Ko tad nākamie kompanjoni līdz tam bija darījuši un kā viņi jau vēlāk skaidroja savu kopāsanākšanu? Andris Šķēle, kurš tolaik vismaz oficiāli vēl bija šim jaundibināto kompāniju īpašnieku lokam pilnīgi nepiederoša persona, kādā intervijā deviņdesmito gadu beigās stāstīja tā:
– Ar Normundu Putānu nekad neesmu bijis kolēģis. Tiesa, institūtā, kurā es strādāju, laboratorijā strādāja viens cienījams cilvēks Henrihs Putāns, bet tas nekad nav bijis Ave Lat Putāns, turklāt viņi pat nav radinieki. Ar Normundu Putānu es nekad neesmu bijis kolēģis.
– Ar Ēriku Masteiko gan laikam šī situācija ir savādāka?
– Jā, Ēriks Masteiko kopā ar četriem pieciem citiem studentiem pēc augstskolas beigšanas tika atsūtīts darbā uz institūtu. Es tobrīd jau biju institūta direktora vietnieks komercjautājumos, un man vajadzēja jaunus cilvēkus, jo es pats biju ļoti jauns, ap trīsdesmit gadiem. Direktors mūs iepazīstināja, un viens no viņiem man šķita tāds žiperīgs. Viņš kaut ko dzīvē jau bija arī administrējis, cik zinu, vadījis studentu vienību un bijis padomju armijā jefreitors vai kaut kas tamlīdzīgs. Sapratu, ka viņam bez studentu gados gūtām zināšanām ir arī kaut kāda dzīves pieredze, un es viņu pieņēmu savā dienestā.
– Vai jūs zinājāt, ka Ēriks Masteiko dibina Ave Lat un Ave Lux?
– Jā, protams, kā gan es to nezināšu, jo mēs taču dzīvojam arī vienā ciemā. Tas bija skaidrs, ka šim institūtam vai tai zinātniskajai ražošanas apvienībai, kur es uzskatu, ka cilvēkiem, kuri palika, pietrūka bišķi vadītāja, pietrūka iespējas padomāt, ka ir jāpārkārtojas tālāk, un viņš vēl joprojām ir ļoti nīkulīgā stadijā, un es vienmēr esmu uzskatījis, ka šīs mocības būtu jābeidz — viņš nīkuļo uz nodokļu maksātāju rēķina, dala varbūt arī veģetē tur. Lai man piedod tur strādājošie un bijušie kolēģi, bet es tā uzskatu.
Dabīgi, ka zināju, ka jaunais cilvēks Ēriks Masteiko nevar nosēdēt vairs tajā kolektīvā, viņam tas atbalsts, ko es, būdams ministra vietnieka amatā, un visas tās lietas, ko es sāku ievirzīt, — mēs sākām sadarbību ar ārzemēm, mēs sākām attīstīt pašfinansējošus projektus institūtam. Sākt ģenerēt naudu, cilvēki sāka vairāk strādāt, sāka labāk pelnīt. Tas bija kooperatīvu un pēckooperatīvu laiks, kad cilvēki sāka strādāt otrajās maiņās, kad mums izdevās ieviest dzīvību, bet tas diemžēl negāja uz priekšu, un domāju, ka tā bija viena no galvenajām motivācijām, kāpēc viņš iesaistījās privātajā biznesā.
Tanī laikā faktiski visi jaunieši no institūta aizgāja projām un nodibināja savas privātfirmas.
– Varbūt jūs zināt arī, kādēļ šajā kompānijā bija tieši Ēriks Masteiko, Normunds Putāns un Varis Jakovickis?
– Es saprotu, ka ar Normundu Putānu viņi ir skolas biedri vai kas tamlīdzīgi, bet to jums jāprasa viņam, jo es Normundu Putānu pat nepazinu. Ēriks Masteiko gāja taisīt savu biznesu, ņēma cilvēkus un skatījās, bet, kādēļ tieši viņi, nezinu.
Līdzīgi uzņēmējdarbības pirmsākumus deviņdesmito gadu nogalē presei atstāstīja arī Ēriks Masteiko.
– Atgriezīsimies sešus gadus tālā pagātnē, kad radās Ave Lat pirmā šūniņa. Kādēļ toreiz tika dibināti Ave Lat un Ave Lux?
– Protams, lai veiktu saimniecisko darbību. Man jau bija zināma pieredze. Strādājot Mehanizācijas un elektrifikācijas zinātniskās pētniecības institūtā, biju konstruktors. Viena no svarīgākajām specialitātēm, ko es apguvu valsts uzņēmumā, bija pasūtījuma apkopošana. Pēc tam darbība bija saistīta ar informātiku un informācijas nodaļu, kurai bija pakļauti ārējie sakari. Laiks rādīja, ka spēju nodrošināt visu komercdarbības struktūru ar pietiekami lielu atalgojumu.
