– Tikai varas dēļ?
– Es tā domāju.
– Kāpēc viņam to varu vajadzēja?
– Vara ir kaifs! Tā ir viena no baudām, spēcīgām kaislībām. Nevis kāpēc, bet tas pats par sevi ir mērķis.
– Bet šobrīd reāli viņam nav varas. Vai tomēr ir?
– Nu, šobrīd jau atkal ir, es domāju. Nu, Kalvīša valdībā, tā varētu teikt, ka Šķēles ietekme bija kritusies, kas arī bija mūsu konflikta cēlonis, bet nu jau lēnām atkal...
– Kas bija jūsu konflikta cēlonis?
– Tas sākās ar to, ka... nē, nu saproti, ir ļoti grūti saglabāt ietekmi uz premjeru, pašam esot kaut kur pilnīgi ārpusē. Tehniski nav iespējams. Tāpēc, ka premjers pieņem lēmumus nemitīgi. Uz vietas... sēdē vai kā. Un, lai kā tu gribētu, nav iespējams, reizi nedēļā tiekoties, nav iespējams... situācijas mainās. Un, protams, ka Šķēlem kā cilvēkam, kas tur trīskāršais premjers un viss tur... protams, ka ļoti bieži, sēžot malā, liekas, ka visu vajadzētu darīt savādāk. Ja ne visu, tad lielāko daļu. Un Šķēle nevainoja Kalvīti pie tā, ka viss tiek darīts nepareizi, bet vainoja mani pie tā, kas viss tiek darīts nepareizi.
– Reizi nedēļā bija tikšanās, un Šķēle teica Kalvītim, kas jādara?
– Nē, nu tā nebija. Tā arī nebija. Tas būtu pārspīlēti. Kaut kādas tikšanās bija, īpaši sākumā, bet tas viss ātri kaut kā izšķīda. Jo tas kaut kā nedarbojās, ko tu tur vari tā sarunāt uz priekšu. Jo premjers strādā ļoti intensīvi. Un Šķēlem likās, ka nezin kāpēc tas esmu es, kas tur pret viņu vai kā, ka pārliecinu pārējos, ka nevajag viņam klausīt un tā. Savukārt es vadījos tikai no tādiem, nu, kopīgā labuma, vai... man jārūpējas par premjera PR vai par vēlēšanām, tad es to daru, tas ir mans darbs. Un mums uz šīs bāzes radās visādas domstarpības. Un daudziem kolēģiem Šķēle esot teicis, ka mana ietekme ir pārāk liela un vajadzētu tikt galā, jo es slikti ietekmējot Kalvīti. Bet tagad jau atkal, es domāju...
– Kā viņš tagad īsteno savu ietekmi?
– Nu kā, saproti, vienmēr ir jāsaprot, ka Šķēle ir cilvēks, kas izveidoja Tautas partiju. Visi cilvēki šai partijā ir iestājušies tāpēc, ka viņiem patīk Šķēle! Viņi uzskata viņu par labāko, talantīgāko un tā tālāk politiķi.
– Nu ne visi jau vairs...
– Bet nu labi, tu jau saproti, ka tāpēc viņi ir Tautas partijā, ka tā viņi ir uzskatījuši, un, ja tur ir kaut kādas atrunas, tad nu tomēr... Līdz ar to, saproti, Šķēlem nav grūti realizēt ietekmi Tautas partijā. Viņam ir ietekme jau pēc definīcijas, tā taču ir viņa partija. Protams, ka ir cilvēki, kas nav tik lieli piekritēji, bet...
– Reizi nedēļā atnāk un pasaka, tagad darīsim tā, šitā, un visi tā tad arī dara?
– Tiešām, nepiesienies tam reizi nedēļā, tā jau nav. Šķēle ir attālinājies no tās politikas, un lielāko daļa jautājumu, kas tiek skatīti, nu, viņš nekādā veidā neietekmē šo lēmumu pieņemšanu. Ir atsevišķi jautājumi ik pa brīdim, kas viņu interesē kaut kā vairāk, kur viņam ir savs aktīvs viedoklis, kā tam vajadzētu risināties. Un tad viņš rūpējas par to, lai visi šo viedokli zinātu, teiksim tā. Un viņam nav grūti to izdarīt, tas ir skaidrs.
– Kādā veidā?
– Nu, kā, cilvēki tiekas, sazvanās...
Šķēles ietekme, protams, ir milzīga, bet neviens neskrien, piemēram, Kalvītis neskrien uz Dzirnavu ielu uzklausīt viedokli, tas nav tik triviāli. Kalvītis varbūt ir divas reizes divu gadu laikā bijis Dzirnavu ielā, bet visumā tas nav... nu tā... pamatā jau, protams, Šķēle Dzirnavu ielā dzīvo, skaidrs. Nu, kā jau, visi... nu... nekas tur tāds īpašs, satiekas pilsētā.
– Kā tu domā, kuras ir labākās Šķēles īpašības?
