Tautas saskaņas partija — tie ir ļoti pragmatiski cilvēki, no četrām brigādēm viņi sastāv, savādāk viņi nesaucās — Tautas saskaņas partija, Par cilvēka tiesībām vai kaut kā tamlīdzīgi, tie ir pragmatiski cilvēki, deputāts arī ir cilvēks, bet tikai, ja maksā, tad ir jāstrādā, tā ka tur izskatās, ka tie pēc būtības nebūs problēma, vienkārši. Ja ar viņiem varēs sarunāt kā nosacīti opozīciju, bet ar viņiem varēs sarunāt, ka — kas un cik, kādā veidā to risināt. [..]
Es domāju, ka svarīgākais mums šajā periodā ir darīt visu, lai cilvēki, kuri dažādās vietās ar dažādām iespējām, — mēs tomēr par viņiem iestātos un palīdzētu. Diezgan dzelžaini, un tā ir varēts darīt ar Nagli Jāni, un visādi mēs esam mēģinājuši. Izskatījās, kā tā nebija tāda klaji bļaustīšanās, bet es ceru, ka pamazām uzlabosies situācija.
Nu, Grūtupam, es domāju, nākošreiz spridzinās tā riktīgāk augšā, ja tu neatteiksies no Parex lietām dažām. Kāpēc tev tā jādara pāri Parex bankai? Solīda banka, jauki cilvēki, daudz naudas... Tāds raksturs. Tāds strīdības jautājums, pietiesāt Pareksam tur divi miljoni mēnesī, nu tā nevar, tā ir nauda (Balss no malas: "Es pats pastāstīšu!") Nu ja.
Šeit stāv priekšā bruņoto spēku komandiera izvirzīšana, kur es domāju, neteiksim, ka ābols ir pats labākais bruņoto spēku cilvēks, bet vienīgais, bet ar raksturu. Līdz ar to es domāju, ka mums ir visas iespējas paskatīties, jo nākošajam apakšpulkvedim Graubem arī tikai strādnieku fakultāte, nav augstākās izglītības... Tautas augstskola.
Tā ka mums ir šādas lietas, un mums katrai vajadzētu mēģināt savās rindās un savos cilvēkos, kuriem ir kādas iespējas ietekmēt un veidot, vajadzētu uz to visu mēģināt un pastāvēt, jo, ja mēs ar puslīdz maziem zaudējumiem pārdzīvosim šo laiku, tad mēs dzīvosim ilgi. Tad mēs dzīvosim ilgi un laimīgi."
Ar vārdu sakot, klātesošo vidū ir gan cilvēki, kurus galvenokārt nopietni skumdina fakts, ka ir pagājuši labie laiki ar īstenotajiem un neīstenotajiem "lielajiem projektiem", gan ļaudis, kuri pieņem esošo situāciju kā gluži normālu un pilnā sparā kalkulē, ar ko un kā runāt, ko un kā pirkt, lai sasniegtu vēlamos mērķus.
Vēl gan ir arī daži īpatņi, kas runā par kaut kādiem augstiem ideāliem, kuri bijuši grupas dibināšanās laikā. "Bet, Andri, es vēlreiz uzdodu jautājumu — šī ir pašpalīdzības biedrība?" publiski jautā viens no viņiem. "Bez kādiem augstākiem uzstādījumiem? Ja šī ir tikai pašpalīdzības biedrība, cilvēks, kuram šī biedrība vairs nespēj palīdzēt, iet uz citu vietu, kur viņam palīdz vairāk. Ja nav nekādu augstāku uzstādījumu, tikai savstarpēja palīdzība... Kādreiz es atceros — bija. Ja mēs tagad runājam tikai par pašpalīdzības biedrību, tad kā uz to skatās..."
Kāds cits ir vēl sentimentālāks: "Es vienkārši gribu par pirms gandrīz septiņiem gadiem atgādināt, kādi uzstādījumi ir. Ja es pareizi atceros, tur bija divas galvenās lietas. Viens — par ko mēs esam, un otrs, pret ko mēs esam. Faktiski mums šobrīd nav ne viena, ne otra, ir palikusi tikai šī pasaknīte. Tas līdz ar to rada tikai tādas šauras egoistiskas intereses un viņu apmierināšanu, kas neveido pamatu visai šai darbībai vērsties plašumā vai nostiprināties." UN vēl viens: "Es tikai gribētu atgādināt, ka šī te sapulcējusies brālība, brālības mērķi kādi bija. Es domāju, ka tos visus var kaut kādā zināmā mērā arī sakārtot un saistīt it kā augstākām interesēm."
Tomēr vairākumam — tostarp toni uzdodošajiem Andriem — acīmredzami nav nekādu iebildumu pret pašpalīdzības biedrības ideju, ja tikai tā strādā un ir pietiekami efektīva. Cita lieta — apkārt saradušies jauni, citādi formējušies, citādi organizēti un citādi finansēti grupējumi, kuri aizvien biežāk izrādās spējīgāki "lielajos projektos".
