Interesanti, ka šajā gadījumā valsts pilnā apmērā netika pat pie visas šīs nožēlojamās naudiņas. 2003. gada februārī Privatizācijas aģentūras Kontroles departamenta direktors Arvis Freibergs bija spiests nosūtīt Annai Borisei šādu vēstuli:
"1994. gada 7. jūnijā Zemkopības ministrija ar Jums noslēdza pirkuma–pārdevuma līgumu par valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks pārdošanu. Saskaņā ar minētā pirkuma–pārdevuma līguma 9.1. punktu Jums bija jāiemaksā valsts un pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā kopā 102 000 lati, t. sk. 91 800 lati Valsts īpašuma privatizācijas fondā un 10 200 lati Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā.
Līdz šim brīdim par valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks Valsts īpašuma privatizācijas fondā ir iemaksāti 73 663 lati un Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā 8184,86 lati. Ņemot vērā iepriekš minēto, lūdzam Jūs nekavējoties iemaksāt 18 137 latus Valsts īpašuma privatizācijas fondā un 2015,14 latus Rēzeknes pilsētas pašvaldības īpašuma privatizācijas fondā. Ja minētās summas tuvākajā laikā netiks samaksātas, Privatizācijas aģentūra griezīsies tiesā ar prasību par parāda piedziņu."
Vienlaikus Privatizācijas aģentūra arī Zemkopības ministrijai nosūtīja vēstuli, kurā pietiekami skarbi izteica pārmetumu par paviršību: "Neskatoties uz to, ka Anna Borise nebija veikusi visu pirkuma–pārdevuma līguma 9.1. punktā noteikto samaksu par valsts uzņēmumu Rēzeknes maiznieks, Zemkopības ministrija 1994. gada 9. augusta vēstulē Nr. 3–698 Uzņēmumu reģistram apliecināja, ka atbilstoši 1994. gada 7. jūnijā noslēgtajam pirkuma–pārdevuma līgumam valsts uzņēmums Rēzeknes maiznieks ir pārgājis Annas Borises īpašumā." Ar vārdu sakot, valsts no pircējiem nebija saņēmusi pat visu pieticīgo naudiņu, taču tas nebija tai traucējis pilnībā atteikties no sava jau bijušā uzņēmuma.
Savukārt Zemkopības ministrija (un konkrēti tās valsts sekretāre Laimdota Straujuma) tradicionāli mazgāja rokas nevainībā — tas viss esot bijis tik sen, un dokumenti sen esot izklīduši tāpat kā (bez)atbildīgie cilvēki: "Darām zināmu, ka maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju veica šim nolūkam izveidota privatizācijas komisija, kurā bez Zemkopības ministrijas pārstāvjiem darbojās arī Ekonomikas ministrijas un Privatizācijas aģentūras darbinieki.
Ar 02.09.1997. pieņemšanas nodošanas aktu valsts uzņēmuma Rēzeknes maiznieks dokumenti uz 228 lapām tika nodoti Privatizācijas aģentūrai. Šobrīd kopš šī laika ir pagājuši vairāk kā 5 gadi. Pēc maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas pabeigšanas šī centralizētā privatizācijas komisija tika likvidēta. Šobrīd neviens no šīs komisijas locekļiem Zemkopības ministrijā vairs nestrādā. Zemkopības ministrijas rīcībā nav nekādas informācijas par Jūsu uzrādītā dokumenta 09.08.1994. ar Nr. 3–698 tapšanu un pamatotību. Sakarā ar to, ka uz minētā dokumenta ir SIA Rēzeknes maiznieks apaļais zīmogs, lielāku skaidrību var rast tikai minētajā uzņēmējsabiedrībā uz vietas."
Ja Zemkopības ministrija vismaz atrakstījās, tad Anna Borise valsts aizvien uzstājīgākos lūgumus beidzot samaksāt to, kas valstij pienākas, vienkārši ignorēja — par spīti tam, ka līdzīga Privatizācijas aģentūras vēstule viņai tika nosūtīta arī 2004. gada beigās, bet 2005. gada septembra vēstule jau beidzās ar vārdiem: "Ja mēneša laikā Privatizācijas aģentūrā netiks iesniegti dokumenti, kas apliecina iepriekšminēto summu samaksu, Privatizācijas aģentūra griezīsies tiesā ar prasību par parāda samaksu." 146
Turklāt brīžiem sāka šķist, ka viena no Latvijas visnoslēpumainākajām privatizētājām ir vienkārši izgaisusi: viņai gan oficiāli pieder īpašums Lejas Ančupāni Rēzeknes rajona Verēmu pagastā, taču tas iznomāts, un nomniece sakās nezinām, kā var sazināties ar pašu saimnieci. Verēmu pagasta padomē apgalvo, ka Anna Borise tiešām vairs nedzīvojot pagastā, savu māju izīrējusi, bet pati pārcēlusies uz Rēzekni, uz kurieni īsti — vietējie nezinot. Četras reizes gadā viņa kārtīgi ierodoties nomaksāt zemes nodokli, un tiešām — pēc pāris nedēļām pagasta padomē informē — kādreizējā privatizētāja tiešām atbraukusi, taču paziņojusi, ka par "vecām lietām" runāt vienkārši negribot.
