Pašai Ievai–Inārai Tapiņai mēs neko pajautāt nevaram, jo viņa jau ir aizgājusi viņsaulē, toties uz dažiem jautājumiem bija gatavs atbildēt viņas dēls Armands:
– Vai jūsu māte bija iepriekš pazīstama ar Andri Šķēli?
– Nē, nē. Nekādas saistības nebija. Es tajā laikā īpaši tam nesekoju līdzi. Mamma bija tikko atguvusi atpakaļ zemi, kas padomju laikos bija atņemta. Viņa bija priecīga par to. Testamentu bija saglabājusi atvilktnē un bija priecīga, ka ir to atradusi. Izdevās dabūt zemīti atpakaļ. Es pats Šķēli nekad neredzēju, viņa tikai stāstīja, ka satiksies ar Šķēli.
– Ar ko Jūsu māte nodarbojās?
– Ar visu kaut ko. Skorpiona zīmē dzimusi, sieviete, kas visu laiku kaut ko darās. Viņa bija kasiere, šuvēja. Cilvēks, kas godīgi strādāja un pelnīja.
– Nekādas citas idejas, kā apsaimniekot atgūto zemi, nebija?
– Dabūja atpakaļ zemi caur vispārējo kārtību. Kā tas Šķēle tur kurā brīdī uzradās, es nezinu. Man bija astoņpadsmit deviņpadsmit gadu, un es īpaši neinteresējos. Nebija sajūta, ka mamma kaut kādu baigo afēru taisa. Šķēle ir iedevis mammai naudu, iegādājusies īpašumu, izmantojot pirmpirkuma tiesības, es tiešām nezinu. Nekad nebija tāda sajūta, ka baigo afēru taisa. Es jau arī nezinu, cik tas ir pretlikumīgi vai nelikumīgi. Tas jau nekas nelikumīgs nav. Ja Šķēle būtu bijis labs draugs, es domāju, ka jūs tāpat izdarītu.
– Bet Šķēle taču nebija viņai labs draugs...
– Nē, nebija. Es nezinu, kā viņi sapazinās. Savā ziņā Šķēle mammai arī simpatizēja. Viņš pēc kāda laika sāka arī politikā iesaistīties. Mana mamma arī nebija tāda, kas skaitītu līdzi, lai tikai kādam kaut kas netiek. Viņa bija priecīga, ka tikusi pie savas zemītes.
– Vai viņa kaut ko nopelnīja ar to savu atgūto zemi?
– Ar to, ka caur to Šķēli — es nezinu. Katrā ziņā es nejutu, ka būtu kaut kas nopelnīts. Viņa nebija no tādām, kas varētu kaut ko iebāzt sev kabatā. Es pieļauju, vai tik tur nebija tā, ka Šķēle palīdzēja ar zemes atgūšanu. Varbūt kaut kas tamlīdzīgs bija. Viņa pateicības vārdā...
– Kāda jēga atgūt zemi, ja no tā neko neiegūst?
– Kādā ziņā? Zeme jau nav pārdota, mēs joprojām saņemam nomas maksu. Es viņu mantoju, kad mamma nomira.
– Hanzas maiznīcas maksā nomas maksu?
– Jā, kaut kādu maziņu. Nav jau tā, ka nekā. Es tikai domāju, vai tur Šķēle samaksājis par to, ka viņa izmanto pirmpirkuma tiesības. Zeme nav pārdota. Cik nu viņi tur maksā?! Tas jau nav gabals, kur var kaut ko baigi celt. Tas ir rūpnieciskais rajons. Nevaru nekādi pateikt, klapējiet savu rūpnīcu ciet, celsim māju. Piespiedu noma.
– Cik viņi maksā?
– Par tām summām es nestāstīšu. [Viņa amatpersonas deklarācijā par 2006. gadu kā ieņēmumi no kādas nomas maksas minēti 12 926 lati.] Man vienu brīdi likās, ka neko daudz viņi nemaksā. Viņus piesedz arī likumi.
Savulaik tie uzņēmumi tika uzcelti, tur kaut kāda saimnieciskā darbība notiek. Ja visi tagad teiktu, vācieties projām, tā būtu liela katastrofa Latvijas ekonomikai. Tāpēc ir piespiedu noma.
– Vismaz zemes nodokli nosedz?
– Jā, jā, un vēl drusku pāri paliek. Nevar teikt, ka ir nenormāli lieli ienākumi. Vienmēr ir radinieki, kuriem var palīdzēt, ja ir papildus naudiņa.
Tie nav nekādi n–tie miljoni.
– Mamma īpaši ģimenei nestāstīja par šo darījumu?
– Varbūt arī stāstīja, bet mani īpaši neinteresēja. Mums nebija tādas attiecības, ka tad, kad ir runas par naudām, visi sadegās — nu, cik tad man būs. It kā tas notiek pats par sevi. Labi, ka ir kāda papildu naudiņa. Visi priecīgi.
