— ne mazāk kā 25% no akciju vērtības kopsummas līdz akciju sabiedrības dibināšanas sapulcei. Iemaksa latos,
— ne vairāk kā 75% no akciju vērtības kopsummas līdz 31.12.1995.
Iemaksa sertifikātos."
Privatizācijas komisija šīm vēlmēm nāca pretī un bez kavēšanās izlēma Annai Borisei pārdot 37 758 Rēzeknes dzirnavnieka akcijas 943 950 latu nominālvērtībā, nosakot, ka no pirkuma summas 25 procenti jāmaksā latos, bet 75 procenti — mazvērtīgajos sertifikātos (1994. gadā Parex no iedzīvotājiem sertifikātus iepirka par trīsarpus latiem gabalā; bija brīži, kad sertifikāta cena bija tikai lats). Savukārt vēl pēc brīža Anna Borise jau kļuva par Zemkopības ministrijas pieļautu nelikumību upuri, kas pie sava zemesgabala tikusi, tikai pateicoties personiskajai modrībai — lūk, fragments no Rēzeknes dzirnavnieka pārveidošanas pilnsapulces protokola 1994. gada 25. maijā:
"Diemžēl savlaicīgi netika izpildītas likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizācijas kārtību" 2.2. panta 4. punkta prasības, kas uzlika par pienākumu Zemkopības ministrijai ne vēlāk kā 3 dienas pēc tam, kad publicēts paziņojums par uzņēmuma privatizāciju, nosūtīt personām, kuru īpašumā ir zemes gabals, uz kura atrodas privatizējamais objekts, ierakstītu vēstuli ar uzaicinājumu pieteikties uz pirmpirkuma tiesību izmantošanu.
Zemkopības ministrija par privatizāciju zemes īpašnieci A. Borises kundzi neinformēja un mēnesi pēc konkursa noteikumu publikācijas uzsāka uzņēmuma privatizāciju atbilstoši izsludinātajiem konkursa noteikumiem. [..] Tomēr zemes īpašniece A. Borises kundze bija iepazinusies ar publikāciju par uzņēmuma privatizācijas uzsākšanu un 1994. gada 22. aprīlī privatizācijas komisijai tika iesniegts viņas iesniegums par savu pirmpirkuma tiesību izmantošanu uz privatizējamā objekta iegādi."
Jau pirms tam, 20. maijā Anna Borise advokāta Andra Grūtupa klātbūtnē bija parakstījusi pilnvaru tam pašam Ērikam Masteiko, ar kuru avelatietis tika pilnvarots "pārstāvēt manas intereses AS Rēzeknes dzirnavnieks dibināšanas procesā, t. sk. balsot ar man piederošo kapitālu — akcijām, kā arī manā vārdā veikt visas ar AS dibināšanu saistītās darbības, dot paskaidrojumus manā vārdā un visur, kur vajadzīgs, manā vietā parakstīties". Un likumsakarīgi, ka pusgadu vēlāk parādījās īstie saimnieki: 1994. gada 14. decembrī starp Annu Borisi, SIA Ave Lat kā "atbildīgo pircēju" un AS Hanzas maiznīca kā "Hanzas pircēju" tika noslēgts līgums, 34 372 Rēzeknes dzirnavnieka akcijas pārdodot par 859 300 latiem.
Vai kāds no tā visa cieta? Pārskaitīsim. Darbinieki un lauksaimniecības produkcijas ražotāji? Faktiski ne: kā rāda ieraksti oficiālajā dokumentācijā, Anna Borise "atrada par iespējamu atļaut ne vien darbiniekiem parakstīties uz visu paredzēto akciju skaitu, bet arī 1 gada laikā pārdot lauksaimniecības produkcijas ražotājiem uzņēmuma akcijas". (Tiesa, no 229 darbiniekiem 1994. gadā Rēzeknes dzirnavniekā strādājošo skaits 1998. gadā bija sarucis līdz 145, bet — kas nu tur tāds?) "Godīgās privatizācijas" neveiksmīgie pretendenti? Neviens no tiem publiski pat neiepīkstējās, jo zaudējumi galu galā nebija lieli — tik vien kā privatizācijas pieteikuma un biznesa plāna izstrādei. Valsts? Neko neteica arī valsts interešu "pārstāvji", kaut gan, kā rāda Privatizācijas aģentūras informācija, Anna Borise par savām akcijām (viņai tika 90,1% akciju) kopā samaksāja 236 tūkstošus latu un 25 284 sertifikātus, — rupji rēķinot, var teikt, ka valsts, pateicoties īstenotajai shēmai, neieguva vairāk nekā 300 tūkstošus latu.
