Secinājums
Laikā, kad tika pārdota valsts firma Rēzeknes maiznieks, tas ir 1994. gada 7. jūnijā, likums "Par maizes ražošanas valsts uzņēmumu privatizāciju" un likums "Par gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu privatizāciju" nepiešķīra bijušajam zemes īpašniekam vai viņa mantiniekam pirmpirkuma tiesības uz valstij piederošajiem privatizējamiem uzņēmumiem vai uzņēmējsabiedrībām, kuras tika privatizētas saskaņā ar minētajiem likumiem. Bijušais zemes īpašnieks vai viņa mantinieks varēja izmantot pirmpirkuma tiesības, kuras viņam tika piešķirtas saskaņā ar vispārējām normām, kuras noteica likums "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" un Civillikuma 2060.—2063. panti.
Iztulkojot šīs normas, var secināt, ka bijušajam zemes īpašniekam vai tā mantiniekam piederēja pirmpirkuma tiesības uz viņa zemes gabala esošajām valstij piederošajām ēkām un būvēm, gadījumā, ja privatizējamais objekts bija ēkas un būves.
Gadījumā, ja tika privatizēta valsts uzņēmējsabiedrība vai valsts uzņēmums, likums pirmpirkuma tiesības uz šo objektu bijušajam zemes īpašniekam nepiešķīra.
Bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesību iztulkošana Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra vēstulē
Likumdošana par bijušā zemes īpašnieka pirmpirkuma tiesībām uz ēkām un būvēm, kas tika uzbūvētas uz zemes gabala, bija nepilnīga un radīja grūtības normu piemērošanā praksē.
Gaļas pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājs griezās LR Ekonomikas ministrijā ar lūgumu izskaidrot zemes īpašnieku tiesības uzņēmumu privatizācijas procesā.
Uz šo iesniegumu LR Ekonomikas ministrija 1994. gada 6. janvārī ar vēstuli Nr. 3–10 sniedza savu izskaidrojumu jautājumā par bijušo zemes īpašnieku pirmpirkuma tiesībām privatizācijas procesā, kuru nosūtīja arī maizes pārstrādes valsts uzņēmumu privatizācijas komisijas priekšsēdētājam. Šajā izskaidrojumā, kuru parakstīja privatizācijas valsts ministrs Druvis Skulte, ir teikts, ka ir iespējamas divas atšķirīgas situācijas attiecībā uz bijušo zemes īpašnieku (mantinieku) interešu ievērošanu:
1) ja iesniegums privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) no bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) saņemts līdz valsts akciju sabiedrības reģistrēšanai Uzņēmumu reģistrā, tad bijušie zemes īpašnieki (mantinieki) savas pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu), kas uzbūvētas uz viņu zemes, var realizēt saskaņā ar LR Augstākās padomes 07.07.92. lēmuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pantu. Pēc zemes īpašnieka (mantinieka) iesnieguma saņemšanas par pirmpirkuma tiesību izmantošanu, privatizācijas komisija apstiprina uzņēmuma nosacīto cenu, kas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ir tikai tās kompetencē . Pēc objekta cenas noteikšanas novērtēšanas materiāli kopā ar komisijas lēmumu par uzņēmuma privatizācijas procesa, atbilstoši likumam "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju", pārtraukšanu, ir nododami Zemkopības ministrijai pirkuma pārdevuma līguma noformēšanai ar bijušo zemes īpašnieku (mantinieku);
2) ja bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) iesniegums par pirmpirkuma tiesību izmantošanu privatizācijas komisijā (Zemkopības ministrijā vai privatizējamajā uzņēmumā) iesniegts pēc tam, kad uzņēmums pārveidots par valsts akciju sabiedrību, bijušā zemes īpašnieka (mantinieka) pirmpirkuma tiesības uz ēkām (uzņēmumu) kā vienotu kopumu, nevar tikt realizētas. Likuma "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību" 1. pants nosaka, ka šis likums neattiecas uz valsts īpašuma objektiem (uzņēmumiem), kuri privatizējami saskaņā ar citiem LR likumiem. Sekojoši pirmpirkuma tiesības realizējamas saskaņā ar LR Augstākās padomes 07.07.92. lēmumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību", bet tur precīzi ir noteiktas pirmpirkuma tiesības uz ēkām, nevis uz vērtspapīriem — akcijām. Tātad atteikuma iemesls ir apstāklis, ka pēc akciju sabiedrības reģistrācijas realizētas tiek nevis ēkas un būves, bet gan vērtspapīri — akcijas, pirmpirkuma tiesības uz kurām spēkā esošā likumdošana neparedz.
