Kas attiecas uz mani, es esmu ar mieru aizmirst tur dažādus apvainojumus, atvainošanos. Bet arī mums jāsaprot — mums aparāta nav. Es kādreiz gadiem organizēju, tas prasīja milzu enerģiju, un man tas resurss nav šajā ziņā, tāpēc es kādreiz te lūdzu, atceraties vasarā, kad sēdējām, ka lūk, Oļegs lai uzņemas, ja. Bet, par cik mums nav pašiem sava aparāta, katram jābūt, kā Karlsons teica, kādreiz cilvēkam–orķestrim. Kā viņš par savu banku runāja, katrs savā nodaļā, ja.
Otrs. Mums vajag padomāt, vai nevajag, teiksim, vēl kādu cilvēku Oļegam klāt, kas var vēl palīdzēt, ja. Man tāds priekšlikums, ka mums taču var būt arī divi līdzpriekšsēdētāji, ka varētu mēs papildināt, teiksim, Oļega inteliģentumu, ja, ar, teiksim, Jura Aizezera tādu skarbo raksturu, ja, un apspriest. Es Jurim par to teicu, ja, viņš pret to neiebilst, bet šovakar, ja mēs to lemjam, tad vajadzētu, visiem jau nav konsekvences, principā lai novienotos, jo tālāk tādu eroziju mēs nevaram atļauties, jo citādi būs, es te šajā gadījumā nedomāju sevi, tik daudz ar visiem tiem, es te cīnīšos līdz galam un darīšos, un... nu tā divos vārdos.
– Kamēr Andris vadīja diezgan labi pēc principa — katram ir savas iespējas, un katram ir savas zināšanas un kontakti, kas otram var būt nav un ko otram varbūt vajag. Un man pašam vairākas reizes bija, man kaut ko vajadzēja, bet es nespēju ar otru no mūsu vidus sarunāt. Varētu būt — divi runājam un trešais klausās, kas tad pēc tam varētu būt tas soģis un teikt, — nu, ja tu apņēmies, tad pildi, tādā veidā tas iedod tādu to principu, ka mums tās saistības savstarpēji, ja varēja palīdzēt, labāk strādāt. Tas kaut kā mums daudzos gadījumos nav, un neesam spējuši viens otram palīdzēt, es neesmu spējis droši vien lielai daļai palīdzēt vai kāds cits atkal citam, tāpēc ka nestrādā normāli šie mehānismi un nav pārliecības. Ir zudusi šī pārliecība, ka jāpalīdz, ka tas kaut kādā veidā tev pašam atalgosies, noteikti, vienalga kādā formā. Un es domāju, ka tas ir svarīgs princips, lai varētu strādāt, lai nebūtu tikai tā, ka mētājas citreiz vienam par otru kaut kāds aizvainojums, ka neesam palīdzējuši vai kaut kā tamlīdzīgi. Ja var, tad mums ir zināms, ka var tikt uz priekšu.
– Nē, tur ir vairākas iespējas. Vienu es domāju šo te — pašpalīdzības moments, kas noteikti ir svarīgs, un arī tagad būtu jāatjauno, cik var. Un otra lieta arī tādā ziņā tomēr, ka mēs mēģinām savstarpēji tos kontaktus virzīt un to darīt, ka mēs paplašinām pozīcijas.
– Lai ieņemtu labākās pozīcijas, tad tomēr darbs ir jādara. Saprast, kādā, atvainojiet par izteicienu, veidojumā iespējams sākt darboties. Ja izplūdīs, tad ir kādreiz plusi un kādreiz mīnusi. Plusi tādi, ka viņš rada šīs te, ko te sauc par mītiem. Tas ir kaut kas... bet patiesībā tur ir arī savi vājumi. Viens no tiem vājumiem ir, ka grūti ir saņemties, nav nekādas organizācijas, tur tā nelaime. Es īsti neredzu pašlaik, kā to pārvērtēt. Bet ar to manā skatījumā laba lieta, cilvēki var satikties, ja kādam kāda palīdzība, — izdodas atrast, tad ir labi, ir gandarīti, bet, tā kā vienīgais tāds organizētais veidojums, ja mēs runājam par valdības lietām, ir Tautas partija, viņas frakcija. Bet tā ideja par kaut kādu starppartiju sadarbību, — ja mēs viņu gribam paplašināt, es baidos, ka šādā formā attīstību būs ļoti grūti īstenot.
– Bet, ja mēs pieņemam kaut kādus iekšējus, papildinošus lēmumus... Kaut vai tas gadījums ar Andreju un Robertu, ja, ka normāli tomēr būtu, ja mēs varam uzaicināt Robertu un pateikt: atvaino, Robert, tev ir jānāk — un iegūstam kaut kādu konkrētu viedokli. Un kas ir par iemeslu, kas tev tai mūsu cilvēkā neder, jo tai gadījumā skaidri izpaudās Roberta intereses par labu citiem cilvēkiem, kas mums ir galīgi sveši un strādājuši tikai pret mums.
