Un otrs jautājums ir uzticības jautājums, un arī tas, kuru cilvēku izvēlas. Tas nav nemaz tik vienkārši. Jo katram savs kaut kāds kutelīguma vai jūtīguma slieksnis, kur viņš paļaujas uz vienu vai otru spriedumu, un nemaz tik vienkārši nevar rast šo te konstantu vienprātību, ja. Ņemot vērā Andra taktu un visu pārējo, tas, ka viņš it kā ar jautājumiem, bet neuzbāzīgi veicina to sistēmu, iespējams, viņš ir piemērotākā persona, kas var risināt šādas konversijas bez asām domstarpībām, cenšoties neapvainot indivīdus, jo tomēr katram ir tiesības uz savu viedokli un uz savas personas nepazemošanu. Tur jāmeklē šī situācija, tas ir uzticības jautājums, nevar šī persona izšķirt strīdu, bet būtu tas mērķis... Veidot šeit kaut kādu piespiedu mehānismu un bez izpratnes, un vajadzības un kādā veidā, lai šī sistēma un ķēde... mēs varam redzēt, teiksim, tajā negatīvajā pieredzē, kāda mums ir izveidojusies.
Kluba biedri ir arī palikuši bez darba, ja, un cik grūti ir situācijā palīdzēt atrast... teiksim, šo te, nemaz nedomājot par to, ka viņiem nebūtu šī kvalifikācija vai spēja. Bet tai pašā laikā, kad saule spīd, tad neviens neredz jumtā caurumus. Ja sāk līt lietus, tad caurumus redz un steidz glābt ciet. Varbūt, ka tas ir labi, jo ir vajadzīgs lietus, lai mēs redzētu, kur jumtā ir caurumi. Kaut kādā veidā viņus aizlāpīt. Tāpēc arī es jau runāju par to mērķa definēšanu — ne jau tādā nozīmē, ka... Bet mērķa definēšana ir vajadzīga katram no mums, lai patiesībā mēs saprastu, kādā veidā mēs atrodamies ķēdē, un ka šī ķēde ir svarīgāka, prioritārā pār visām pārējām ķēdēm. Jo šeit runa ir par savstarpēju atbalstu, ja, un palīdzību. Līdz ar to mums ir aiz muguras cilvēks, un mums nevar uzbrukt no mugurpuses un iegāzt pa galvu. Tāpēc mums jāveido šī pārliecība, ka tā ķēde tādā veidā darbojas. Ja šīs pārliecības nav, mēs izvēlamies spēcīgāku struktūru, un viņai dodam priekšroku. Tāpēc jau arī — es nezinu, kādā veidā to visu var formalizēt, bet viņa jau tāpat ir, teiksim, labprātīga.
– Bet, Andri, es vēlreiz uzdodu jautājumu — šī ir pašpalīdzības biedrība? Bez kādiem augstākiem uzstādījumiem? Ja šī ir tikai pašpalīdzības biedrība, cilvēks, kuram šī biedrība vairs nespēj palīdzēt, iet uz citu vietu, kur viņam palīdz vairāk. Ja nav nekādu augstāku uzstādījumu, tikai savstarpēja palīdzība... Kādreiz es atceros — bija. Ja mēs tagad runājam tikai par pašpalīdzības biedrību, tad kā uz to skatās...
– Diemžēl to partiju principu te nevar ievērot. Vienalga, teiksim, Latvijas ceļa pārstāvis Naglis nejustos komfortablāk, ja būtu vinnējusi kāda cita partija. Un to pašu par daudziem pārējiem runājot. Diemžēl tas īpaši nestrādā. Tautas partija atrodas tādā pašā pozīcijā kā jebkura, kuru biedri šeit sēž. Kamēr tā orientācija, kā tas viss ir veidojies, ir mazliet savādāk.
– Te ir divas lietas. Mums ir viena formāla struktūra — Tautas partija, kas šeit, liekas, galā tikusi ar šo, zināmā mērā... Es piederu pie šīm abām lietām. Tas ir tas, ko mēs varas struktūrās vairāk, kā Andris pateica, vadību nodrošinām caur šo... bet mūsu vidū ir pietiekami daudz cilvēku, vairāk vai mazāk, kuri strādā biznesā un kuri ir citās partijās. Tiek piesiets, nu, jums jau grupu pārstāvji Andris Šķēle, pārstāvēt to un to, tiem cilvēkiem, kas ir šai vēsturē, viņiem jābūt vairāk varbūt neitrāli, kā Andrim Starim. Biznesā daudzām partijām savas intereses, spiediens ir lielāks.
