaikus bez vārda runas pārņemot arī tiesības uz attiecīgo privatizējamo akciju daļu. Taču tas nebija viss: vēl 7. oktobrī, atbildot uz Andra Šķēles vēstuli SIA Bravo, aicinot vēlreiz apliecināt — kompānija tiešām iegādāsies kombināta akcijas, Bravo direktors Linards Avots to arī nekavējoties rakstiski apliecināja. Toties jau mēnesi vēlāk, 11. novembrī situācija pēkšņi bija mainījusies tik ļoti, ka Bravo un arī kompānijas darbinieki pēkšņi vairs neparko nevēlējās iegādāties būtisko kombināta akciju paketi.
Šī nevēlēšanās bija tik nepārvarama, ka Linards Avots ķērās pie jaunas Andrim Šķēlem adresētas vēstules rakstīšanas: "SIA Bravo, vēlreiz izvērtējot savu finansiālo stāvokli, ir spiesta pieņemt lēmumu par atteikšanos piedalīties Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, izpērkot 10,4% dibināšanas pamatkapitāla akcijas. Līdz ar to, protams, mūsu firmas darbinieki nepretendē uz akciju parakstīšanos par sertifikātiem. Atvainojamies par radītām neērtībām Privatizācijas komisijai un saimnieciskajiem partneriem."
Pasts acīmredzot strādāja izcili operatīvi, vēstule nekavējoties guva vajadzīgo vērību, un nākamajā kombināta privatizācijas kombināta sēdes protokolā lasāms šāds ieraksts: "A. Šķēle informē, ka 12.11.93. vēlreiz kā komisijas priekšsēdētājs caurskatījis debitoru–kreditoru sarakstu un konstatējis, ka viens no saimnieciskajiem partneriem SIA Bravo ir liels debitors kombinātam.
A. Šķēle uzskata, ka SIA Bravo būtu izslēdzams no pretendentu loka Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā. Pēc pārrunām ar SIA Bravo vadību par šo iespējamo komisijas lēmumu ir saņemta vēstule no SIA Bravo par atteikumu izpirkt akcijas Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta privatizācijas procesā, t. sk. arī SIA Bravo darbiniekiem un dalībniekiem domātās akcijas par sertifikātiem. Pārējie komisijas locekļi piekrīt šādai nostādnei. M. Orleāne izsaka arī atbalstu no Finansu ministrijas puses.
A. Šķēle izsaka apmierinājumu, ka komisijas locekļu domas neatšķiras no komisijas priekšsēdētāja domām, neapšaubāmi nepatīkamā lēmumā — par SIA Bravo izslēgšanu no pretendentu loka. Ir sastādīts jauns vienošanās protokols par 12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem, sadalījumu starp saimnieciskajiem partneriem. Ir saņemts apstiprinājums, ka SIA Bravo daļu ir gatava iegādāties SIA Jaunpagasts."
Un tiešām — Jaunpagasts sava valdes priekšsēdētāja Daiņa Peimaņa personā nekavējoties paziņoja: "Apstiprinām, ka firma SIA Jaunpagasts vēlas iegādāties 260 akcijas 10 400 Ls vērtībā privatizējamā Rīgas vīna un šampanieša kombinātā." Sekoja Andra Šķēles triecientempā rakstīta vēstule Ekonomikas ministrijas privatizācijas valsts ministram Druvim Skultem, lūdzot atļaut šīs akcijas iegādāties SIA Jaunpagasts, un ministra piekrišana.