Pat stāsti par to, kā tad notikusi mūsu galvenā varoņa izraudzīšana premjera amatam 1995. gadā, ir izrādījušies, maigi izsakoties, nepatiesi. "Tajā dienā, kad Saeimas uzticību nebija ieguvusi arī Ziedoņa Čevera valdība, mani sameklēja divu pretējo bloku pārstāvji, un ar mani runāja gan Māris Grīnblats, gan Ziedonis Čevers. Drīz pēc tam par šo jautājumu sāka sarunas arī Aleksandrs Kiršteins. [..] Tā kā es pietiekami labi pazīstu un augstu vērtēju ikvienu no viņiem, tad piekritu apsvērt šo iespēju. Viņi ir nopietni politiķi, un, kad vēl viņiem pievienojās Māris Gailis, tad sapratu, ka ir neordināra situācija un man atkal ir jāsaskaras ar kaut kādu izaicinājumu pēc trīs gadu perioda, kurā biju nodarbojies tikai ar biznesa, saimnieciskajām lietām, finansēm un ekonomiku.," — šī ilgus gadus bijusi paša Andra Šķēles versija.
Taču... jau 2007. gada nogalē tas pats Ziedonis Čevers pēkšņi "atcerējās", ka pēc tam, kad viņa veidotais Ministru kabinets neieguva Saeimas atbalstu, pie viņa lietišķā vizītē ieradušies mums jau labi zināmi kungi — advokāts Andris Grūtups, Turības vadītājs Ivars Strautiņš un Andris Šķēle. Vīzites mērķis acīmredzot — ieteikt padomāt, vai par premjeru nederētu... Andris Šķēle.
Tad kā — vai vispār ir kāda joma, kurā mūsu varonim nebūtu novērojama šāda "personības dalīšanās"? Viena — noteikti: visos, visos, visos laikos viņš ir skaļi un uzstājīgi deklarējis savu neviltoto rūpi par morāles normām, likuma prasībām un valsts interesēm. "Nu jau gadus četrus, piecus gaisā vēdī, ka "valsts politiķiem ir slaucama govs". Šīs pārliecības ieviešanā un realizēšanā Andrim Šķēlem ir vislielākie nopelni. Attieksmi pret valsti viņš nekautrīgi, ar savu piemēru ir rādījis visiem pārējiem, kuriem vārgāki nervi un raksturi, atraisījis bišķi rokas: ja viņš var, ar ko tad mēs sliktāki!" — tā tikmēr par mūsu galveno varoni Astras Milles grāmatā Labvakar, Edvīn Inkēn. Varas fizioloģija I paziņojis, piemēram, Edvīns Inkēns.
Protams, kritizētājam var pajautāt — vai tu pats daudz labāks? Bet izteiktie vārdi paliek. Un arī šie, ko intervijā saka kāds izbijis mūsu galvenā varoņa līdzgaitnieks: "Visi cilvēki no viņa ir aizgājuši ar lielāku vai mazāku skandālu. Šķēle ir uzmetis visus savus partnerus tāpēc, ka viņu moka mazvērtības komplekss. Kaut kādā brīdī viņam paliek bail, ka cilvēkiem varētu šķist, ka viņš vispār nav vajadzīgs un līdz ar to viņš būs vientuļākais cilvēks pasaulē. Es domāju, ka viņam vienkārši ir grūti samierināties ar to, ka viņš tā īsti nevienam nav vajadzīgs. Un tad viņš mēģina it kā radīt vajadzību pēc sevis, iet un piedāvājas — es visu varu sakārtot."
Vientulības tēmu piemin arī kāds pilnīgi citu politisko uzskatu pārstāvis — izbijis ministrs, kam ar Andri Šķēli bijis jātiekas ne tikai pie sarunu galda vien:
– Nevar noliegt, ka viņš ir gudrs vīrs. Sākumā tas bija progress, kas pārvērtās par regresu. Es katrā ziņā negribētu būt viņa vietā, es nezinu, vai viņš lasa interneta komentārus, bet man liekas, ka viņš nav ne laimīgs, nekā. Es pāris reizes esmu viņu uz ielas redzējis. Nekādi draugi mēs neesam. Mums ir bijusi tikšanās ar Šķēli, bet nekāda saruna nesanāca. Viņš nav nekāds sarunu meistars. Viņš tāds vientuļš vilks, man liekas, ka viņam draugu nemaz nav. Laimīgs arī viņš neizskatās, kaut arī bagāts. Tāds putns nu viņš mums ir.
– Kā jums šķiet, kā vārdā Šķēle to visu darīja un dara?