Tikko mēs vairāk birokratizējam šo lietu, tad kā prese var parādīties vēl lielāk un būs smagāka izvēles situācija. Tātad izvēle ir kaut kur pa vidu. Tātad strādā šis pats regulēšanas process un spiediens... Ja ņemam vērā to nelaimīgo piemēru — Robertu... Mums ir jāizprot, ko vajag un viņam, ja viņam, ja viņš nevar, zēni, šitas ir varbūt mans mājas darbs un varbūt Roberts te nav īstā vietā, man tā situācija ir, man ir spiediens no manām formālām struktūrām. Tad skaidri un gaiši pasaki, bet neesi tas...
– Es varbūt pateikšu tīri no savas intereses, kas saista un vispār, es gandrīz pie dibinātājiem biju un visus šos gadus arī uzskatu, ka tas ir vērtīgi. Gluži vienkārši katrs cilvēks ir iekārts vairākos desmitos saišu, aiz katra var būt gan draugi, gan ģimene, gan politika, gan sports, izklaide, viss kas, ja, un nebūs tā, ka visu var noreducēt un ielikt iekšā kādā rāmī. Un, ja šī ir viena no tām lietām, kur es, teiksim, gan kaut kādā veidā cenšos sevi izpaust, gan arī ceru, ka citi kaut ko gūst, tad tas nozīmē, ka tā ir tikai viena, bet ļoti nopietna arī priekš manis. Bet ne absolūti vienīgā, ja. Tātad, pirmkārt, man ir savas intereses, kāpēc es te esmu, ja, un tātad acīmredzot mēs te visi esam, ka tas ir arī kaut kas kopējs, un par to uzstādījumu derētu padomāt augstāk, kādu mēs to redzam nākotnē kopā.
Un viens no tiem kopējiem variantiem ir pilnīgi skaidrs. Tā ir, pirmkārt, man nav varbūt laika un gribēšanas būt vēl kādā klubā, kura tā ietekme ir niecīga, ja, bet tā ietekme iet caur finansu sfēru, te ir ietekmīgi finansisti, utt., utt. Tā ka es domāju, ka tas jau summē to kapacitāti, ja, gan tā politika, gan pārējais. Un, ja runā par pašpalīdzību, es domāju, ka pilnīgi pareizi varbūt tikai tas niecīgais vārds — pašpalīdzība. Skaidrs, ka savstarpēja palīdzība — tas ir primāri. Ja man šodien varbūt nevajag palīdzību, varbūt rīt. Un es ar to rēķinos. Ka tādu palīdzību es šeit atradīšu, ja tāda būs vajadzīga. Un tas ir tas, kas mūs saista. Jautājums, kādā formā, kādā struktūrā. Es domāju, ka... tas ir viens sitiens. Tā kā visstiprākie stikli atrod vienu punktu, un viņš gatavs, viņš sabirst, es domāju, ka partija tagad tieši tāpēc, ka viņa stingri strukturēta, viņai bija grūtāk tādu spiedienu atkārtot. Jā, un es domāju, ka tā varētu būt. Jo strukturizētāks modelis, jo viņš bieži vien no to spiediena drūp. Nav izdevusies partija.
Es domāju, no tāda viedokļa mums ir tiešām jāpadomā, kādas ir mūsu galvenās intereses, mūsu galvenie virzieni, varbūt arī jāuzstāda tie uzstādījumi, es domāju, ka ļoti nopietni. Patlaban situācija valstī, tas ir ārprāts, ja, es atceros, ka mums saruna nu jau cik gadus atpakaļ — sešus, jeb cik, ka mēs teicām — piedod, Bagdādi gan mēs negribētu redzēt Rīgā, ja, bet tad tagad ir Bagdāde. Un es domāju, kādā veidā tās lietas vērst kaut kādā normālā saprātā iekšā. Bet, no ārpuses skatoties, es nezinu, ko mēs te gaidām. Latvija tagad skatoties — kaut kas traks, tā nopietni ņemot. Un es neredzu kaut kādas pretrunas vai kaut kādus īpašus šķēršļus, izņemot pašu gribēšanu darboties un meklēt risinājumus, un, ja var nokompensēt problēmas, tad arī mēģināt viņas tiešām risināt. Un tas, ka, piemēram, būs kādas saistības aiz muguras, var jau būt, ka, piemēram, grupas interesēs jeb citu cilvēku interesēs. Nu, man, piemēram, var būt kaut kāda politiska ģimene, es pateiktu, es domāšu, tas taču neiet krastā un meklēšu risinājumu, jeb meklējam citus cilvēkus. Bet redz, tas ir īpaši kaut kādā nozīmē kaut kādas pretrunas.