– Es teiktu, tāda — uzcītība. Viņš izdarīs visu, lai izdarītu visu. Viņš strādās ļoti daudz, viņš strādās ļoti precīzi, viņš ieguldīs ļoti lielu piepūli, lai izspiestu to maksimālo rezultātu. Ne katram cilvēkam, ko es zinu, ir šādas īpašības. Cilvēki ir slinki, viņi mēdz atmest ar roku, domā, ka viņi visu jau ir izdarījuši, ko izdarījuši, tas noteikti ir tas, kas Šķēli ļoti atšķir no citiem cilvēkiem. Viņš ir ļoti centīgs. Tāds, kas neatkāpsies, neatmetīs ar roku, neatstās pusratā. Viņš izvilks, cik vien var, to, kam viņš pieķēries. Un tas dod augļus, visur — biznesā, politikā. Un personības spēks! Viņš ir harizmātiska personība. Viņš atstāj iespaidu uz cilvēkiem. Un viņš ir ļoti disciplinēts. Viņa dzīvi nevar izjaukt iedzeršana... nu, viņš mēdz iedzert glāzi vīna, nu... tā viss kārtībā, var iedzert, nu, ja vajag... [Jāpiebilst, ka te nu Jurģis Liepnieks nav vienīgais no Andrim Šķēlem kādreiz tuvajiem cilvēkiem, kas īpaši piemin tieši uzcītību. "ārprātīgo uzcītību, kārtību un centību", ar kādu pat nošauti fazāni "piedzīti" pilni ar skrotīm, bet burkānu dobe var tikt ravēta pat trīs svētdienas pēc kārtas, tā ka, "kur viņš pāri gājis, tur nezāle vairs neaug".]
– Nevar tā — viskija pudeli izlaizīt...?
– Es nekad neko tādu neesmu ne redzējis, ne dzirdējis. Es nekad neesmu redzējis Šķēli piedzērušos, pat tā, ka ne iereibušu. Un tas ir tajā kompānijā, kur varēja ieņemt riktīgi — Gundariņš, piemēram, Bērziņš, ja? Visi varēja... nu tā, kā nu sanāk! Nē, Šķēle nē.
– Man savulaik radās iespaids, ka Šķēle ir tāda ikona, bet pārējie...
– Absolūti, jā, protams! Tā tā partija tika būvēta. Tāpēc diezgan smagi bija pāriet uz kaut kādu citu funkcionēšanas režīmu.
– Tāpēc tas tuvākais ļaužu pulks — Krastiņš, Bendiks, Bērziņš...
– Nu, sākumā pirmais mazais birojs ir... tā... es, Mārcis, Gundars, Edmunds... Šķenderis... ā, Edgars... nu, ir turpat apmēram, jā.
– Viņš visu laiku ir bijis viņa biroja vadītājs?
– Nu, nē. Šķenderis bija galvenais notārs, notāra vietnieks, kad viņš atnāca uz biroju. Viņš nebija Ave Latā.
– Šķenderim ar Šķēli ir perfekta saskaņa, ja?
– Nu, tā var teikt, jā. Bet saproti, Šķenderis ir cilvēks, ar kuru, es domāju, visiem ir perfekta saskaņa.
– Mārcis jau ir tā nedaudz attālinājies... un arī tu esi projām. Kāpēc tā sanāk?
– Šķēlem ir īpašības... tad, kad tu viņu iepazīsti tuvāk, kas daudziem var šķist ļoti nesimpātiskas. Bet es negribu, tās tādas klačas... tāda tīri aprunāšana... katram no mums ir... īpašības, kuras kādiem citiem var likties nesimpātiskas. Un tādas ir arī Šķēlem, un daudzas no tam ilgtermiņā atgrūž cilvēkus vai rada kaut kādas problēmas. Bet tas ir normāli. Vismaz mēs politiskajā PR reizēm cenšamies radīt cilvēkus bez trūkumiem, bez kļūdām, protams, tas viss bija diezgan primitīvi, bet mums jau visiem vajadzētu saprast, ka tā jau dabā nemaz nav. Un Šķēle nav tas cilvēks, pie kura kāds būtu noturējies ilgi. Es domāju, ka es diezgan droši varu teikt, ka viņš ir cilvēks, kuram nav neviena drauga.
– Diezgan baisi...
– Es pat domāju, ka tas nav tā, ka tā būtu kāda traģēdija, es domāju, ka viņš nekad nav vēlējies, lai viņam būtu kāds draugs. Vai arī tas viņam ir kaut kas svešs tādā ziņā. Tas nav ar to traģisko, nu, es tur palicis viens...
– Visa komunikācija, visa saskarsme, viss tikai caur varu?
– Es domāju, ka tas ir tas ērtais, komfortablais veids.
– Tā kā monarhiņš?
– Kaut kas tāds, jā. Pats Šķēle tur nesajūt nekādu problēmu. Viņš pat nesaprot, ko ta viņi tur čupojas, ko viņi tur ņemas, ko viņi tur dara.