Savukārt, kas attiecas uz jaunākām lietām, Latvijas valstij nesamaksāto naudu beidzot, divpadsmit gadus pēc privatizācijas izdevās atgūt no tagadējā Rēzeknes ražotnes īpašnieka — akciju sabiedrības Hanzas maiznīcas. Turklāt ne bez pūlēm: tikai pēc divu "draudu" vēstuļu nosūtīšanas 2005. gada septembrī un 2006. gada februārī Hanzas maiznīcu valdes priekšsēdētājs Vesa Jelava oficiāli atbildēja, ka uzņēmums atvainojoties par novēloto atbildi un esot gatavs parāda summu samaksāt. 2006. gada marta beigās nauda arī tika saņemta. Taču šie, protams, ir tīrie nieki, salīdzinot ar daudz būtiskāko jautājumu — cik nevainojama tad patiesībā bija Baltmaiznieka un Rēzeknes dzirnavnieka/maiznieka shēma? Vai patiešām valsts bija spiesta visos šajos gadījumos atteikties no pietiekami nozīmīgām summām, ko solīja "standarta" privatizācijas process, lai pie rūpnīcām tiktu acīmredzami trešo personu interesēs strādājoši "pirmpirkuma tiesību subjekti" ar saviem privatizācijas sertifikātu žūkšņiem?
Privatizācijas aģentūras arhīvos atrodama arī šāda privatizācijas valsts ministra Druvja Skultes 1994. gada 6. janvāra vēstule–skaidrojums Nr. 3–10, kas adresēts arī mums jau pazīstamiem ļaudīm — Zemkopības valsts sekretāram Jānim Lapšem un Maizes pārstrādes uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājam Arnim Bērziņam. Dīvainā kārtā šis skaidrojums izskatās sniegts jau tajā pašā dienā, kad it kā saņemts pieprasījums, turklāt, kas jau pilnīgi neraksturīgi valsts iestādēm, — šķiet, ka šajā gadījumā valsts amatpersonas par kādu problēmu sākušas uztraukties, vēl pirms šāda problēma vispār radusies. Savukārt problēma ir tieši tā, par kuras atrisinājumu acīmredzami bija jābūt pārliecinātiem potenciālajiem kampējiem pirms Baltmaiznieka tipa shēmu izmantošanas:
"Ekonomikas ministrija ir izskatījusi Jūsu 06.01.94 iesniegumu un paskaidro, ka zemes īpašnieku tiesības uzņēmumu privatizācijas procesā nedrīkst tikt ignorētas.
Ņemot vērā, ka likuma "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" 3. pants detalizēti nosaka privatizācijas procesa kārtību, ir iespējamas divas atšķirīgas situācijas attiecībā uz bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) interešu ievērošanu:
1. Ja iesniegums privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) no bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) saņemts līdz valsts akciju sabiedrības reģistrēšanai Uzņēmumu reģistrā, tad bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) savas pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu), kas uzbūvēts uz viņu zemes, var realizēt saskaņā ar LR AP 07.07.92. lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojumu tiesību un lietu tiesības daļas stāšanās laiku un kārtību" 14. pantu. Pēc zemes īpašnieka (mantinieka) iesnieguma saņemšanas par pirmpirkuma tiesību izmantošanu privatizācijas komisija apstiprina uzņēmuma nosacīto cenu, kas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ir tikai tās kompetencē. Pēc objekta cenas noteikšanas novērtēšanas materiāli kopā ar komisijas lēmumu par uzņēmuma privatizācijas procesa, atbilstoši likumam "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" pārtraukšanu, ir nododami Zemkopības ministrijai pirkuma–pārdevuma līguma noformēšanai ar bijušo zemes īpašnieku (mantinieku).