2. Ja bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu komisijai (Zemkopības ministrijai vai privatizējamam uzņēmumam) iesniegts pēc tam, kad uzņēmums pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu) kā vienotu kopumu nevar tikt realizētas. Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 1. pants nosaka, ka šis likums neattiecas uz valsts īpašuma objektiem (uzņēmumiem), kuri privatizējami saskaņā ar citiem LR likumiem. Sekojoši pirmpirkuma tiesības realizējamas saskaņā ar LR AP 07.07.92. lēmumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojumu tiesību un lietu tiesības daļas stāšanās laiku un kārtību". Bet tur precīzi ir noteiktas pirmpirkuma tiesības uz ēkām, bet nevis uz vērtspapīriem — akcijām. Tātad atteikuma iemesls ir apstāklis, ka pēc akciju sabiedrības reģistrācijas realizētas tiek nevis ēkas un būves, bet gan vērtspapīri — akcijas, pirmpirkuma tiesības uz kurām spēkā esošā likumdošana neparedz.
Ņemot vērā, ka arī maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija darbojas uz analogas likumdošanas bāzes, uzskatām par lietderīgu nosūtīt minētos metodiskos norādījumus arī šai komisijai."
Šī vēstule faktiski deva privatizācijas komisijām vismaz šķietami pilnīgu skaidrību, kā rīkoties, ja kāda uzņēmuma privatizācijas procesā pēkšņi parādās persona, kam ir pirmpirkuma tiesības uz zemi. Un komisijas, kā redzam, arī rīkojās bez mazākajām šaubām. Tikai četrus gadus vēlāk — 1998. gada oktobrī tapa Privatizācijas aģentūras vajadzībām speciāli pasūtināts (un tobrīd konfidenciāls) nevis kaut kādas neprofesionālas (ja atbalstām Andra Šķēles viedokli) Valsts kontroles, bet gan zvērinātu advokātu biroja Bluķis, Elksne & Rozentāls "Slēdziens par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizāciju", no kura pēkšņi izrietēja, ka Ekonomikas ministrijai nemaz nav bijis tiesību tulkot likumus (pat nerunājot par to, ka Druvja Skultes izšķirīgajā vēstulē likums vispār bija nodēvēts par lēmumu).
Šajā slēdzienā skaidri un gaiši bija norādīts, ka Druvja Skultes parakstītais likuma skaidrojums ir bijis nepamatoti plašs un ka Ekonomikas ministrijas "skaidrojuma obligātumu Zemkopības ministrijai var apšaubīt. Ir ļoti apšaubāms, vai tiesa atzīs šī skaidrojuma obligāto raksturu". Vēl vairāk — "Zemkopības ministrija ļoti riskēja, izmantojot kā tiesisko pamatu valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanai šo apstrīdamo likuma iztulkojumu. Zemkopības ministrijai skaidrojums būtu saistošs tajā gadījumā, ja šo skaidrojumu izsniegtu pats likumdevējs". Savukārt "Maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizācijas komisija maldīgi izprata likumu par bijušā zemes īpašnieka mantinieku pirmpirkuma tiesībām uz privatizējamo valsts uzņēmumu, un vadoties no apstrīdamā Ekonomikas ministrijas skaidrojuma par bijušo zemes īpašnieku mantinieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, pieņēma lēmumu par valsts firmas Rēzeknes maiznieks privatizācijas procesa pārtraukšanu".
Taču... vilciens, kā saprotams, 1998. gadā jau sen bija aizgājis, un arī advokātu birojs godīgi atzina, ka Rēzeknes maiznieka nosacītā cena bijusi Cooper&Lybrand izdarīto novērtējumu robežās, likums nav paredzējis ne to, kāda maksājumos ir latu un sertifikātu attiecība, ne to, ka vienīgie izmantojamie maksāšanas līdzekļi, pārdodot valsts firmu Rēzeknes maiznieks, varētu būt tikai lati. Līdz ar to "stipri apšaubāma būtu Privatizācijas aģentūras iesaistīšanās tiesas procesā, kura rezultātā tiktu konstatēts, ka valstij nav nodarīti nekādi materiāli zaudējumi valsts firmas Rēzeknes maiznieks pārdošanas rezultātā".
