– Kas tie bija?
– Nu, es nezinu vai būtu korekti tagad tos cilvēkus nosaukt...
– Labi, kas bija tas, kāpēc izvēlējās tevi?
– Nu, bija trīs kandidatūras, viens puisis atteicās pats, tāpēc ka viņam bija citi biznesa plāni, un no diviem puišiem izvēlējās mani. Kāpēc es, man grūti pateikt, tas nebiju es, kas to izdarīja, tāpēc grūti pateikt. Nebija tā, kā tagad Bendiks stāsta, ka viņš tur ieskrēja telpās, nu, tik vienkārši nebija īsti, tā bišķi tāda mitoloģija, protams, ka tas tika apspriests, bet tas notika ļoti ātri, divās dienās.
– Un kāds bija pirmais iespaids, kāds izveidojās par Šķēli?
– Nu, viņš ir tas cilvēks, viņš vispār ir tāds cilvēks, kas atstāj ārkārtīgi labu pirmo iespaidu. Es domāju — uz visiem. Šķēlem ir šis dabiskais talants.
– Jau toreiz viņam bija?
– Jā, noteikti, absolūti. Un, ja viņš vēlas atstāt labu iespaidu, tad viņš var atstāt vienkārši debešķīgi labu iespaidu. Un, protams, uz mani arī Šķēle atstāja debešķīgi labu iespaidu!
– Kādā ziņā brīnišķīgu?
– Nu, saproti... to ir grūti tā verbalizēt, ir cilvēki, kuriem piemīt tāda, nu, harizma. Kaut kāds tāds dabisks valdzinājums. To jau ir ļoti grūti tādos vārdos aprakstīt. Mēs, protams, varam sākt un mēģināt, bet ir ļoti daudz gudru cilvēku, ļoti daudz bagātu cilvēku, visvisādu cilvēku, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi atstāj labu pirmo iespaidu. Tas ir grūti. Bet Šķēlem šī īpašība noteikti piemīt.
– Vai jau toreiz to varēja nojaust, ka viņam ir, teiksim, mērķis kļūt par ļoti bagātu cilvēku, sagrābt milzu īpašumu...?
– Nu, viņš jau bija... es domāju, ka viņš nekad nav bijis tik bagāts kā... nu, kā... nu labi, formālo vai neformālo Ave Lat grupas līderi, bet mēs visi tomēr viņu pazinām tajā laikā kā tādu Ave Lat grupas līderi. Un Ave Lat grupa bija neiedomājami liela izmēra un ietekmes, un jaudas uzņēmums. Es nedomāju, ka Šķēle jebkad būtu bijis bagātāks kā tad, tā ka nauda nebija motivācija.
– Tu domā, ka viņš tad bija bagātāks nekā tagad?
– Es domāju, ka viņš nekad nav bijis bagātāks kā tad. Tā es domāju.
– Tagad viņam ir mazāk naudas?
– Protams! Nu kā, padomājiet... toreiz Ave Lat grupai piederēja, paskaitiet, cik fabrikas vien...
– Nu, labi, bet vai tad nav tā, ka viņam visi ienākumi no šiem īpašumiem tagad ir kaut kādos finanšu instrumentos sadalīti?
– Es domāju... nu... nezinu, bet es domāju, ka viss tas projekts ar Ave Lat grupas pār-došanu — viņš finansiāli bija katastrofāls, tas bija niecīgi... tas bija vissliktākais brīdis vispār kaut ko pārdot. Un es nedomāju, ka tur būtu bijuši kādi pārsteidzoši rezultāti. Bet nu, es nevaru uzņemties skaitīt kaut kādu svešu naudu, tik, nu... tā... bet pēc mēroga un ietekmes Ave Lat grupa... Tūkstoš deviņsimt deviņdesmit piektajā gadā Ave Lat grupai piederēja visi pārtikas uzņēmumi, starp citu... alkohola ražošana, bankas... loģistika, transports, ostas! Nu, tāda izmēra kompānija neviena cita nebija, un otrkārt, pēc tās ietekmes un vērtības nedomāju, ka Šķēlem būtu vēl bijis kaut kas līdzīgs.
– Kāpēc tad viņš gāja par premjeru, ja viņam bija tik milzīga ietekme un tādi resursi? Kam viņam to premjera amatu?
