– No Latvijas ceļa var darīt pietiekami daudz...
– Nē, nē, tas ir. Citiem varbūt ar sociāldemokrātiem iespēja vai Tēvzemi un Brīvību, katram mums jādara tajā jomā, ko mēs varam. Un mums jau vispār tas ir tas spēks. Bet es tikai varu izteikt vēlreiz to apliecināt, ja kāds domā par to, vai tā organizācija, kas lielākā šobrīd, vai tā... nekļūdīgi. Mēs to darīsim, mums ir tādi, es gribētu teikt, ļoti saprotoši cilvēki, un vispār tā negācija, kas tagad pret Tautas partiju ir bijusi vērsta, manā uztverē saliedē cilvēkus. Jo vīri sēž. Šinī gadījumā es izstāstu anekdoti par Tallinu. Mēs bijām Tallinā, kad tur, kad tur to Lembergu taisījās šaut un to kucīti nozaga, kuru nespēja atrast. Un pienāk žurnālisti klāt un kaut ko saka, kā es to komentētu, — es tā īsti nesaprotu, tā informācija, par ko tur šaus, kāpēc un kā. Nu tur kaut ko izstāsta, kaut ko atbild, tur Juris blakus. Juris pienāk klāt un saka: Andrej, par ko tu man neticēji? Hahaha!
– Varbūt divos vārdos par visiem tiem pēdējiem notikumiem, lai nebūtu nekādas tur baumas jāklausās, ko es esmu tur darījis vai nedarījis. Tātad rudenī es uzņēmos divas lietas. Pie mani griezās vidēja izmēra bankas, pagaidām nesaukšu, paši sapratīsiet, par ko iet runa. Vārdu sakot, no vienas bankas viena liela banka mēģināja piedzīt divarpus miljonus, no otras — divus. Bija iecerēts ļoti ātri un fiksi, kā pa sviestu izbraukt cauri attiecīgām tiesu institūcijām, un tad, kad uzzināja, ka bijuši pie manis un es esmu piekritis pārstāvēt, tad radās jau pirmās atskaņas, ko varēja dzirdēt — ko tad jūs šitā un tā. Nu, bet labi. Tur patiesājāmies dažādās instancēs, vēl vienā apgabalā, šķīrējtiesā, un nesanāca nekas. Tad apmēram kādu mēnesi atpakaļ es jau dzirdēju pirmos tādus — laikam viss tika darīts, lai man pateiktu, ja, griezās pie manis apmēram no man zināmiem cilvēkiem septiņi. Nu, atnāk tādā tekstā — ja jūs tur to neapturēsiet, ja, vai viņš tur nepārstās darboties tā aktīvi, tad būs problēmas. Nu, tas pie dažādiem cilvēkiem, dažādās mērcēs tika pateikts. Nu, tad piektajā tas komplekss iestājās. Bet šobrīd, dabiski, es iesniegšu ģenerālprokuroram savu versiju, bet tikai nekādā gadījumā, kas ir organizētājs, un kas ir spridzinātājs. To es šobrīd nekādā veidā nevaru pateikt juridiski, bet kad piektajā datumā kriminālpolicijas darbinieki man teica — vai jums ir bijuši kādi draudi, vai ir bijuši kādi mājieni, vai kas tamlīdzīgs? — jā, es teicu, bija daži, ja.
To es šogad izstāstīju, rītā arī es iesniegšu ģenerālprokuroram personīgi, es jau faktiski jau biju Ģenerālprokuratūrā, es jau izstāstīju tā ļoti skopos vārdos, kas ir par situāciju, ja. Citu kaut kādu iemeslu, ja, ko raksta, cik iemeslu es saskaitīt nevaru, vienīgais iemesls tur ir kaut kāda neapmierinātība, ja, saistīt ar lietām, ko es nevaru pierādīt, ja, to es arī negribu. Svētdien LNT sižets, ja, kas tika rādīts, uzskatu, absolūti tendenciozs. Tur pirmais uzdevums bija vai nu pataisīt par joku visu, ja. Ja neizdodas pastāstīt par joku, nu, tad uzkūdīt viņu virsū Lembergam, ja. Tāds mērķis. Tad es jautāju — kurš varēja tādu mērķi spraust? Tad ir kriminālpolicijai jāmeklē, tieši kriminālajai policijai, ka tas cilvēks vēlas no sevis uzmanību, kurš ir jāmeklē. Nav grūti izsekot, kurš kuram tālāk pateica. Tā ka pavisam citas absolūti nesaprotamas saistības ar kaut kādām citām struktūrām un parādiem, vai kaut kādām tādām piedziņām man nav, es uzskatu, ka man pastāv morāls pārsvars, es sākšu saukt tos uzvārdus un datumus tad, kad tas vajadzīgs. Bet es katrā ziņā likšu tiem saprast, kuri, es uzskatu, varēja kaut kādi ņemt dalību, ja, ka viņiem labāk sargāt visu šo advokātu biroju, ja, un mani apsargāt, ja, jo, nedod dievs, ja kaut kas notiks, tad acīmredzot domās. Vot, tāda ir pašlaik situācija. Tālāk par mūsu grupu runāt es tomēr arī gribētu, varbūt pietiekami...