Vispirms ir jāpiemin, ka izskaidrojumā normatīvais akts tiek kļūdaini saukts par lēmumu, īstenībā tas ir likums.
Var secināt, ka šis izskaidrojums paplašināti iztulko jēdzienu "ēkas", attiecinot to arī uz uzņēmumiem. Jēdziena "ēkas" attiecināšana uz uzņēmumu nav pamatota, jo laikā, kad tika privatizēta valsts firma Rēzeknes maiznieks, spēkā esošā likumdošana paredzēja, ka valsts uzņēmums ir patstāvīga saimnieciska vienība ar juridiskas personas tiesībām, kura ar tai norobežoto valsts īpašuma daļu veic uzņēmējdarbību (likuma "Par valsts uzņēmumu" 1. pants).
Likuma "Par uzņēmējdarbību" 6. pants arī definē uzņēmumu kā uzņēmēja īpašuma daļu, kas nodalīta uzņēmējdarbības veikšanai kā vienota materiālo un nemateriālo elementu kopība. Tātad uzskats, ka uzņēmums sastāv tikai no ēkām un būvēm, nav pamatots.
Var secināt, ka Ekonomikas ministrijas 1994. gada 6. janvāra izskaidrojums par bijušo zemes īpašnieku tiesībām valsts uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību privatizācijas procesā nepamatoti plaši iztulko likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. pantā lietoto terminu "ēkas", attiecinot to arī uz uzņēmumiem.
Rodas jautājums, cik lielā mērā šis skaidrojums bija saistošs privatizācijas komisijai.
Ekonomikas ministrija, sākot ar 1993. gada 31. jūliju, kad stājās spēkā Ministru kabineta iekārtas likums, darbojās uz šī likuma pamata. Taču šajā likumā netika atrunātas ministrijas tiesības un funkcijas.
Laika posmā no 1993. gada 23. aprīļa līdz 1995. gada 7. martam Ekonomikas ministrijas nolikums nebija pieņemts un apstiprināts. Var secināt, ka Ekonomikas ministrija darbojās bez nolikuma un nosakot tās tiesības un funkcijas, piemēroja Ekonomisko reformu ministrijas nolikumu, kas tika pieņemts 1993. gada 26. februārī un zaudēja spēku 1994. gada 10. jūnijā.
Izpētot Ekonomisko reformu ministrijas nolikumu, kas bija spēkā laikā, kad tika privatizēta valsts firma Rēzeknes maiznieks, kuru Ministru padome apstiprināja 1993. gada 26. februārī ar lēmumu Nr. 100, var secināt, ka ministrijai bija sekojoši uzdevumi:
1) metodoloģiski vadīt privatizācijas procesu valstī (3.5. punkts);
2) kontrolēt, kā ministrijas un pašvaldību institūcijas ievēro valsts īpašuma un pašvaldību īpašuma privatizācijas pamatprincipus un likumus šajā jomā (3.6. punkts);
3) apturēt likumā noteiktā kārtībā valsts īpašuma objektu privatizācijas projektu realizāciju, ja šie projekti neatbilst valsts tautsaimniecības interesēm un spēkā esošajiem likumiem (3.7. punkts);