Tātad — tieši iesaistoties privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Andrim Šķēlem, sākotnēji apstiprinātais privatizējamo akciju sadalījums ātrā laikā tika būtiski mainīts uz "vēl pareizāku". Turklāt godīgi jāatzīst, ka pārējie komisijas locekļi neatpalika no sava priekšsēdētāja: piemēram, kad 1993. gada 8. oktobrī komisijā tika spriests, ko darīt ar neizpirktajām akcijām, arī citi komisijas locekļi — tostarp nu jau pilnīgi "pareizi" noorientētais Vitolds Kokars — demonstrēja vienkārši pasakainu loģiku, pieņemot lēmumu par šo akciju likteni:
"V. Kokars ierosina šīs akcijas piedāvāt iegādāties uzņēmuma saimniecisko partneru dibinātājām — fiziskajām personām. A. Tiknuss un V. Nesaule debatē par iespēju izsludināt presē brīvu parakstīšanos un privatizācijas komisijas iespējām nodrošināt šādas brīvas parakstīšanās likumīgu, demokrātisku un pareizu norisi. Tiek atzīmēts, ka komisijas rīcībā nav mehānisma, kā novērst dažādu noziedzīgu grupējumu ietekmi pie pilnīgi brīvas parakstīšanās (rindas kārtībā) uz akcijām par sertifikātiem. Tiek izvirzīts jautājums par iespējām rīkot parakstīšanos pretendentu izlozes kārtībā. V. Kokars iebilst pret šādas izlozes lietderību. Notiek debates."
Ar ko debates beidzās? Lai atkratītos no "dažādiem noziedzīgiem grupējumiem" un citām nepiederošām personām, kurām var ienākt prātā par valsts likumīgi izsniegtajiem sertifikātiem iegādāties privatizējama uzņēmuma akcijas, Andra Šķēles vadītā komisija nolēma "12,5% akciju, kas realizējamas par sertifikātiem citām fiziskām personām, realizēt kombināta saimniecisko partneru fiziskajām personām". Vienlaikus Andrim Šķēlem tika uzdots "informēt par šo komisijas lēmumu uzņēmuma saimnieciskos partnerus", kā arī "pieprasīt no saimnieciskajiem partneriem priekšlikumus par iespējamo akciju sadalījumu starp atsevišķām fiziskajām personām". Lieki teikt, ka gribētāji atradās tikai trīs uzņēmumos — Latvijas vīnos, Jaunpagastā un Bravo, no kuriem pēdējais, kā jau minēts, sekmīgi tika atsijāts mēnesi vēlāk.
Tai pašā 1993. gada rudenī parādījās vēl citi "nepareizi" kombināta akciju tīkotāji — valsts Rīgas dzērienu rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieki, kuru vārdā uzņēmuma direktors nāca klajā ar šādu atgādinājumu: "Saskaņā ar līgumu Nr. 40 no 1993. gada 13. jūlija, kurš tika noslēgts starp vīna un šampanieša kombinātam un mūsu rūpnīcai, kombināts no savas puses apņemas kombināta privatizācijas gadījumā dot iespēju piedalīties rūpnīcas darbiniekiem līdztiesīgi ar kombināta darbiniekiem (p. 2.2., IV daļa). Lūdzam Jūs izpildīt savus pienākumus saskaņā ar iepriekšminēto līgumu un dot mūsu rūpnīcas darbiniekiem iespēju piedalīties kombināta privatizācijas procesā."
Atbildē uz šo vēstuli (kura dīvainā kārtā no arhīviem nav izzudusi) Andris Šķēle pat nepūlējās piemeklēt kādus īpašus juridiskus argumentus — sak’, bija apņemšanās un izbija. Lūk, kombināta galvenā privatizētāja atbilde pārāk daudz sagribējušajiem nesaprātīgajiem Mīlgrāvja darbiniekiem:
"Izskatot Jūsu vēstuli par rūpnīcas Mīlgrāvis darbinieku iespējamo piedalīšanos Valsts Rīgas vīna un šampanieša kombināta (VRVŠK) privatizācijas procesā, ko Jūs esat nosūtījuši privatizējamā kombināta direktoram V. Kokaram, varu paskaidrot sekojošo:
1) VRVŠK privatizācijas komisija rūpīgi noklausījās V. Kokara paskaidrojumus un iepazinās ar Jūsu vēstuli komisijas sēdē š. g. 17. novembrī.
2) Privatizācijas projekts ir apstiprināts bez īpaša ieraksta par Jūsu rūpnīcas darbiniekiem kā potenciālajiem akcionāriem VRVŠK.