Un te nu lielais jautājums. Ņemot vērā visus kampēju (kampēja) pārkāpumus, kļūdas, neprecizitātes, pārsteidzības un vienkārši neveiklības, tiešām grūti saprotams — kaut arī deviņdesmito gadu pirmās puses Latvija nebija nekāda īpaši tiesiskā valsts, kā viņiem (viņam) tas viss izdevās, izgāja cauri? Kāpēc, redzot tik primitīvas shēmas un, kā varētu šķist, acīmredzamus likumu un noteikumu pārkāpumus, valsts tās interešu aizstāvju personā faktiski nekustināja ne pirkstu? Vienīgais atbildes variants, kas nāk prātā: kampējiem (kampējam) patiesībā bija krietni nopietnāka aizmugure, nekā mums šķitis līdz šim, — kazi, pat kaut kas attāli līdzīgs īstai un kārtīgai mafijai. Vai tas tā tiešām varētu būt — par to nākamajā nodaļā.
VI Kampēju "brālība" — mīti un realitāte
1996. gada marta sākumā tobrīd jau izbijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons televīzijā nāca klajā ar daudzus uzjautrinošu, daudzus tomēr intriģējošu paziņojumu. Latvijā, lūk, eksistējot divi lieli augstākajos varas ešelonos atbalstīti grupējumi — "strīpainie" un "pumpainie", no kuriem pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie — ar dažādām biznesa aktivitātēm. Turklāt "pumpainie" kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, un esot skaidri redzama viņu vēlme pārņemt arī Latvijas ostas un sagrābt naftas monopolu.
Tas gan nebija nekāds pirmā svaiguma jaunums. Jau gandrīz gadu iepriekš Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers pirmsvēlēšanu gaisotnē bija paziņojis, ka "šodien visu Latvijas ekonomiku regulē trīs draugu pulciņi, kas ļoti labi darbojas, kas pat brāļojas savā starpā". Vēl vairāk — lai cik tas būtu dīvaini, jau tajā pašā 1995. gadā arī kaimiņzemes Lietuvas presē bija pieminēts kāds "Valmieras grupējums", taču šī publikācija faktiski nekādu rosību Latvijā nebija izsaukusi.
Arī Andrim Šķēlem, pirmoreiz gatavojoties iesēsties premjera krēslā, prese jau 1995. gada decembrī pajautāja: "Kas ir jūsu draugi? Ir dzirdēts arī par domubiedru grupu "Valmieras grupa", ar kuru esat saistīts." Atbilde nebija pārāk izsmeļoša: "Es arī tādu formulējumu esmu dzirdējis, bet nezinu tā saknes. Man nav nekādas saistības ar Valmieru, esmu no Jelgavas. Bet es nevaru noliegt, ka manu draugu un paziņu vidū ir cilvēki no Valmieras, piemēram, Edmunds Krastiņš, Atis Sausnītis, Andris Piebalgs. Noteikti ir jāmin Andris Grūtups — augstas klases advokāts." Un... tas arī bija viss.
Tiesa, tāpat jau arī Ziedonis Čevers tā arī nenosauca nevienu pašu uzvārdu un arī pēc vēlēšanām izpalika viņa solītās "krimināllietas par Latvijas izlaupīšanu fantastiskos apjomos". Toties Jānis Ādamsons izrādījās salīdzinoši izlēmīgāks. Vārdi tika nosaukti: "pumpaino" nometnē līdz ar viņa nedraugu, tobrīdējo premjeru Andri Šķēli esot arī kādreizējais lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna, premjera "mazā biroja" — Ministru prezidenta tuvāko līdzgaitnieku, bieži sauktu par "asiņainajiem punduriem" — pārstāvji Edmunds Krastiņš un Gundars Bērziņš, kā arī advokāts Andris Grūtups.
Iespaidu gan samaitāja tas, ka jau nākamajā dienā, kad it kā varētu celt galdā pierādījumus, Jānis Ādamsons sāka taisnoties un apgalvot, ka vispār jau viņa izteikumi būtu jāuztver ne tik nopietni — drīzāk jau humoristiski. Turklāt farsa pieskaņu viņa paziņojumiem piešķīra arī "Šķēles komandas" rīcība, nākamajās dienās visiem interesentiem demonstrējot savas pumpainās kaklasaites.