Tā pati shēma tika īstenota ar vēl vienu Rēzeknes uzņēmumu — Rēzeknes maiznieku, kas tika uzskatīts par vienu no Latvijas tālaika modernākajiem maizes ražošanas uzņēmumiem. Notikumu secība jau atkal bija līdzīga: 1992. gada augustā valsts firma Rēzeknes maiznieks tika nodota privatizācijai, 1993. gada jūlijā (tātad — vēl "Šķēles laikos") Lauksaimniecības ministrija izveidoja maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisiju, tā paša gada augustā SIA Grifs bija sagatavojusi Rēzeknes maiznieka privatizācijas projektu, nākamā gada februārī uzņēmums tika pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bet jau 12. aprīlī klāt bija Anna Borise — atkal ar juridiski šķietami nevainojami sakārtotiem dokumentiem, no kuriem izrietēja: viņa 1993. gada decembrī kā iepriekšējā īpašnieka mantiniece ir atguvusi zemi zem uzņēmuma, līdz ar ko nu vēlas, lai ar viņu tiktu noslēgts valsts firmas Rēzeknes maiznieks pirkuma–pārdevuma līgums. (No kurienes nauda? Andrim Šķēlem vairāk ieķīlājamu ģimenes māju nebija, taču atbildi presē deva tas pats advokāts Andris Grūtups: "Anna Borise paņēmusi no bankas aizdevumu. Banka, kas šo kredītu atvēlēja, pārstāv Latvijas nacionālo kapitālu, tai nav nekāda sakara ar mafioziem grupējumiem vai ko tamlīdzīgu.")
Tiesa, vietumis dokumenti nemaz nebija tik nevainojami, un uzmanīgam vērotājam varēja rasties nevilšs priekšstats, ka Anna Borise (bet varbūt tomēr viņas advokāti vai kāds kampējs) kaut kādā veidā bijusi līdzdalīga arī jau aprakstītajā Rīgas Baltmaiznieka privatizācijā: kā gan nu citādāk skaidrot to, ka 1994. gada 29. jūlijā kundzes parakstītajā "Ziņojumā par mantisko ieguldījumu", kurš caurcaurēm it kā attiecās uz Rēzeknes maiznieka privatizāciju, cita starpā bija minēts, ka tam nez kāpēc pievienoti "auditorfirmas SIA Invest–Rīga sagatavotie uzņēmuma firmas Baltmaiznieks novērtēšanas materiāli, kas satur mantas uzskaitījumu un nekustamo pamatlīdzekļu — ēku, būvju un nepabeigtās celtniecības aprakstu".
Tomēr valstij Annas Borises argumenti šķita dzelžaini — jau maijā tika pārtraukts Rēzeknes maiznieka privatizācijas process, bet vēl mēnesi vēlāk Zemkopības ministrija ar Annu Borisi parakstīja pirkuma–pārdevuma līgumu par maizes ražošanas valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pirkšanu. Ja Baltmaiznieka gadījumā zemes īpašniece dibināja SIA Apalītis, tad Rēzeknes maiznieka pircēja bija Annas Borises dibināta SIA Lejas Ančupāni, kas līdz ar valsts uzņēmuma iegādi tika pārsaukta par SIA firma Rēzeknes maiznieks. Un... jau atkal tā paša 1994. gada decembrī Anna Borise no viņai piederošajām 100 Rēzeknes maiznieks kapitāla daļām 46 daļas pārdeva SIA Ave Lat un 50 daļas — akciju sabiedrībai Hanzas maiznīca.
Kas šīs shēmas īstenošanas rezultātā palika zaudētājos? Ieskatīsimies Annas Borises un Zemkopības ministrijas parakstītajā pirkuma–pārdevuma līgumā par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks iegādi, un jautājumu vairs nebūs: "Kā maksāšanas līdzekli, apmaksājot šo uzņēmuma nosacītās cenas daļu, Pircējs var izmantot latus vai privatizācijas sertifikātus pēc saviem ieskatiem un iespējām." Tas nozīmē — Annai Borisei (vai varbūt precīzāk būtu teikt — konkrētiem kampējiem vai kampējam, kas aiz viņas stāvēja?) tika dota iespēja sertifikātos samaksāt 85% no uzņēmuma jau tā gana pieticīgās vērtības (jau tradicionāli uzņēmuma vērtība tirgus cenās bija noteikta 981 313 latu apmērā, bet ar koeficientu izmantošanu tā bija sarukusi līdz 680 tūkstošiem latu). 578 tūkstoši latu bija līdzvērtīgi 20 643 sertifikātiem, kuri 1994. gada nogalē bija iegādājami par apmēram 72 tūkstošiem latu. Tos tad Anna Borise arī nomaksāja tāpat kā 102 tūkstošus latu naudā.