"Pareizi jau Gundars teica, mums jārēķinās ar tiem finansiālajiem grupējumiem, kas ir. Un diemžēl tad, kad no mums baidījās, nu, tad bija drusciņ cita struktūra. Tad bija... un tāpēc mūs neaiztika, vai tad bija Blonskis ar... un tie arī saprata, ko var un ko nevar. Tagad tas viss ir pāraudzis daudz citādā kvalitātē. Jā, diemžēl, kur valda nauda. Ekselence nopērk informāciju, informatorus un balsošanu. Diemžēl tie ir latvieši, ar prievītēm, kas ceļ roku un balso pilnīgi šķērsām," saka viens runātājs.
Faktiski piebalso vēl viens: "Tad, kad veidojās, sākumā bija savādāka situācija... Šodien faktiski visas struktūras ir kaut kādi savā veidā organizētas. Laiks ir nedaudz mainījies, vai tās ir partijas, vai tās ir, teiksim, kā, Robertam. Tas tomēr ir tas grupējums, kas kaut kādā veidā ir formalizēts. Vai tas ir kaut kāds cits — Ventspils — Parex, vai kaut kāds finanšu. Visas struktūras ir organizētas ar kaut kādu skaidru virzību. Šinī laukumā, ja mēs nopietni gribam dominēt vai vispār ietekmi, mums ir jāpieņem savādāka spēle. No dambretes pāriet uz šahu, vai vēl kaut kādā veidā. Un, ja grib ietekmēt, tad tas ir, es gribētu, ka ir autoritatīva vadība, un tas tiek apspriests, un gatavs to ievērot.
Mums ir katram savs. Es šobrīd esmu partijā, protams, partija ir šī te galvenā. Un līdz ar to es nevaru šeit, man šīs intereses dominē. Ja kāds būtu augstāk definēts — bruņoto spēku, prezidentu, valdība vāja, teiksim, vai vēl kaut kas, sadarbība ar kaut ko, kur mēs formulējamies, ļoti labprāt gribētos dalīties. Tur vajadzētu būt tā, kā ģimenē. Lēmumu pieņemt pēc klasiskās teorijas vairāk kā desmit cilvēku nevar. Tā ir diskusija. Ja mēs gribam lēmumus, tam ir jābūt sagatavotam..."
Vēl vairāk, pie apvāršņa parādās jau atklāti ciniķi, kuri klātesošajiem "domubiedriem" kaut diplomātiski, bet pietiekami skaidri paziņo — kāda vispār esot jēga no šādiem "klubiem", ja līdzdalība tajos nedod reālu labumu:
"Gluži vienkārši katrs cilvēks ir iekārts vairākos desmitos saišu, aiz katra var būt gan draugi, gan ģimene, gan politika, gan sports, izklaide, viss kas, ja, un nebūs tā, ka visu var noreducēt un ielikt iekšā kādā rāmī. Un, ja šī ir viena no tām lietām, kur es, teiksim, gan kaut kādā veidā cenšos sevi izpaust, gan arī ceru, ka citi kaut ko gūst, tad tas nozīmē, ka tā ir tikai viena, bet ļoti nopietna arī priekš manis. Bet ne absolūti vienīgā, ja. [..]
Pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finanšu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds — pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība — tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista."
Jā, tas acīmredzami ir tas, kas pamatā saista visus klātesošos, un tiek meklēts šai vēlmei atbilstīgs risinājums. Šķiet, tā arī netiek atrasts — atjaunotnes un pārstrukturizācijas idejas neaiziet tālāk par domu, ka vajadzētu piesaistīt jauno paaudzi no pašu "domubiedru" ģimenēm vai ka varētu izveidot "kaut kādu, teiksim, trīs, četru, piecu cilvēku prezidiju, kur valda absolūti visas grupas ietekme". Pie tā tad sapulces dalībnieki arī paliek, nosaucot šādus vārdus un uzvārdus — Gunārs Klindžāns, Ivars Strautiņš, Juris Aizezers, Andris Šķēle, kuriem triju mēnešu laikā vajadzētu grupējumu savest kārtībā un nostādīt uz pareizākām sliedēm.
Šķiet, tas tā arī neizdevās — varbūt tāpēc, ka, gluži tāpat kā kādreiz Klubs 21, arī šī "brālība" bija reāli pārdzīvojusi savu laiku, bet varbūt tāpēc, ka reālā politisko notikumu gaita īsti neatbilda "domubiedru" prognozēm: jau 1999. gada jūlijā Andris Šķēle uz deviņiem mēnešiem trešoreiz tika pie Ministru prezidenta portfeļa un daudz tiešākām, būtiskākām svirām, lai, iespējams, īstenotu savas un "domubiedru" — nu, vismaz atsevišķu — intereses un vajadzības.