3) Tiem bijušajiem Jūsu rūpnīcas darbiniekiem, kas pārveduma kārtībā tika pārcelti darbā VRVŠK, tika dotas iespējas parakstīties un izpirkt akcijas.
4) Tāpat esam spiesti atzīties, ka Jūsu vēstule ir saņemta pēdējā privatizācijas komisijas sēdē pirms akciju sabiedrības dibināšanas un nav vairs iespējams veikt jebkādas izmaiņas, jo visas VRVŠK pamatkapitāla akcijas ir jau parakstītas.
5) Privatizācijas komisija izsaka iespēju, ka Jūsu rūpnīcas darbinieki varēs savas intereses realizēt rūpnīcas Mīlgrāvis privatizācijas procesā, kas, protams, prasa atbilstoši likumdošanai sagatavotu un apstiprinātu privatizācijas projektu."
Te jāteic, ka šādas atklāti "atšujošas" atbildes tajā laikā nebija nekāds retums. Piemēram, privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte citas Ave Lat iekārotas fabrikas — Uzvaras direktoram un privatizācijas komisijas priekšsēdētājam 1994. gada 4. jūlijā saistībā ar šā uzņēmuma darbinieku "nesaprātīgajām" vēlmēm rakstīja tā:
"Ekonomikas ministrija ir saņēmusi Valsts konditorejas fabrikas (VKF) Uzvara darbinieku grupas rakstīto iesniegumu Ministru prezidentam V. Birkava kungam, izmainīt VKF Uzvara Privatizācijas projektu.
Esmu spiests norādīt, ka iesniegumā ir minēti atsevišķi maldinoši apgalvojumi. Tā, piemēram, jāatzīmē, ka VKF Uzvara administrācija, tās direktora V. Venediktova personā (tas redzams Privatizācijas projekta autoru daļā), ir bijusi projekta izstrādāšanas līdzautore un ņēmusi aktīvu dalību tā sagatavošanā. Šajā projektā darbiniekiem pārdodamā kapitāla daļa ir noteikta 31%, kas ievērojami pārsniedz likumā "Par valsts un pašvaldību uzņēmumu pārveidošanu statūtsabiedrībās" paredzētos 20%, un tāpēc realizējot projektu ir proporcionāli jāsamazina darbiniekiem pārdoto balsstiesīgo akciju skaits.
Neesmu pārliecināts, ka darba kolektīva vēlme izpirkt akcijas parakstīšanas normālajā ritējumā bija vēl lielāka, jo noslēdzošie ieraksti akcionāru grāmatā liecina par to, ka pēdējie no darba kolektīva papildus vēl 151 akciju parakstīja Valsts uzņēmuma galvenais inženieris A. Ivanovs un direktors V. Venediktovs.
Nevēlos vairāk komentēt iesniegumu, it sevišķi tos apgalvojumus, kuri neattiecas uz iesnieguma prasību, t. i. Privatizācijas projekta grozīšanu. Privatizācijas valsts ministram ir pienākums veicināt privatizācijas procesa straujāku gaitu valstī un nodrošināt tā atbilstību likumdošanas normām.
Lūdzu ar to atbildes daļu, kurā uz iesniegumu atbildēts pēc būtības, iepazīstināt tā autorus, kā arī pārējo uzņēmuma kolektīvu.
[..] Sekojoši, nav pamata apgalvot, ka Privatizācijas projekts nav izpildāms un ir kādi objektīvi iemesli tā maiņai. Privatizācijas projekti netiek mainīti pamatojoties uz kāda pircēja (pircēju grupas) vēlmju pamata (it sevišķi tā realizācijas beigu posmā) iegādāties lielāku daļu pārdodamā kapitāla."
Šai "atšūšanai" punkts tika pielikts trīs dienas vēlāk, kad "uz Rīgas VKF Uzvara bāzes" izveidotās akciju sabiedrības pilnsapulcē — un tagad precīzi citēsim sapulces protokolu — "raksturojot privatizācijas projektu, [privatizācijas komisijas priekšsēdētājs — Zemkopības ministrijas Likumdošanas departamenta Privatizācijas nodaļas vadītājs] R. Sproģis atzīmē, ka šajā projektā, salīdzinot ar pārējiem Zemkopības ministrijas privatizējamajiem uzņēmumiem darbiniekiem realizējamo akciju skaits ir viens no lielākajiem. Apstiprinot privatizācijas projektu, Zemkopības ministrija ņēma vērā apstākli, ka viens no projekta autoriem ir uzņēmuma direktors, kas zin reālo situāciju uzņēmumā, un izņēmuma kārtā rada iespēju pārdot strādājošajiem lielāku skaitu akciju nekā paredz spēkā esošā likumdošana.