– Es domāju, kas tas lielā mērā ir personiskā rakstura sublimācijas vai kompensatoriskā mehānisma ķēde. Viņam jau nekā cita nav. Es nesaprotu, kāpēc viņš tur bērnus jauc iekšā. Tur nekas labs nevar būt. Kādreiz puika skatīsies internetu un lasīs...
Es arī nekad neesmu varējis saprast to alkatību. Esmu ticies ar Shell līdzīpašnieku, viņš dzīvo 300 kvadrātmetru mājā ar 1500 kvadrātmetru zemi labā rajonā. Es viņam prasīju, kāpēc viņam nav lielāka māja. Viņš teica — man pietiek, nav pieklājīgi. Šķēle varētu braukāt pa pasauli un būt laimīgs. Mēs reiz sēdējām Kannās un dzērām baltvīnu, un es teicu, ka Aivars arī tā varētu. Kā baltais cilvēks. Ēst svaigas austeres un baudīt dzīvi. Tieši tajā brīdī man atnāca īsziņa, ka Lembergs apcietināts.
Tā ir nemācēšana apstāties. Tas ir arī lielajiem dziedātājiem, sportistiem. Laikā aiziet. [Mihailam] Hodorkovskim arī nepietika. Sāka piedalīties politikā un tagad sēž cietumā. Es šo visu stāstu tikai jums bez atsaucēm uz mani. Es vienreiz pateicu, un man pietiek. Neesmu nekāda filmzvaigzne. Es jau tāpat esmu pateicis vairāk par visiem.
Lembergs ir vismaz Ventspili uztaisījis. Šķēle ir tikai grāvis. Viss ir pārdots. Viņš ir tikai veikls starpnieks, nav nekādas ekonomiskās spējas. Spekulants. Aivars sevi arī nav aizmirsis, bet arī Ventspili sakārtojis. Vismaz kaut kas paliks. Zārkam tāpat nekādu kabatu nav.
Arī bērniem tāda bagātība nekādu laimi nenesīs. Diez vai viņi būs laimīgi. Varbūt trešā paaudzē. Es nesen redzēju Šķēli uz ielas. Viņš izskatījās skumjš, vientuļš, tāds vecs, sirms vilks, kas mūk no lamatām. Es domāju, ka pēdējā laikā ir tikai eksistenciālās bailes no cietuma. Nekā vairāk...
Nu, nez, nez, kā tur ar to cietumu. Bet... padomājiet, kā justos jūs paši, ja jums par nepieciešamību un vienlaikus ieradumu būtu kļuvis slēpt katru savu soli? Ja jūs labi zinātu, ka viena sabiedrības daļa vienmēr un mūžīgi mūžos jūs uzskatīs par zagli un meli? Ja visa pasaule ņirgātos par to, kā jūs, multimiljonārs, dzīvojat "īrētā" mājā? Ja jūs būtu spiests pazemoties un pazemot pats savus ģimenes locekļus, uz viņu vārda reģistrējot savus biznesus? Ja jūs nevarētu neapzināties, kā nieka padsmit gadu gaitā no nācijas glābēja esat pārvērties cilvēkā, kura jebkurā solī liela sabiedrības daļa automātiski saskatīs kārtējo blēdību?...
Un tomēr — kampšanas kāre un tās dotā enerģija laikam taču ir neizmērojamas. Labi zināmās Kārļa Skalbes pasakas noslēgumā, kā atceramies, bijušā pirtnieku Anša, nu bagātā Anša visu mūžu berztais vērdiņš–velniņš tīriņš un smukiņš devās savās gaitās, bet Ansis palika, tā sacīt, pie sasistas, kaut iespaidīgu apmēru siles. Atšķirībā no pasakas mēs no sava galvenā varoņa neatvadāmies. Lai ko neteiktu nelabvēļi, viņš acīmredzami vēl ir apņēmības pilns un turpinās berzt un berzt...
Pielikumi
1. pielikums
"Mūsu grupa apogeju sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem..."
1999. gada 17. maija (pēc dalībnieku izteikumiem secinātais datums) "grupas" sanāksmes "protokols", par kura eksistenci un nonākšanu atklātībā varam pateikties kāda ne tik ļoti lojāla "grupas" dalībnieka veiktam diktofona ierakstam. Šis "protokols" jau vismaz kopš 2007. gada vasaras ir LR Prokuratūras rīcībā.
– Mēs te esam sanākuši pēc ilgāka laika, ļoti daudzi patiesībā ne tik bieži tiekas, otrkārt, lai redzētu kaut kādu interesi, treškārt, lai dabūtu koordinātes no tiem, kuri nomainījuši savus telefonus, adreses, darba vietas...