Saskaņā ar privatizācijas komisijas apstiprināto nolikumu vietējiem lauksaimniecības produkcijas ražotājiem bija plānots pārdot 20 procentus Rēzeknes dzirnavnieka akciju, darbiniekiem bija paredzēti 10 procenti, savukārt labākā privatizācijas projekta iesniedzējam bija paredzēts pārdot 65 procentus uzņēmuma akciju. Ar vārdu sakot, bija paredzēts gana godīgs konkurss — ar punktu sistēmu un pamatīgu komisiju, kuras galvgalī turklāt nestāvēja ne pats Andris Šķēle, ne kāda no Lauksaimniecības–Zemkopības ministrijā vēl strādājošajām izpildīgajām dāmām.
Novērtēts uzņēmums bija pēc jau ierastajiem izcenojumiem (auto-izkrāvējs — 30 latu, graudu kaltējamais agregāts — 55 lati, miltu fasēšanas automāts — 62 lati, graudu noliktava — 520 latu), un, lai gan uzņēmuma kopējā tirgus vērtība par spīti tam bija sanākusi ap 2,67 miljoniem latu, privatizācijas komisija nosacīto vērtību vienalga noteica 1,048 miljonu latu apmērā. Turklāt arī pietiekami nopietnu pretendentu izrādījās gana — papildus Valda Bērziņa kompānijai uz privatizāciju arī pretendēja SIA Linda un SIA K un Co. Ar vārdu sakot, kumoss bija pietiekami gards, taču tā iegūšanas nosacījumi bija izveidoti kaut kā neērti vienlīdzīgi.
Privatizācijas komisijas locekļi arī bija parakstījuši svinīgus solījumus — šādus te: "Es, Arnis Bērziņš, piekrītu piedalīties Valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas konkursa komisijas darbā un uzņemties ar komisijas darbu saistītos pienākumus un atbildību. Apliecinu, ka neatrodos tiešā privatizācijas konkursa rīkotāja (Zemkopības ministrijas) administratīvā pakļautībā un neatrodos ar to darba attiecībās. Apņemos nepiedalīties valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas konkursā nedz personiski, nedz ar trešo personu starpniecību, kā arī neatrasties tiešā administratīvā pakļautībā un darba attiecībās ar konkursa dalībniekiem. Apņemos neatklāt un ļaunprātīgi neizmantot informāciju par konkursa dalībniekiem un viņu iesniegtajiem projektiem."
Līdz pat 1994. gada pavasarim viss izskatījās gana nopietni — pretendenti iesniedza privatizācijas pieteikumus un biznesa plānus ( Linda — uz 17 lappusēm, K un Co — uz 15), kuros turklāt vēl tika solīts vismaz lielāko daļu no uzņēmuma cenas nomaksāt latos (SIA Linda — 75% naudā un 25% sertifikātos, bet SIA K un Co pieteikumā ierakstīja, ka "ar naudu norēķinās par akcijām SIA K un Co"). Šos pieteikumus nopietni un atbildīgi izvērtēja svinīgos solījumus devusī komisija, kas pēc lielas spriešanas un rēķināšanas nosprieda: Linda kopā saņem 196 balles, K un Co — 203 balles, Berzins Investment — 323 balles. Līdz ar to 1994. gada 7. aprīlī komisija par uzvarētāju atzina SIA Berzins Investment, kura taču, redz, pārstāvot Austrālijā pazīstamu maizes cepšanas meistaru dinastiju.
Šajā pašā dienā komisija apstiprināja arī nolikumus par akciju iegādes kārtību uzņēmuma darbiniekiem un kombināta apkalpes zonas lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem. Valsts jau varēja pamazām sākt skaitīt gaidāmos ienākumus: lai nu kā būtu vērtēts uzņēmums, apstiprinātajā privatizācijas konkursa nolikumā skaidri un gaiši bija ierakstīts, ka "privatizācijas konkursa uzvarētājs norēķināties var tikai ar naudu", un tas nozīmēja — valsts būtu naudā saņēmusi 65% no noteiktajiem 1,048 miljoniem latu.