– Varbūt tēvs vairāk zina par šo darījumu?
– Nē, nē, tēvs ne. Mamma bija tāda, kura visu organizēja. Viņai Šķēle patika, tajā laikā viņš bija nepazīstams. Man nepatīk visas tās intrigas, kad skaita citiem naudu. Man pašam ir daudz, ko darīt.
– Jūsu māte vienu brīdi bija arī uzņēmuma īpašniece.
– Īpašniece? Es nezinu. Man tajā laikā bija vienalga. Ne nu tā, ka pavisam vienalga. Biju priecīgs, ka mamma atguvusi zemi, bet nav nekādas jausmas par to, kā tas notika.
– Šķiet, Šķēle kādā intervijā izteicies, ka palīdzējis represētai kundzei tikt pie īpašuma. Vai māte bija represētā?
– Cik zinu, tad ne. Varbūt viņš drusku pārspīlējis. Palīdzējis viņš noteikti bija nokārtot tos visus papīrus. Mamma nekāda jaunā nebija, nekad nebija ņēmusies ar papīru lietām. Viņai bija liels prieks, ka atrodas kāds, kas palīdz.
Protams, par velti jau neviens neko nedara, viņam tur bija savas intereses.
– Pēc tam ar Šķēli nav bijuši nekādi kontakti?
– Nē. Kopš tā laika ne.
– Vai viņš pats sameklēja jūsu māti?
– Nu, droši vien. Droši vien, ka viņam kaut kādi gali bija un viņš atrada zemes īpašnieci...
Kurš kuru meklēja un atrada un cik liela šajā gadījumā bija advokāta Andra Grūtupa loma, — to mēs droši vien tā arī neuzzināsim. Taču vērā ņemams ir kādreizējais preses atzinums — "šis ir vienīgais gadījums, kad bijušais lauksaimniecības ministra vietas izpildītājs A. Šķēle kļūst par tāda uzņēmuma īpašnieku, kurš savulaik bija tiešā viņa pārziņā". Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka šis bija pēdējais gadījums, kad Andra Šķēles deviņdesmito gadu sākumā labi iepazītās un novērtētās graudu pārstrādes un maizes ražošanas nozares uzņēmumi pie jauniem saimniekiem tika, kādam šķietami mazturīgam cilvēkam izmantojot savas pirmpirkuma tiesības.
Viens no uzņēmējiem, kuri to uzzināja ātrāk un labāk par daudziem citiem, bija Austrālijas latvietis Valdis Bērziņš, kura pārstāvis Arnis Gromovs vēl tagad uz jebkuriem jautājumiem žēlīgi atbild: "Valdis Bērziņš nav Latvijā un vispār šeit reti parādās. Viņš principā nerunā ar presi. Sākumā viņš nerunāja ar presi, tad kādu brīdi runāja, un palika sliktāk, tāpēc tagad atkal kādu laiku nerunās. Tas neattiecas tikai uz jums. Tas attiecas uz visiem žurnālistiem. Lūdzu, neņemiet ļaunā."
Austrālijas latvieti, maizes cepēju dinastijas pārstāvi var saprast — ierodoties senču dzimtenē deviņdesmito gadu sākumā, viņš plānoja ne tikai virknes nekustamo īpašumu atgūšanu vien. Ar tiem viss kārtībā — jau vairākus gadus Valda Bērziņa vārds atrodams kā Latvijas miljonāru, tā arī Rīgas vērtīgāko nekustamo īpašnieku sarakstos. Taču vienlaikus Valdis Bērziņš tika pie ilgas un ķēpīgas krimināllietas it kā par mākslas vērtību kontrabandu, un ļoti iespējams, ka vēl sāpīgāku vilšanos viņš piedzīvoja, Latvijā naivi mēģinot iesaistīties privatizācijas procesā.
Maiznieku dinastijas pārstāvim tiešām varēja šķist, ka privatizējamais objekts ir gana interesants: 1991. gada augustā ar Andra Šķēles kā lauksaimniecības ministra pirmā vietnieka pavēli par Rēzeknes dzirnavnieku pārdēvētais Rēzeknes labības produktu kombināts — tās bija šķirnes miltu dzirnavas, kombinētās lopbarības rūpnīca, lopbarības koncentrātu rūpnīca, elevators, trīs labības pieņemšanas iecirkņi un lauksaimniecības palīg-saimniecība. Savukārt par valsts akciju sabiedrību valsts firma Rēzeknes dzirnavnieks tika pārveidota ar Zemkopības ministrijas pavēli; turklāt ar šo pašu pavēli tika apstiprināta arī darba grupa valsts labības produktu kombinātu privatizācijas koncepcijas sagatavošanai, par tās vadītāju tika iecelts Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Gundars Bērziņš, un tepat kā oficiāls "eksperts" figurēja arī Andris Šķēle.