Faktiski tā, apogeju viņa sasniedza tad, kad mēs, pirmkārt, Ulmani kopīgiem spēkiem... Tad, kad mēs, Andris tapa par premjeru, bet jau uz to brīdi, es gribu teikt, ka uz to brīdi sākās arī mūsu savā ziņā noriets, ja, kuru es domāju, ka mēs kaut kādi novērsīsim, ja, jo es tiešām arī piekrītu — mums bija lieli projekti, un es negribu te saukt ne vārdā, ne nosaukumos, ja, meitenes staigā apkārt. Es domāju, ka visi, kas zina, tie sapratīs. Mums bija lieli projekti. Toreiz man Kazimirs teica, viņš saka — tie lielie projekti laba lieta, bet ka tikai bankas nesastrīdas. Nu, sastrīdējās. Daļa uzskatīja, ka līdz zināmam etapam, nu, paldies par palīdzību, un tālāk mēs paši. Tālāk mēs paši... Zigurds, to viņš labi teica, viņš teica, kaut kā tā tendence... vajadzīga tā kompānija tik ilgi, kamēr viņi atrisina savas problēmas. Problēmas ir atrisinātas, kompānija nav vajadzīga. Bet, redziet, mums kļūdaini ir iedomāties, ka tādi lieli projekti, teiksim, var pastāvēt paši par sevi, un viens, divi, trīs, četri cilvēki varēs viņus aizstāvēt. Nu, nevar. Un rezultātā mēs zaudējam visu. Es negribu uzskaitīt, kādās tās sekas katram ir, varbūt kāds izteiksies, bet, cik es dzirdu, tad nevienam sevišķi labi neiet, nevienam sevišķi labi neiet. Domājot arī, kā būs tālāk.
Nu tālāk. Es negribu tikai kritizēt šo projektu, variants un cilvēks... mēs pietuvojāmies pie Andra valdības veidošanas — faktiski tas bija tas moments, kad mēs bijām visspēcīgākie vai arī citi domāja, ka mēs esam visspēcīgākie. Faktiski mēs iekšēji zinām, ka daudz kas mums pamatojās uz tādu mitoloģiju, kā mēs toreiz to saucām. Mēs to mitoloģiju milzīgi aktīvi toreiz attīstījām, ja, un faktiski mēs šajā gadījumā arī dēļ tās mitoloģijas daudz ko dabūjām, ja, jo mums tur pieraksta, vai dieniņās, ko tik ne... Kas ir noticis ekonomikas sfērā ar mūsu palīdzību. Tad no deviņdesmit piektā gada beigām sākās arī zināmā mērā kaut kāda eiforija, ka mēs varam tā ne vairs viltīgi, bet vienkāršāk un skarbāk, un skaļāk, ja, nu kaut ko mēs acīmredzot pa visiem kopā esam tur sastrādājuši arī pa to laiku, daudz ko.
Mums pat parādījās tādas tendences pirms Tautas partijas, tagad pēdējais etaps, dibināšanas, ja, ka nu drīz grupai ir vakars, grupa vairs nebūs vajadzīga. Taču bija tā. Es pats personīgi kuluāros runājos un teicu, nu, es nezināju to, nu būs, nebūs vajadzīga, kā tas izskatīsies, nekādas pieredzes nebija. Bet, kā arī mēs te nespriestu, mēs redzam, ka mēs nekādi iztikt nevaram. Jo, ja mēs tagad sāksim pašķīst un tā pasprukt, ja, būs vēl trakāk. Tikko viņi jutīs, viņi jau tā... no tā brīža, kad pajuka lielais projekts, tas bija signāls, ka nav vairs monolītisma, nav vairs pieseguma, nav vairs attiecīgās bāzes, ka var sākt uzbrukt. To es jutu un dzirdēju i no Latvijas Bankas klerkiem, i no drošībniekiem un tā tālāk. Kāda ir izeja, es nezinu. Laikam taču jāatgriežas pie kādreizējās, ja tas ir iespējams, sistēmas, pēc principa, ka vecs draugs ir labāks nekā divi jauni draugi, un jāmēģina to pašu mitoloģiju ar lielāku segumu attīstīt uz priekšu. Es cita ceļa neredzu.