– Grupas intereses var būt tikai tad, ja ir šis augstākais uzstādījums.
– Tieši tāpēc es vairākkārtīgi arī viņu uzsvēru.
– Bet viena lieta varētu būt, lai katrs no mums cilvēkiem būtu pēc iespējas augstākā ietekmes pozīcijā.
– Jā, arī taisnība.
– Tas ir tikai mehānisms, lai izpildītu visaugstākos uzstādījumus. Es vienkārši gribu par pirms gandrīz septiņiem gadiem atgādināt, kādi uzstādījumi ir. Ja es pareizi atceros, tur bija divas galvenās lietas. Viens — par ko mēs esam, un otrs, pret ko mēs esam. Faktiski mums šobrīd nav ne viena, ne otra, ir palikusi tikai šī pasaknīte. Tas līdz ar to rada tikai tādas šauras egoistiskas intereses un viņu apmierināšanu, kas neveido pamatu visai šai darbībai vērsties plašumā vai nostiprināties.
– Jāatgriež jaunības ideālisms un jāpieliek vecuma pragmatisms...
– Pirms septiņiem gadiem bija gan par, gan pret. Šobrīd tas, pret ko mēs bijām pret, vairs nepastāv. Jauns "pret" nav uzstādīts, tas, kas bija, par ko mēs bijām "par", tas ir aizgājis.
– Jā, laukos jau, tā no lauku viedokļa raugoties, rīdzinieki un te centrā dzīvojošie daudz filozofē... vienkāršu lietu pateikt sarežģīti... Vienkāršā veidā jau tā ir, ka sākotnēji mērķis bija par labu Latvijai, lai būtu labi mums. Tas uzstādījums jau paliek, ja Latvijas interesēm...
Un otra lieta: ja sākotnēji bija izveidojusies grupa, kas vadīja ar radikālām diktatoriskām metodēm, aizmirstot demokrātiju... taisni ar kādām Amerikas metodēm arī vadīja. Tādēļ bija grūti iebilst un teikt "nē", tas bija vienkārši un skaidri saprotams. Pašreiz es saprotu, ka tas ir kluba princips un pakļaut klubu vienai partijai — tas nav nopietni, un šeit klātesošie uz to neparakstīsies. Pārstāv dažādas intereses, mēs varam atbalstīt, būt kopā, līdzi just, bet tā tīri izveidot partijai...
– Mēs varam algot palīgus, tādus kluba menedžerus, kas, teiksim, palīdzētu organizēt tiem, kas pašreiz darbojas par neformālo samaksu, ja jau šādu klubu mēs gribam. Es domāju, ka mēs gribam darboties. Bet te nevajag ne baidīties, ne meklēt dziļi filozofiskas sekas, vai tas Latvijai nāks par labu, nu, protams, ka nāks. Vai katram individuāli mums nāks par labu. Manuprāt, mēs varam iesaistīt jaunus cilvēkus, daudziem no mums jau labākie gadi nāk, mums jau dēli, meitas, mēs varam iesaistīt arī viņus šajā jaunajā darbā un tanī darbā, kas ir vajadzīgs. Nevajag ne to tā ņemt noslēpumā, un mēs tikko sakām — labāk viens savējais nekā divi sveši.
Darbību finansēt no kluba iemaksām, no mūsu iemaksām, un tālākā sadarbība, kur tad mūsu mērķis, — lai būtu labi Latvijai, skaidrs, ka tos stiprākos, kas mūsu vidū ir, viņus var pieņemt amatos. Nu, un partija atbalstīs viņus, esam balstījuši, un vajadzēs — balstīsim. Dažam izdodas labāk atbalstīt, dažam sliktāk. Tāpēc jau nevajag, mēs varam vienoties, ka savus biedrus nepakārsim. Savu iespēju robežās darboties. Viņi paši pakārsies.
– Es domāju vienu lietu, ka Ervīns pareizi sacīja, ka faktiski mums iznāca tā, ka mums tie mērķi arvien īsāki, tie līdzekļi garāki… un viņi drīz sāk mainīties vietām. Tas ir... Es vienmēr esmu bijis tiešās ietekmes pretinieks, manuprāt, te ir runa par tiešu iespaidu, par tiešu atkarību kaut kādu, ko te runāja, Parex bankas projektu. Tā ir kļūda. Visefektīvākā ir netiešā vadība, netiešais iespaids. Pirmkārt jau tad viņš ir lielāks, iespaids rodas lielāks, viņš labāk arī nostrādā, mēģinot kaut kādu procesu tieši, viņš īsākā vai garākā laikā vairs nedarbojas. Svarīgāk ir iespaids, un svarīgāka ir vide, kurā darbojas. Nevis tieši materiāls, ar kuru var tieši rīkoties kā ar zobenu, ar kaut ko rokā. Spalvas kāts nav bīstams.
