– Manuprāt, vajadzētu bez diviem cilvēkiem veidot nedaudz lielāku, un nesavtīgi lielāka autoritāte ir pats Andris... Un es piedāvātu apsvērt arī tādu, ka tiek veidots kaut kāds, teiksim, trīs, četru, piecu cilvēku prezidijs, kur valda absolūti visas grupas ietekme. Un tur nekādā ziņā nevar būt dominante. Es domāju, ka divu cilvēku spēka līnijas ieviešana neatrisinās šīs problēmas. Es esmu pārliecināts. Varbūt trīs, četri, varbūt pieci cilvēki, kam ir absolūta autoritāte pārējo vidū.
– Es gribētu iebilst attiecībā pret šo formulējumu. Es domāju, ka tas nav jālasa kā diktāts, un ģenerators, kas ģenerēs tās idejas, pārējie visi kā izpildītāji, ja. Acīmredzot tas tā nebija domāts, kad runa ir vairāk par spēku sadalīšanu un pārdalīšanu. Nevar uzticēt, teiksim, šīs ģenerāllīnijas ģenerēšanu diviem cilvēkiem. Tas absolūti nesaskan ar... Es šaubos, vai visi tam piekritīs. Šim viedoklim patiesībā ir jāizkristalizējas, jāģenerē gandrīz vai katram, jo katrs no mums spējīgs to darīt. Pamatideja, protams, ir, un šī problēma, kur kam tuvāka, viņa ir apspriežama un izdiskutējama, un mēs jau tiekamies ne tikai divreiz gadā, bet mēs tiekamies arī biežāk, ja. Līdz ar to tā tikšanās, kas mums notiek katru nedēļu, varētu sastāvēt no divām daļām. Pirmā daļa ir šī te problēmas analīze, kāda radusies, un pēc tam risinājuma meklējums, un tad mēs arī atrodam attiecīgos cilvēkus, kas to var darīt. Un otrā daļa varētu būt tas, šis te savstarpējais, individuālais postenis, kas, kur risina tās problēmas, kur pārējiem nav jāiejaucas. Tāpēc arī veidot kaut kādu pastāvīgu prezidiju, vienkārši smagnēja struktūra būs, kas nedarbojas. Katram konkrētam jautājumam jābūt individuālam risinājumam.
Ko es vēl varētu teikt. Tad, kad veidojās, sākumā bija savādāka situācija... Šodien faktiski visas struktūras ir kaut kādi savā veidā organizētas. Laiks ir nedaudz mainījies, vai tās ir partijas, vai tās ir, teiksim, kā, Robertam. Tas tomēr ir tas grupējums, kas kaut kādā veidā ir formalizēts. Vai tas ir kaut kāds cits — Ventspils — Parex, vai kaut kāds finansu. Visas struktūras ir organizētas ar kaut kādu skaidru virzību. Šinī laukumā, ja mēs nopietni gribam dominēt vai vispār ietekmi, mums ir jāpieņem savādāka spēle. No dambretes pāriet uz šahu, vai vēl kaut kādā veidā. Un, ja grib ietekmēt, tad tas ir, es gribētu, ka ir autoritatīva vadība, un tas tiek apspriests, un gatavs to ievērot. Mums ir katram savs. Es šobrīd esmu partijā, protams, partija ir šī te galvenā. Un līdz ar to es nevaru šeit, man šīs intereses dominē. Ja kāds būtu augstāk definēts — bruņoto spēku, prezidentu, valdība vāja, teiksim, vai vēl kaut kas, sadarbība ar kaut ko, kur mēs formulējamies, ļoti labprāt gribētos dalīties. Tur vajadzētu būt tā, kā ģimenē. Lēmumu pieņemt pēc klasiskās teorijas vairāk kā desmit cilvēku nevar. Tā ir diskusija. Ja mēs gribam lēmumus, tam ir jābūt sagatavotam.
– Mums jāformulē. Saikne ar citām partijām, ietekmes sfēras palielināšana citās partijās. Ietekmes sfēras palielināšana valdības aparātā, mums ir jābūt tur iekšā. Laukos... tas ir uzdevums, ja man ko vajag nokārtot, pensijas, es zvanu tam vienam vīram, un gatavs, ja.
– Man nav iebildumu darboties, ja mēs varam formulēt konkrēti. Un pareizi jau Gundars teica, mums jārēķinās ar tiem finansiālajiem grupējumiem, kas ir. Un diemžēl tad, kad no mums baidījās, nu, tad bija drusciņ cita struktūra. Tad bija... un tāpēc mūs neaiztika, vai tad bija Blonskis ar... un tie arī saprata, ko var un ko nevar. Tagad tas viss ir pāraudzis daudz citādā kvalitātē . Jā, diemžēl, kur valda nauda. Ekselence nopērk informāciju, informatorus un balsošanu. Diemžēl tie ir latvieši, ar prievītēm, kas ceļ roku un balso pilnīgi šķērsām. Nu, un es domāju, ka tā izolācija — apkārt viss ir slikts, tikai viena Latvija laba.
– Patiesībā piegājām pie tās tēmas, par kuru jārunā...
– Nauda un vara, liels pārbaudījums...