Lai labāk varētu saprast, paskaidrošu, ka toreiz visasākās diskusijas bija par to, cik kapeikas no nopelnītā rubļa var saņemt algā. Tas bija arī kooperatīvu laiks, un gribot negribot nācās secināt, ka kooperatīvā tas koeficients ir augstāks. Vēl tagad atceros diskusijas ar vadošo ekonomistu, kurš deva normatīvu, cik no nopelnītā rubļa tajā laikā varēja saņemt darba algā. Institūtā mēs visu laiku bijām spiesti rēķināties ar papildus pieskaitāmajām izmaksām, jo tas bija pētniecības institūts zinātniekiem. Lielākās diskusijas bija par ieguldījumu vienas kapeikas lielumā. Vai vienu kapeiku vairāk, vai vienu kapeiku mazāk. Kā izrādās, tad tikai nedaudz cilvēku no zinātniskās padomes mācēja novērtēt — kas tad būs no tās kapeikas gada beigās. Nu, un, iespējams, rezultāti bija tādi, ka saņēmām ļoti lielu atalgojumu, ko varēja salīdzināt ar varbūt visa institūta atalgojumu. Un tas radīja atziņas: tu spēj, tu vari, un tas ir jādara. Protams, tieksme dzīvot labāk, spēt nodrošināt ģimenei, bērniem nākotni, labu izglītību — tas ir tas, kas virza uz priekšu.
Viena no svarīgākām lietām, ko biju apguvis, strādājot institūtā, bija informācijas lietošana. Tajā laikā sāka attīstīties zemnieku kustība. Kon-junktūra — piedāvājums, pieprasījums, kas tajā laikā varbūt netika uztverts tik asi, bet tās nu reiz bija tās lietas, ko mums laiks iemācīja lietot. Mani kompanjoni, dibinot Ave Lat un Ave Lux, bija augstas klases speciālisti lauksaimniecības tehnikas jomā. Izveidojās sadarbība ar Minskas traktoru rūpnīcu. Ave Lux bija viens no lielākajiem traktoru piegādātājiem Latvijā.
– Ave Lat un Ave Lux tiek dibinātas ar pāris nedēļu atšķirību. Kādēļ gandrīz vienlaicīgi tika dibinātas divas firmas?
– Varbūt mums jau tajā laikā radās doma, ka risks ir jāsadala, ko mēs esam īstenojuši šobrīd, izveidojot grupu un citus uzņēmumus. Toreiz mēs nolēmām, ka vienai firmai vajadzētu nodarboties ar tirdzniecību, otrai ar tehnoloģisko iekārtu iegādi.
– Savulaik presē parādījās minējumi, ka AVE radies no trīs cilvēku vārdu pirmajiem burtiem, proti, Andris Šķēle, Varis Jakovickis un Ēriks Masteiko. Taču Šķēles kungs šo baumu noliedzis un izteicis citu versiju par nosaukumā ietverto vārdu. Vai tiesa, ka nosaukumi firmām radušies no latīņu vārda ave, kas nozīmē — sveika?
– Sākumā ilgi domājām, kā tad varētu nosaukt. Sveika Latvija — tas mums ir svarīgākais. Otrais bija — Sveika kvalitāte — un varbūt tas mums ir raksturīgs arī šodien. Lux kā kvalitāte.
Neko īpaši spoži — vismaz spriežot pēc oficiālajiem uzņēmuma apgrozījuma datiem — Ave Lux ar traktoru tirdzniecību negāja. Lāga nelīdzēja arī Baltkrievijas pilsoņa Ivana Guzenoka piesaistīšana Ave Lux īpašnieku lokam — baltkrievs, dodot vielu versijai par viņa piesaistīšanu tikai nodokļu atvieglojumu vārdā, Ave Lux dalībnieku vidū bija no 1993. gada februāra līdz 1995. gada sākumam. Tāpat baltkrievs uz pāris gadiem parādījās arī Ave Lat, un oficiālā versija par viņa aiziešanu no abām kompānijām bija — dzimtenes tiesībsargāšanas iestādes esot sākušas izrādīt neveselīgu interesi par sava pilsoņa darbību Latvijā, savukārt neoficiālā — vietējās likumdošanas nepatīkamās izmaiņas, saskaņā ar kurām būtiski palielinājās minimālais ārvalstu ieguldījums kompānijā, kas nepieciešams nodokļu atvieglojumu saņemšanai.