– Kazimir, paklausies, vājuma pazīme ir, kad kāds vispār atļaujas pret mums kaut ko tādu lietot, vot, tā ir vājuma pazīme. Vot, tā ir tā mīkstā ietekme. Un, ja vēl kādu atļausies, tad nozīmē, ka divtik vāja. Nekad agrāk, piecu gadu laikā, sešu gadu laikā neviens neatļāvās tādas lietas pret mums. Es to pārdzīvoju …
– Ja mēs tā nopietni, tā stingri runājam, tad acīmredzot ļoti slikti, nu neteiksim, ka ļoti slikti, slikti strādājusi partija, kuras biedrs es esmu, un slikti ir strādājusi arī grupa, atvainojiet, kungi, vai ne. Bērziņ, tu nesmaidi, tev trāpīsies visvairāk no visiem. Jo, jo, ja runājam par partiju, tad, godīgi runājot, gods un slava, ka dabūja 24 balsis ar tik maziem spēkiem, bet grupas iespējas un grupas ietekme faktiski šeit bija vispār minimāla. Mūsu saietos šeit esošie cilvēki kuluāros ir runājuši, ka viņi no malas uzzina daudz vairāk, un es personīgi informāciju pirms vēlēšanām saņēmu ne tik daudz kā Andris, bet pietiekami daudz, tā kā es visu uzzināju no malas, nevis no mūsu partijas.
Ja runājam par partiju, tad acīmredzot konkrēti uzdevumi bija jāformulē, kas bija jādara, ja, un kurus cilvēkus piesaistīt. Jo līdz premjera nominēšanai, ja es runāju par sevi, iespējas bija milzīgas. Un es daudzkārt, Gundar, tev arī piedāvāju to otru, trešo, ceturto cilvēku piesaistīt, runāt ar viņu, bet teici — nevajag, mēs ar visu tiksim galā. Daudzi šie esošie cilvēki gribēja piedalīties ar saviem padomiem. Varbūt tas reizēm bija naivi, varbūt arī manas domas reizēm bija naivas, bet mēs viņas varējām stingri izdiskutēt un nospraust mērķus, vai izdarīt to jeb ne to. To mēs neizdarījām. Tagad pēc vēlēšanām. Nu ja, ir lielākā frakcija, bet mēs esam praktiski bez ietekmes. Visi pārējie norunā, nu ja, mēs esam. Tagad sāksies pa komisijām. Mūs visus mēģinās izķert pa vienam un to jau dara. Kamēr es nebiju paķēris to nejūtīgo, kā es iestājos, es to jūtu ļoti stingri no visām pusēm, no visām partijām, bet, pirmkārt, jādomā par partiju kā tādu ar konkrētiem uzdevumiem.
Nu, kaut vai konkrētais uzdevums, kurš arī man ir formulēts, es tiešām esmu izpildītājs, teorijas varat atstāt citiem kolēģiem, kuri tagad savienojās, ja. Tu joprojām neesi komandieris. Par to ir jādomā. Viņš mums ir vajadzīgs vai nav. Neviens vēl šo jautājumu nav cilājis. Pieņemšanas vakarā, pirms nominēšanas, tad, kad bija Nacionālās drošības padomes sēde pilī, iepriekšējā vakarā izdarīt — es nezinu, kurš to var izdarīt. Kungs man teica — es gribētu saņemt konkrētus uzdevumus, tiešām konkrētus, konkrētus pildīt un izteikt kaut kādu grupas aizsardzību. Mēs nezinām ne konkrētus uzdevumus, ne arī jūtam konkrētu grupas aizsardzību...
Mēs arī nevaram tā, kā zīgeristi stājās visiem pretī, nedod dievs, ka mēs izšķīdīsim un vēl būs vai ne, bet tad vajadzēs padomāt, kādā veidā. Sastādīt konkrētu programmu, un vajadzētu izdarīt to, to, to... tas būtu viens, runājot par partiju, par mums visiem kopā runājot. Nu, kolēģi, mums ir viens sindroms. Atzīstiet. Ja gribat, saukšu uzvārdos, vismaz no tā laika, kamēr es šeit piedalos. Es esmu vienmēr tā klusītēm, maliņā sēdēt, īpaši varbūt nepiedalīties daudzos jautājumos, mēs esam aizmirsuši to principu palīdzēt viens otram. Gribat — nosaukšu vismaz piecus uzvārdus no šeit klātesošajiem, no kuriem netika nekas prasīts īpašs, likuma ietvaros, elementāra palīdzība. Tā tika noraidīta. Vienkārši noraidīta, un viss. Atzīstiet, ka tā ir bijis. Es runāju ne tikai par sevi, bet mēs vārāmies taču arī savā starpā, vai ne. Tad arī šo jautājumu vajadzētu apskatīties. Nedrīkst tā noraidīt. Vai pateikt — es to nevaru izdarīt, — velk garumā. Vēlreiz saku — es varu nosaukt uzvārdus, bet es to nedarīšu, nav vajadzības. Šeit esošie cilvēki to zina. Tātad šis jautājums arī jāizskata. Un ja mēs gan partijā, gan šeit grupā neatradīsim konkrētus uzdevumus un mērķus, Edmunds jau vispār ar savu vīzdegunību ļoti pareizi visu to pateica, ja viņam šo to noskrāpētu nost, kārtīgs cilvēks iznāktu.