– Es domāju, vienmēr dzīvē, kad tādus lēmumus pieņem, ir vairāki iemesli, tas nav kaut kāds viens iemesls. Viens iemesls pilnīgi noteikti, es domāju, bija Māris Gailis. Un Māra Gaiļa un Ādamsona visas šitās pasūtītās operatīvās lietas, noklausīšanās un izsekošanas, es domāju, bija ļoti būtiskas. Nenormāli būtiskas, tāds svarīgs faktors. Jo tas, ko mēs arī redzējām Repšes laikā un redzam tagad, ir cilvēki, kurus tas pēkšņi ārkārtīgi ļoti uztrauc. Kā izskatās valstī, ka, ja tev nav kaut kādas politiskas ietekmes un tu nespēj sevi aizstāvēt ar politiskiem līdzekļiem, tad ar tevi var izdarīt jebko! Ar policijas vai specdienestu rokām. Tā kā nu... un vēl tai operatīvajai lietai nosaukums bija Pasūtījums!
– Tev nav kaut kur aizķērusies tā operatīvā lieta?
– Es nezinu, man nav... nu, tur kādi septiņi sējumi bija ar pilnīgākajām muļķībām. Kaut kādi tie ziņotāji, nu, tādas baumas... varēja redzēt, cilvēki izgudro kaut ko, lai vispār būtu kaut ko pateikuši, un tā tālāk... nu, tādas hrestomātiskas muļķības. Bet nu labi, ne par to ir stāsts, stāsts ir par to, ka... nu... tas prettiesiskums bija dramatisks, un bija skaidrs — ja tev nav politiskās ietekmes un tu atsakies tur maksāt Gailim vai Latvijas ceļam, nu, tad nevar zināt, kā tur viss ar tavu biznesu vēl beigsies. Un, protams, ka tas bija pamatā arī tam naidam ar Latvijas ceļu, kas tā arī nekad nepazuda, un arī visam citam nicinājumam.
– Respektīvi, viņš par premjeru kļuva ar mērķi savu biznesu attīstīt, saglabāt vai kā?
– Tajā laikā es nedomāju, ka par to bija stāsts. Stāsts bija viss tas, kas bija saistīts ar to visu. Un es domāju, ka tas bija tāds ideālisms ar vēlmi pašapliecināties! Tas tiešām... tas tiešām tajā laikā tā bija. Nu kā, saproti, nu... no citas puses tu jau esi, uz to brīdi tu it kā esi visu sasniedzis, tev viss it kā ir, viss tā... tu esi pieradis strādāt četrpadsmit stundas dienā, un tu redzi visas tās nejēdzības valstī, un tu domā, ka tu esi tas, kas to visu varēs izdarīt! Normāls tāds pašapliecināšanās un ideālisma kombinēts tēls. Es domāju, ka tas tā bija, nebija nekādas vajadzības biznesu ar politiskiem līdzekļiem... viss bija noprivatizēts, nekas... nu, kā... nekas nebija vairs jādara.
– Bet Latvijas ceļš tomēr varēja izrēķināties...
– Nu, tas ir faktors, kuru es minēju. Pat ne tā, ka kaitēt, bet tāda personīga... es nedomāju, ka viņš reāli baidījās, ka viņam tur kaut ko izdarīs, bet tas ir ļoti aizskaroši. Jāatceras arī tas, ka Masteiko līdz pēdējam bija pret visu šito. Viņš teica, ka tas traucēs biznesam, ka tas kavēs biznesu, ka tas ieraus visādos un tā un tā... un nekad, nekur, ne parādījās, ne gāja, ne līda, nekur, tajos Šķēles visādos, nekur, nekad! Un principā viņš uzskata, ka viņam bija taisnība, ka tas arī pierādījās. Jo Šķēle tajā politikā to biznesu arī piebeidza.
– Vaina bija iekš tā, ka viņš iegāja politikā?
– Es domāju, tur tam visam ir kaut kāds...
– Ka viņiem pietrūka Šķēles smadzeņu?
– Es teiktu tā, ka viņš kļuva politiski eksponēts un līdz ar to kaut kādas manevru iespējas samazinājās.
– Tu minēji, ka viņš bija pieradis strādāt četrpadsmit stundas dienā, pirms tam mēs runājām par cilvēkiem, kuriem nauda ir mērķis, nevis līdzeklis...
– Es domāju, ka viņa mērķis ir vara. Es esmu pārliecināts, ka Šķēle naudu ikdienā tērē mazāk nekā es, piemēram. Respektīvi, Šķēlem naudu nevajag... Šķēle netērē naudu... Šķēles budžets ir salīdzināms, ar tādu... nu... tādu... es nezinu... nē nu, labi, laulības vai kā, bet tas, nu tu saproti, tas arī ir vienīgais visas dzīves garumā... nu... nekad, nekā...