– Te jau, Andri, konkurē divas idejas. Mēs nepietiekami iesaistījām grupā, dabiski, ka viņam saikne ar partiju daudz lielāka, interešu arī, tas svars ir lielāks, vai ne, un viņš izvēlas... Partijas biedri viņam saka, lai kādu savu kadru liktu un... Labi, viņš neērti jūtas, ja. Man ir bijusi saruna. Nu, beigās kaut kādu kompromisu atrod. Nē, un neapšaubāmi, es nesaku, ka diez vai tagad, kad viņš tur labi jūtas, vai ne, viņiem varas eiforija vēl daudziem nav beigusies, un tagad mums arī būs grūti ar Robertu kaut kādu... Jā, ar papildu metodēm nekā...
– Nē, es nedomāju piespiedu metodes, man baigi nepatīkami, es daudz dabūju ar Robertu strādāt, to pozīciju ieņemt nebija vieglākais moments, toreiz strādāja visi, pēc tam cauri un cauri viens savtīgs kadrs, ja, nu vairāk nekādīgi es viņu nevaru nosaukt. Varēja būt, ka arī par mūsu Andreju simtiem labāku cilvēku, bet nu labi, lai tā būtu, bet mūsu pašu cilvēki ieteikuši bija, kamēr neredz labāku, par viņu jācīnās.
–
Ja, nu pašlaik kāds tāds kā Roberts — vai kā šo klubu var asociēt jeb neasociēt ar Tautas partiju, kaut kādu neitrālāku, vai tas ir iespējams?
– Nu, kāpēc nevar? Nu Gunārs, viņš no Latvijas ceļa sēž, nu, vai tāpēc es ar viņu plēšos?
– Nemaldināsim viens otru, ja mēs viņu gribam pārveidot par nekvalitatīvu klubu, īsti neredzu, kā to var izdarīt...
– Es gribēju pateikt, ka te ir iekšēja pretruna. Patiesībā mēs aizmirstam to, ka ir dažādas intereses. Ikvienam indivīdam, ja. Un tās interešu kopas, intereses var būt kolīzijā viena ar otru. Teiksim, vienā brīdī vienai grupai, teiksim, kolīzija interesē ar Roberta interesi, pastāvēt tanī partijā, caur kuru viņš ieņem attiecīgu amatu, ja. Līdz ar to viņiem jāizdabā... lai viņš varētu realizēt savu pozīciju, un tāpēc viņam tanī īstermiņa kolīziju periodā ir ērtāk paciest dejas, teiksim, nevis ar mums, kuri patreiz nenodrošina viņam šo situāciju, nekā paciest dejas ar to vidi, kuri rada šo labvēlīgo situāciju. Un viņš ir tas, kas izvēlas, ja. Un jautājums ir par to, ja mēs domājam par ilgstošāku periodu, kādā mēs gribam darboties kā interešu klubs, patiesībā tad katram indivīdam ir jāizvērtē šī situācija, šīs te situācijas laicīgums un ilgtspēja. Un līdz ar to arī te teica, ka labāk vecs draugs, nekā divi jauni, un par tiem sistajiem un nesistajiem. Patiesībā mēs viens otru pazīstam un zinām arī reakciju daudz maz. Te ir patiesībā indivīda interešu konflikta pieeja, katra no mums konkrēta pieeja, cik ilgstoši mēs gribam atrasties komfortā, un tās vietas arī viss, kurā mēs un ietekmējas, ja, un kurā brīdī mēs pieļaujam sev diskomfortu, ejot kolīzijā ar vidi, kurā darbojamies.
Un tas būs arī katram ar saucamo partiju konkurenci, un šī indivīda konflikts pašā partijā un virzība, teiksim, uz viņu, uz labklājību, pozīcijas piepildījumu. Tāpēc arī šī te amatprasme ir izlīdzsvarojoša, jo darba centralizācija var arī būt zināmā iedīglī, kas viņu izārda, ja. Un, ko es gribēju teikt, ka principā mēs jau nodrošinājām šo te sadarbības mērķi, ideju, mūsu pleca ideju patiesībā. Un te ir tas jautājums, kā risināt tās iekšējās kolīzijas, Robertam ieskaidrot, ka viņa interesēs ir, ilgstošākās interesēs ir, teiksim, sadarboties ar mums un palīdzēt mums... Tā es domāju, ka arī jebkurai organizētai struktūrai vajadzīga kaut kāda materiālā bāze, jo skaidrs, ka man nav tīrā... un man nav tik daudz radinieku, tātad nu var nākt pie manis mājās un pieņemt tos cilvēkus, bet tas ir daudz sarežģītāk nekā, teiksim, aiziet un tikties uz kādu konkrētu vietu. Tātad ir šī te pults, kurā var jebkurā brīdī ierasties un sazvanīties.