– Man ir priekšlikums, lai ir Gunārs Klindžāns, lai ir Ivars Strautiņš, ja, rīcības cilvēki, nopietni. Šie visi ir organizatori, tiešām es runāju to, ko domāju. Tie, kas ir rīcības cilvēki, labi organizatori, ja, varēs piefilozofēt, varēs, un Šķēle. Lai ir, lai nāk, kad mums vajag kaut ko izbīdīt, pateikt — tas neder. Nu, vienam jābūt. Nevar visi apkārt staigāt. Andrim jāuzņemas atbildība. Tāpat var būt visādi deputātu pieprasījumi ministriem, ja, tas ir opozīcijas darbs... Mēs piemēram...
– Deputāts izgājis visas cenu likmes, drusku pieaugums. Tas ir atšķirībā no tā, par ko balso. Kas jāmaksā, jāmaksā.
Nu tad piekrīt šiem cilvēkiem? Es vēlreiz nosaucu — Gunārs Klindžāns, Ivars Strautiņš, Juris Aizezers, Andris Šķēle.
– Un dodam viņiem trīs mēnešus laika, lai sevi pierāda par karavīriem.
– Visi piekrīt?
– Es saku — jā.
– Es esmu par absolūtu demokrātiju. Kā mēs teiksim, tā būs.
2. pielikums
"Kā matrozis Žeļezņaks..."
Šis deviņdesmito gadu otrajā pusē tapušais "dokuments", kurā tā radītāju pasaules uzskata demonstrēšanas nolūkā saglabāti oriģinālie formulējumi un izteiksmes veids, pēc visa spriežot, nācis no kārtējo valstisko analītiķu arhīviem — cik zināms, arī tas atrodas LR Prokuratūras rīcībā. Par spīti brīžam komiskajam, iespējams, pat absurdajam saturam, šī "analīze" iezīmē pirmajā pielikumā minētās "grupas" iespējamos darbības virzienus un metodes.
"Valmieras grupējuma" aptuvenais sastāvs (tā redzamākie un ietekmīgākie pārstāvji): Andris Šķēle, Ēriks Masteiko, Andris Grūtups, Jānis Skrastiņš (prokurors), Andris Guļāns (Augstākās tiesas priekšsēdētājs), Lainis Kamaldiņš (Satversmes aizsardzības biroja priekšsēdētājs), Andris Bērziņš (AS Unibanka prezidents), Raimonds Krūmiņš (Rīgas domes finanšu direktors), Jānis Naglis (Privatizācijas aģentūras direktors), Ivars Strautiņš (AS Turība valdes priekšsēdētājs), Andrejs Sončiks (Valsts ieņēmumu dienesta direktors).
J. Skrastiņš
Izmantojot savas dienesta iespējas, "gremdē" praktiski visus materiālus, ko nosūta Valsts kontrole vai policija, lai ierosinātu kriminālizmeklēšanu pret cilvēkiem, kas ietilpst iepriekšminētajā grupējumā, vai par notikumiem, ko sedz šīs grupas dalībnieki. Tā, piemēram, 1996.—1998. gadā Valsts kontrole, balstoties uz daudzu Ave Lat grupā ietilpstošu uzņēmumu pārbaudēm, ne vienu reizi vien ir sūtījusi pārbaudes rezultātus uz Ģenerālprokuratūru pārbaudei un krimināllietas ierosināšanai, tomēr, neskatoties uz acīmredzamu pārkāpumu esamību ( Rīgas vīni, Rīgas maiznieks, Balticovo u. c. privatizācija), visi šie jautājumi tika prokuratūrā veiksmīgi norakti. Svaigāks piemērs, kas ilustrē iepriekš minētās iestādes taisnīgumu, ir skandalozais stāsts par pārkāpumiem, ko pieļāvis Bankas Baltija likvidators Deivids Berijs šīs bankas likvidācijas procesā. Neskatoties uz Latvijas Bankas iesniegumu par Berija kunga pārkāpumiem likvidācijas procesā, Ģenerālprokuratūra viņa lietu nobremzē, jo viens no vissvarīgākajiem punktiem apsūdzībās, ko Latvijas Banka izvirza minētajam likvidatoram, ir nepamatota honorāru izmaksa Andra Grūtupa advokātu birojam, kas tikai laika periodā no 29.11.1996. — 03.07.1998. no likvidatora kopsummā saņēma 413 125 latus bez jebkādiem attaisnojošiem dokumentiem (viss noformēts kā honorāru izmaksa un juridisko pakalpojumu sniegšana). Šajā sakarā ir vērts atgādināt, ka Andris Grūtups, kas vārdos ir Latvijas super–patriots, nodokļus no saņemtajiem honorāriem dzimtajai valstij cenšas nemaksāt. Tā par visu 1997. gadu viņš nodokļos samaksāja apmēram 27 tūkstošus latu un apmēram tikpat nomaksāja arī 1998. gadā. Salīdzinot visu viņa šajā laikā saņemto honorāru summu ar nomaksāto nodokļu apjomu, mēs varam noteikt "Grūtupa kunga mīlestības apjomu pret Latvijas valsti"... (Izziņai — advokātiem no saviem honorāriem ir jāmaksā ienākuma un sociālais nodoklis 28% apmērā.) Ne mazāk interesants ir arī šāds fakts — 1997. gadā rajona nodokļu inspekcija pēc Grūtupa advokātu biroja adreses mēģināja veikt šī "izslavētā kantora" finanšu darbības pārbaudi, bet nepagāja ilgs laiks, kad atskanēja Sončika kunga — Valsts ienākumu dienesta direktora — zvans attiecīgā rajona VID priekšniekam, kas vadīja pārbaudi, un visa šī pārbaude beidzās tā arī nesākusies...