Papildus tam pieminētās personas arī loģiski norādīja — galu galā Satversmē cilvēkiem ir paredzētas pulcēšanās tiesības, un esot tikai pašsaprotami, ka pazīstami ļaudis tiekas (Andris Šķēle), taču procesus valstī varot ietekmēt politiskie grupējumi, nevis apvienības vai "rokdarbu pulciņi" (Jānis Naglis).
Izskanot Nedēļas sižetam, sociologi prognozēja, ka tas ažiotāžu sacels vismaz uz pāris nedēļām. Taču viņi kļūdījās — medijiem un arī sabiedrībai šī tēma visu uzskaitīto iemeslu dēļ šķita tik nenopietna, ka nekāda ažiotāža vispār nesākās.
Vienīgi tobrīdējais ekscentriskais Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Oskars Grīgs paziņoja, ka ierosināšot komisijai uzklausīt Satversmes aizsardzības biroja un Drošības policijas pārstāvjus, "lai noskaidrotu, vai mūsu valstī darbojas slepeni grupējumi, kas pieņem valstiski svarīgus lēmumus".
Gadiem ejot, virkne pieminēto argumentu gan kaut kā izčākstēja tāpat kā Oskara Grīga paraugapņēmība. Pašmāju "pusoligarhu" reālās iespējas kļuva aizvien redzamākas, savukārt nepilnus divus gadus vēlāk, 2002. gada oktobrī, kad jau bija notikusi Andra Šķēles un Aivara Lemberga mitoloģizētā vienošanās par "uzņēmējdarbības vides sakārtošanu", valsts tobrīdējā finanšu ministra Gundara Bērziņa personā atteicās arī no reālās iespējas tikt pie 17 miljoniem latu, kura, kā atceramies, iepriekš tika minēta kā "brālības sižeta" parādīšanās iemesls. Taču tobrīd nekādus "murgus" un "izdomājumus" par kaut kādām brālībām neviens vairs neatcerējās...
Bet te nu kas jauns: Nedēļas sižets izskanēja nedaudz vairāk kā pusotru gadu pēc kādas, šķiet, diezgan labi apmeklētas sanāksmes Rīgas tuvumā. Par šīs sanāksmes vietu, laiku un dalībniekiem labi saprotamu iemeslu dēļ — arī jūs, domājams, tos nopratīsiet — medijiem netika ziņots, taču ar diezgan lielu ticamības pakāpi var apgalvot, ka tā notika 1999. gada 17. maijā.
Šajā dienā savienības Latvijas ceļš valde tobrīd sakaitētajā politiskajā atmosfērā izteica uzticību ne tikai "savam" premjeram Vilim Krištopanam, bet arī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoram Jānim Naglim, kura krēsls jau kārtējo reizi bija sašķobījies (bet beigu beigās galīgi apgāzās tikai 2001. gada novembrī).
Notikums bija pietiekami būtisks, lai to savās sarunās pieminētu arī neformālā gaisotnē sanākušie cienījamie ļaudis — sarunu atšifrējumā precīzi vārdos un uzvārdos neminēti, taču uzrunās bieži lietojoši ļoti pazīstamu cilvēku vārdus un uzvārdus — un līdz ar to tagad būtu iespējams pietiekami ticami datēt šo tikšanos.
Kā datēt? Šķiet, ka ne visi sanākušie bija vienlīdz lojāli kopējiem mērķiem un idejām. Vismaz viens no sanākušajiem kabatā bija paķēris arī diktofonu, un tā ieraksta atšifrējums jau kopš 2007. gada vasaras (ja ne vēl agrāk) atrodas arī LR Ģenerālprokuratūras rīcībā. Pateicoties šim atšifrējumam, mēs tad nu arī varam uz Jāņa Ādamsona, Edvīna Inkēna un raidījuma Nedēļa "bandītiskajām baumām" — ja pagaidām vēl turpinām lietot Mārča Bendika terminoloģiju — paraudzīties no cita, iespējams, reālistiskāka redzes punkta.
Un tātad — ja šis atšifrējums atbilst reāli notikušā sapulcē reāli notikušai domu apmaiņai (kaut droši vien netrūks kādreiz cienītu un godātu advokātu, kuri kārtējo reizi apgalvos, ka ļauni spēki ar ļauniem nodomiem atkal esot visu samontējuši un falsificējuši), runa acīmredzami ir par apmēram astoņus gadus eksistējuša neformāla domubiedru loka sanāksmi, kurā tiek apspriestas tā sasāpējušās problēmas. (Pilns atšifrējuma teksts lasāms šīs grāmatas beigās — pielikumu sadaļā.)
Kādas problēmas? Pirmām kārtām jau izskatās, ka tobrīdējais šā grupējuma — romantiskāk noskaņotu sapulces dalībnieku arī tiešām nodēvēta par "brālību" — pārstāvju kopējais noskaņojums un stāvoklis nav no spožākajiem. "Cik ilgā laikā mūs apsitīs vai neapsitīs, kas notiks... Pēteris teica, ka izskatās tā, ka visi uz bērēm sabraukuši," — tā jau sapulces sākumā, visiem dzirdot, paziņo viens no tās dalībniekiem.
Tā vien šķiet, ka sapulces dalībnieki ir nelielā mulsumā gan par tagadni, gan nākotni. "Ja jau mēs esam kopā, — ko mēs varam darīt, ko mēs spraužam sev par mērķi, uz kurieni mēs ejam. Un, ja mēs zinām mērķi, tad mums ir arī iespējas izvēlēties līdzekļus, lai sasniegtu. Un tāpēc arī, zinot, ka katrs droši vien ir pārdomājis to, kādā veidā darboties, kādā veidā viņš grib sasniegt to mērķi, kurš mums būtu jānoformulē, tad varētu parunāt par to, kādā veidā šim mērķim tuvoties..." publiski paziņo viens no runātājiem.
Cits viņam piebilst tādā pašā noskaņā: "Mērķus mēs visi labi zinām, es domāju, ka uzstādījums tāds, ka pašreizējais stāvoklis gan iekšēji grupā, gan kopumā ir vairāk nekā riebīgs gan subjektīvu, gan objektīvu apstākļu dēļ. Vajag visiem izteikties, ko tad mēs tālāk darīsim... Ko mēs darīsim?... Ko mēs ar telefoniem apmainīsimies? Te jānoskaidro..."
Ar aizkustinošu sentimentu un patiesām skumjām sapulces dalībnieki atminas laikus, kad spēki vēl bijuši pilnbriedā, resursi — milzīgi, bet menedžments — perfekts. Viens no runātājiem, kura pieminēšana atšifrējumā liek domāt par advokātu Andri Grūtupu, "vecos labos laikus", šo laiku beigu sākumu un tā iemeslus apcer šādā pagarā monologā:
"Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami... Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem...
Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu — mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs.
Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka — tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga.
Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādas tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.
Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas — faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību.
Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.