Un tad — jā, un tad atnāca pārsteigums. Daudzus gadus vēlāk Lindas saimnieks, miljonārs Jānis Ķirsis, atminoties to dienu notikumus, nevērīgi paziņoja: "Tas galīgi nebija nopietni, es tam vispār nepievērsu uzmanību. Es tur tiku piesaistīts tikai tādēļ, ka Valdis Bērziņš, kurš bija iecerējis piedalīties privatizācijā, nebija Latvijas iedzīvotājs. Pilnīgi nenopietns projekts, es tur tā īsti pat nepieslēdzos. Bet tur jau viss skaidrs. Kur iet Šķēle, tur citiem vairs nav, ko darīt. Toreiz nezinājām, ka Šķēle uzlicis aci..."
Nezināja — un uzzināja. Lūk, fragments no uzņēmuma privatizācijas komisijas protokola: "Komisijas priekšsēdētājs A. Bērziņš informē, ka 22.04.1994. ir saņemts iesniegums no pils. A[nnas]. Borises, uz kuras īpašumā esošās zemes atrodas daļa no VAS Rēzeknes dzirnavnieks teritorijas, par pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamo objektu. A. Bērziņš lūdz sekretariāta darbiniekus A. Elksni un E. Punkstiņu izteikt savu viedokli par zemes īpašnieka priekšrocības tiesībām uz minētā objekta iegādi.
A. Elksne atgādina, ka atbilstoši 16.06.1992. likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", saskaņā ar kuru notiek uzņēmuma privatizācija, zemes īpašniekam privatizācijas procesā ir tiesības izmantot savas pirmpirkuma tiesības.
E. Punkstiņš atbalsta šo viedokli un piebilst, ka šajā gadījumā nevar tikt piemērotas jaunā vispārējā privatizācijas kārtības likuma normas, kas nosaka, ka pirmpirkuma tiesības zemes īpašniekam uz objektu ir tikai tad, ja uz viņam piederošās zemes atrodas ne mazāk par 50% privatizējamā uzņēmuma teritorijas. E. Punkstiņš citē 17.02.1994. likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" pārejas noteikumu 2. punktu, kurš nosaka, ka valsts īpašuma objekta, kuru bija paredzēts privatizēt, pārdot to piedāvājumu konkursā, privatizācija tiek veikta saskaņā ar likumiem, kas bija spēkā piedāvājumu konkursa nolikuma apstiprināšanas dienā. E. Punkstiņš atgādina, ka sludinājums par VAS Rēzeknes dzirnavnieks privatizācijas uzsākšanu bija publicēts Latvijas Vēstnesī š. g. 24. februārī."
Ar vārdu sakot, atkal tika iedarbināta tā pati "Baltmaiznieka shēma" — kā vēstīja Annas Borises (teju sešdesmitgadīgas kundzes bez mazākās pieredzes uzņēmējdarbībā) iesniegums, "lūdzu privatizācijas komisiju noslēgt ar mani valsts akciju sabiedrības Rēzeknes dzirnavnieks pirkuma–pārdevuma līgumu. Atbilstoši likuma par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību 9. pantam par maksāšanas līdzekli vēlos izmantot gan latus, gan — pēc saviem ieskatiem un iespējām — arī sertifikātus. Pārstāvēt savas intereses pirkuma–pārdevuma līguma slēgšanas procesā esmu pilnvarojusi zvērinātu advokātu A. Grūtupu". Un par to, kas bija šīs shēmas darbinātāji, uzskatāmi liecina privatizācijas materiālos atrodama advokāta Andra Grūtupa vēstule, kurā viņš Arnim Bērziņam detalizēti izklāstījis, ko un kā tad vēlētos Anna Borise:
"A. Borises kundze parakstās uz visām tām akcijām, kas paliek pāri, kad
— ir pirmajā kārtā parakstījušies zemnieki,
— ir parakstījušies darbinieki.
Orientējoši uz dibināšanas dienu A. Borises kundzes daļa varētu būt ap 88% pamatkapitāla akciju. A. Borises kundze piekrīt normai, ko Privatizācijas komisija fiksē un kas tiek iestrādāta statūtos, ka kopumā līdz 7% no dibināšanas pamatkapitāla akcijām gada laikā tiek pārdotas zemniekiem vai to kooperatīvajām organizācijām, ja tie (tās) nodod graudus Rēzeknes dzirnavniekam. Tātad viena gada laikā A. Borises kundze no savām akcijām pārdošanas kārtībā šķirsies par labu fiziskām vai juridiskām personām. Akcijas tiks realizētas par nominālvērtību. Pārdošana notiks saskaņā ar Nolikumu ko izstrādās Valde un apstiprinās Padome. [..] A. Borises kundze lūdz apstiprināt sekojošu maksāšanas kārtību un grafiku: